Gadu atpakaļ es iedibināju jaunu tradīciju, kuru turpinu uzturēt šogad un varbūt, ka arī Tev tas noder iedvesmai un sarunai savukārt ar sevi.

Es pagājušo gad’ nedēļā starp Ziemassvētkiem un Jauno gadu izveidoju tādu kā pārskatu par savu gadu intervijas formātā. Šogad uzdošu sev tos pašus jautājumus un domās nedaudz salīdzināšu notikumus iepriekšējā un šajā gadā. :)

Šodien sēžu un domāju kā tas bija gadu atpakaļ, kad tikko kā biju radījusi „Pavasara studiju” un tik ļoti gribēju, lai pasaule iegriežas pozitīvā virzienā. Es biju viena pati un man bija tikvien kā liela apņēmība un mana vīra Toma atbalsts.

Un ir pagājis gads un nu viss ir tik ļoti jau iekustējies, ka semināri notiek katru dienu, vai dažreiz pat divreiz dienā. Ka katru dienu atbildu uz kādām 40-50 vēstulēm. Ka grāmatu, kuru izdevu 1000 eksemplāros, ir nedēļas laikā aizceļojusi pie lasītājiem un man pašai vairs ir tikai dažas, ko paņemt līdzi uz izsludinātajiem semināriem. Tagad jādomā, kā pasūtīt vēl kādu metienu. Ka meditāciju diskus klausās gan meditējot, gan vienkārši uzliek fonā, lai sajustos droši un mierīgi.

Šodien viss ir pilnīgi savādāk. Ir uzsnidzis sniegs un visu nokrāsojis baltu. Ir prieks un miers vienlaicīgi. Arī man pašai ir sācies jauns dzīves periods, jo tikko kā pabeigta ir grāmata. Mans pašas darbs ir padarīts un nu vairs gandrīz nekas tālākā izdošanas procesā nav atkarīgs no manis. Ir tik ļoti, ļoti dīvaina sajūta.

Ir tieši tā kā dabā – vakar viss bija zaļš un šodien balts.

Rakstu Tev pēc ilgāka laika, jo tam tiešām ir vairāki iemesli – pirmais un lielais iemesls bija tāds, ka šai mājas lapas vietnei nedēļu notika pāreja no viena servera uz otru un tādēļ visi mājas lapu autori tika aicināti neko nepievienot savai mājas lapai. Tā nu es kārtīgi noturējos šo laiku un tiešām neko daudz nerakstīju.

Zinu, ka kāds no jums bija pievienojies lietotāju pulkam un tagad tas ir pazudis –lūdzu piereģistrējies vēreiz. Zinu, ka kāds bija pievienojis komentārus un tie tagad ir pazuduši – lūdzu par to neuztraucies un ja gribi, pievieno tos atkal.

Man pēdējās nedēļas laikā ir notikušas visādas sevis lutināšanas lietiņas. Par garšīgumiem runāju jau citā rakstā, bet šoreiz stāsts būs par kārumiem dvēselei.

Pirmais kārums bija pagājušo sestdien un tā bija filma „Ēd, lūdzies, mīli” ar Džuliju Robertsu galvenā lomā. Filma par visu to, ko šeit runājam. Skaista, krāšņa, ar fantastiskiem dabas skatiem, burvīgiem aktieriem, gudrām atziņām un romantisku mīlestību.

Nu īsts sestdienas vakara kārums.