Par bailēm, diskomfortu un laimi
Komentāri:
inese -
2013-04-17 18:06
Agy, mīļā. Tas būtu brīnišķīgi. Bet man nav ne jausmas kā to var tai formātā izdarīt.
Tur kaut kā ir tā, ka - ja viens ir ieslēdzis mikrofonu, tad otrs atslēdz un tā.
Jā droši vien, ka tāda saruna būtu labāk. Bet ir kā ir. Es pat nezinu vai man būtu vieglāk, ja man jautātu.
Faktiski jau parastā seminārā es ar kādu stundu - pusotru runāju viena pati un neviens man neko nejautā un nepārtrauc.
Tā kā tā jautāšana varbūt nav tas aktuālākais.
Mēs jau smējāmies, ka es būšu pie savas kolēģes Aijas mājā un viņa varēs kā karsējmeitene man stāvēt blakus un smaidīt un rādīt paceltus īkšķus, lai man neuznāk pilnīgs "ku-kū" variants par savu vienatnes runāšanu.
Es sevi mierinu tikai ar vienu domu, ka to dara ļoti daudz lektoru un viņiem tas viss izdodas.
Žēl, ka mūsu viesistaba ar Ainu ir piektdien. Redz, es būtu varējusi viņai uzjautāt kā viņai gājis pirmajās reizēs. Viņa arī buduars.lv viesojas un vada vebinārus.
un es ar ceru, ka izdosies: ) noteikti izdosies :)
(tikai līdz tam bišķi jānodreb) :))))
inese -
2013-04-17 19:22
:)))...ja pa vidam tur sāku krekšķināties vai raudāt, tad sūtiet man čatā stiprinājuma vārdus :)))))
Lai gan...esmu nolēmusi neskatīties čatu, lai vēl vairāk neizsistos no sliedēm.
Buduāra meitenes teica, ka tur šad tad arī kāds ķēmojoties vai rakstot kaut kādas muļķības. Ja man tāds trāpās, tad vispār beigas ;)))
Fuuuu....cik labi, ka varu ar jums par šo parunāt. Kaut kāds neliels uztraukums šitā ar norunājas nost:)))
Sievietēm ir jārunā. Mēs tā tiekam vaļā no lieka emociju daudzuma :))
Meitenes, paldies. Samīļoju jūs visas!!!
inese -
2013-04-17 20:13
ak, Ilzīt!!! Paldies!
Samīļoju Tevi cieši, cieši.
Ir tieši kā Tu saki, ka pilnīgi nekas taču nevar notikt. Nu...sliktākā gadījumā es varu to nenovadīt. es varu atslēgt kameru un pateikt, ka ģībstu;)) Bet..tā nebūs. Es zinu, ka viss būs kār'tibā.
Es tikko kā izmēģināju vienatnē.
Pirmkārt izrādījās, ka var tās austiņas nelikt uz ausīm, bet gan ap kaklu un tad tas mikrofons ir tāda maza stīpiņa tuvu pie mutes un nav nemaz tik uzkrītošs.
Otrkārt sagatavoju tik jaudīgu un informācijas piepildītu prezentāciju, ka....ko runāt toč nepietrūks. Īstenībā šo visu nemaz stundas laikā nevar paspēt izrunāt, bet...drošības labad būs:)
un treškārt - tikko kā veselu stundu ar mikrofonu pie mutes izrunājos un..nebija nekādas aizķeršanās.
Galu galā..rīt jau ne ar ko tas viss neatšķirsies', jo es jau tik tā jūs neredzu.
Bet toties - man ir ārkārtīgs prieks un laime, ka šo šodienas rakstu es uzrakstīju un jūs man dodat tik spēcīgu to atbalstu.
Interesanti, ka ik pa laikam to "atgriezenisko" saikni man patīk saņemt.
Meitenes, liels, liels jums paldies.
Es jau jūtos daudz labāk kā no rīta:)
inese -
2013-04-18 05:34
ak, meitenes, paldies.
Es ar šo rakstu esmu uztaisījusi īstu ēnerģijas saviļņošanos un tā atbilde reakcija, ko saņemu, ir kaut klas fantastisks.
Bija vismaz 5-6 meitenes, kas piezvanīja vai atrakstīja, ka ir gatavas braukt šurp un būt tiešā auditorija, lai man nav vienai pašai savā nodabā jārunā. Un bija tādas, kas tieca, ka nespēj iedomāties, ka man vispār ir no kaut kā bail. Un bija tādas, kas mīļoja, stiprināja, atbalstīja.
Un pats galvenais...sajūtu - cik ļoti daudz jūs visas man dodat.
Brīdī, kad es tiešām palūdzu un saku, ka man vajag atbalstu - es to saņemu pārpārēm.
Liels jums visām paldies!
Tā patiešām ir vērtība.
Acīrmredzot man bija jāuznāk tādam cilvēciskam vājuma brīdim, lai es uzzinātu kād jūs visas esat spēks.
Super.
Paldies par šo pieredzi :)
Un uz tikšanos rīt vebinārā!!!
inese -
2013-04-18 07:59
Paldies, Tijucīt. Man jau šodienas jogošana ar riktīgi palīdzēja. Un jā- rīt tad vēl to ugunīgo...un būs dikti labi:)
Samīļoju Tevi!
inese -
2013-04-18 18:03
O, meitenes, tas ir kas vienreizējs. Paldies!
Es tā diendienā te rakstu un sūtu jums savas domas, savas pārdomas, savas šaubas un savas pārliecības, un nekad tā pa īstam neaizdomājos, kāds jūs visas kopā esat spēks.
Un kādu spēku varat iedot man.
Es šobrīd sēžu un burtiski fiziski sajūtu jūsu atbalstu.
No katra komentāra. No katra vārda.
Paldies!
Un, Karinčik, cik fantastiski Tu pateici par to absolūtās apziņas lauku.
Jā.
Tā ir. Es zinu.
Galvenais ir būt Kanālā, lai enerģija nesažņaudzas, lai tā var brīvi plūst.
Paldies:)
Sūtu mīlestības bumbu katrai!
inese -
2013-04-19 17:39
Meitenes, paldies. Jūs visas bijāt Zelts. Tas čats pirms tam bija tik iedvesmojošs un tā sarakste un sačivināšanās un sačavošanās bija tik uzmundrinoša. Paldies.
Jā, es mulstu tikai no tehnikas un tehnikas ķibelēm. Tas mani spēj izsit no sliedēm un ir vēl pie sevis riktīgi jāpiestrādā, lai tai visā saglabātos tāds miers un harmonija.
Un vēl man tagd ir jauns sapnis - es gribu vadīt vebinārus tā, lai es jūs varu redzēt. Vismaz kādu. Vismaz dažus.
Nesaprotu neko no vebināru organizēšanas, bet vīzijās redzu, ka tas notiktu kā skype konferences, kurs dalībnieki var uzdot jautājumus un kur viņus var redzēt.
Paldies jums visām par piedalīšanos manās vakardienas ugunskristībās :)
inese -
2013-04-19 18:15
es jau aizsūtīju ziņu Eņģeļiem, lai Viņi šito sāk veidot:))
Debesis taču visu noklausās un nepārtraukti mums palīdz īstenot iecerēto:)
inese -
2013-05-17 16:15
Paldies, mīļā.
Vakar arī es pati (beidzot) sajutos ļoti labi un šķiet, ka patiešām esmu izgājusi bailēm cauri un ir iestājies komforts.
Kaut kā vakar arī dikti cieši sajutu jūs visas.
Feini gan, ka šobrīd ir tādas iespējas.
Ceram, ka tuvākā laikā palaidīsim paši savus vebinārus un tad jau vispār lielu daļu varēs klausīties tieši netā:)
sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
 Man reiz kādā seminārā meitenes jautāja – bet kā var būt laimīgs, ja esi baiļu pārņemts un ja ir diskomforts ik dienas. Toreiz atjokoju, kad būšu diskomfortā – pastāstīšu. Un nu šis brīdis ir klāt, jo šobrīd strādāju ar savām bailēm un viegli tas man neiet.
Tu jau zini, ka man ir ļoti viegli uzstāties publikas priekšā. Man ir ļoti viegli komunicēt ar lielu auditoriju un tas pat ir vienalga – vai es to redzu vai nē. Piemēram, kad stāvu kādā zālē un pretim ir simtiem cilvēku – es viņus redzu un man ir pilnīgi dabiska komforta sajūta. Es tiešām jūtos „savā ādā” jeb „kā mājās”. Man der visi šie teicieni par uzstāšanos publikai. Un arī neredzamai auditorijai stāstīt un rakstīt savas domas esmu iemācījusies caur grāmatām, caur blogu, caur mājas lapu un atkal jau – tas man ir ļoti viegli.
Es vispār tik ilgi jau dzīvoju viegli, ka esmu aizmirsusi kā tas ir, ka sevi uz kaut ko ir jāpierunā, ka var uznākt panika, bailes, stress, krampji vēderā vai vēlme „palīst zem segas”.
Bet Debesis vienmēr ir modras un ir viens brīdis, kad piespēlē kādu tādu situāciju, par kuru domājot vien, piemetas viss šis augstākminētais.
Lai Tu saprastu, ko gribu teikt, man Tev jāizstāsta, ka man ļoti nepatīk runāt mikrofonā. Dēļ tā magnētisma (vai dēļ iedomām) man kaut kā pazūd skaidra doma un es vairs nespēju tik mierīgi un plūstoši izteikties, kā tad, ja runāju bez tā. Pat ļoti lielās auditorijās es izvēlos runāt skaļāk un nevis ar palīgierīcēm. Nezinu no kā man tas. Varbūt kādu reizi bijusi pārāk liela atbalss un es neesmu varējusi koncentrēties. Varbūt, ka pusaudžu gados man bijusi kāda neveiksmīga pieredze. Es pat vairs neatceros, kā tas sākās. Bet skaidrs ir viens – kā man iedod mikrofonu, tā domāšana paralizējas, jo ir kaut kāds bloks vai filtrs manai iztēlei.
Atceros, ka pirmo reizi mani aicināja uz radio un es vēl nezināju kā tur tas viss būs, pirmais, ko jautāju – vai varēs nelietot austiņas. Toreiz mani nomierināja, ka viesiem austiņas nav jālieto un viss bija labi. Starp citu – arī radio es jūtos „kā mājās” un man vispār nav nekāda uztraukuma.
Bet šoreiz...tuvojas vebinārs. Un man ir piemetušies krampji. Man pirmo reizi dzīvē ir sajūta, ka es to nevarēšu. Un it kā man ir iespēja patrenēties, un it kā mēs taču visu esam izrunājušas, bet...tiklīdz par to iedomājos, tā man sirds lec pa muti ārā.
Un tad es sāku ar sevi runāties –„nu priekš kam tev to vajag? Takš atsaki un viss”. Un zinu, ka nekas pasaulē nemainītos, ja es tiešām pateiktu, ka nebūs. Bet zinu arī to, ka visā, ko daru, tas būtu izcili, ja man mikrofons kļūtu draugs. Ja es varētu runāt jebkuros apstākļos. Zinu, ka internetsemināriem ir nākotne. Aaaaaa......bet zin, cik bailīgi ir iekāpt nākotnē?
Starp citu, man škiet, ka mēs visi esam tam gājuši cauri, kad mācāmies kādas jaunas lietas. Piemēram, es atceros kā tas bija mācīties braukt ar mašīnu. Man toreiz bija 18 gadi un prakses nekādas. Atceros kā tagad – ka man lielas ielas malā mašīnā apstāstīja kur ir sajūgs, kur gāze, kur bremze, kā pārslēdzas ātrumi un kur parāda pagriezienu. Viss. Un tagad sāc braukt. Tas bija kaut kas traks, jo pirmkārt jau gribējās skatīties uz sajūgu, gāzi un bremzi vai vismaz uz ātrumu pārslēgu, a izrādās, ka jāskatās uz ceļu un vēl arī atpakaļskata spogulī. Nu....neiespējami.
Bet...arī toreiz es zināju, ka vienkārši ir jāiemācās. Ja citi to var, tad es noteikti to varēšu. Un tāpat tagad ir ar tiem vebināriem. Nu ja citi to var, tad man taču ir jāiemācās. Kā tur bija tas teiciens „kad daru, tad redzu, ka varu”. Uh, kā man šitas rīt noderēs.
Bet pagaidām es tikai baidos. Es baidos un vaimanāju, un krītu pati sev un mājiniekiem uz nerviem. Man liekas, ka man jau sāk sāpēt vēders un vispār....varbūt, ka jāatsāk peldēt jūrā, jo tad ar vēl lielāku stresu varbūt, ka varētu mazināt šo.
Vai es esmu laimīga?
: )))) hmmmm ..... Jā. : ))) Jo šīs visas ir cilvēciskas ņemšanās, ko dvēselei dikti patīk darīt. Dvēsele ir nākusi šeit uz Zemes iziet pilnu spektru ar emocijām. Jo bagātāka pieredze, jo piepildītāka dvēsele. Jo vairāk iemācies izdzīvot ar mīlestību, jo dvēselei lielākas iespējas augt. Arī šobrīd es visu daru ar mīļumu. Pat visa šitā ņemšanās ap sevi un ar sevi ir ar mīļumu. Un neba jau es te tikai kultivēju bailes. Es takš mēģinu pilnīgi visu – pastrādāju dārzā, jo tas ir reāls sazemējums. Pastaigāju gar jūru, jo tā ir mana meditācijas pastaiga. Izdauzos ar suni, jo tas izkustina enerģiju. Kopju māju, jo tas attīra. Izraudos vīram azotē, jo tas dod drošību un pasargātību. Esmu tiešām aizņemta ar tūkstoš citiem darbiem – jo tas novērš uzmanību. Un pats galvenais- runāju ar Dievu un Sargeņģeļiem. Un pilnīgi savās domās redzu kā Viņi no Augšas smaida.
Viss būs labi. Viss ir labi.
Šo visu Tev gribēju uzrakstīt tikai tādēļ, lai Tu zini, ka grūtumu var iziet viegli tad, kad atceras, ka mūsu dvēselēm ļoti gribās iegūt dažādu pieredzi. Un ka dēļ šīs pieredzes, tās aug. Mums vienkārši jāļauj savām dvēselēm augt.
Ar mīļumu, Inese |
