sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Man reiz kādā seminārā meitenes jautāja – bet kā var būt laimīgs, ja esi baiļu pārņemts un ja ir diskomforts ik dienas. Toreiz atjokoju, kad būšu diskomfortā – pastāstīšu. Un nu šis brīdis ir klāt, jo šobrīd strādāju ar savām bailēm un viegli tas man neiet.
Tu jau zini, ka man ir ļoti viegli uzstāties publikas priekšā. Man ir ļoti viegli komunicēt ar lielu auditoriju un tas pat ir vienalga – vai es to redzu vai nē. Piemēram, kad stāvu kādā zālē un pretim ir simtiem cilvēku – es viņus redzu un man ir pilnīgi dabiska komforta sajūta. Es tiešām jūtos „savā ādā” jeb „kā mājās”. Man der visi šie teicieni par uzstāšanos publikai. Un arī neredzamai auditorijai stāstīt un rakstīt savas domas esmu iemācījusies caur grāmatām, caur blogu, caur mājas lapu un atkal jau – tas man ir ļoti viegli.
Es vispār tik ilgi jau dzīvoju viegli, ka esmu aizmirsusi kā tas ir, ka sevi uz kaut ko ir jāpierunā, ka var uznākt panika, bailes, stress, krampji vēderā vai vēlme „palīst zem segas”.
Bet Debesis vienmēr ir modras un ir viens brīdis, kad piespēlē kādu tādu situāciju, par kuru domājot vien, piemetas viss šis augstākminētais.
Lai Tu saprastu, ko gribu teikt, man Tev jāizstāsta, ka man ļoti nepatīk runāt mikrofonā. Dēļ tā magnētisma (vai dēļ iedomām) man kaut kā pazūd skaidra doma un es vairs nespēju tik mierīgi un plūstoši izteikties, kā tad, ja runāju bez tā. Pat ļoti lielās auditorijās es izvēlos runāt skaļāk un nevis ar palīgierīcēm. Nezinu no kā man tas. Varbūt kādu reizi bijusi pārāk liela atbalss un es neesmu varējusi koncentrēties. Varbūt, ka pusaudžu gados man bijusi kāda neveiksmīga pieredze. Es pat vairs neatceros, kā tas sākās. Bet skaidrs ir viens – kā man iedod mikrofonu, tā domāšana paralizējas, jo ir kaut kāds bloks vai filtrs manai iztēlei.
Atceros, ka pirmo reizi mani aicināja uz radio un es vēl nezināju kā tur tas viss būs, pirmais, ko jautāju – vai varēs nelietot austiņas. Toreiz mani nomierināja, ka viesiem austiņas nav jālieto un viss bija labi. Starp citu – arī radio es jūtos „kā mājās” un man vispār nav nekāda uztraukuma.
Bet šoreiz...tuvojas vebinārs. Un man ir piemetušies krampji. Man pirmo reizi dzīvē ir sajūta, ka es to nevarēšu. Un it kā man ir iespēja patrenēties, un it kā mēs taču visu esam izrunājušas, bet...tiklīdz par to iedomājos, tā man sirds lec pa muti ārā.
Un tad es sāku ar sevi runāties –„nu priekš kam tev to vajag? Takš atsaki un viss”. Un zinu, ka nekas pasaulē nemainītos, ja es tiešām pateiktu, ka nebūs. Bet zinu arī to, ka visā, ko daru, tas būtu izcili, ja man mikrofons kļūtu draugs. Ja es varētu runāt jebkuros apstākļos. Zinu, ka internetsemināriem ir nākotne. Aaaaaa......bet zin, cik bailīgi ir iekāpt nākotnē?
Starp citu, man škiet, ka mēs visi esam tam gājuši cauri, kad mācāmies kādas jaunas lietas. Piemēram, es atceros kā tas bija mācīties braukt ar mašīnu. Man toreiz bija 18 gadi un prakses nekādas. Atceros kā tagad – ka man lielas ielas malā mašīnā apstāstīja kur ir sajūgs, kur gāze, kur bremze, kā pārslēdzas ātrumi un kur parāda pagriezienu. Viss. Un tagad sāc braukt. Tas bija kaut kas traks, jo pirmkārt jau gribējās skatīties uz sajūgu, gāzi un bremzi vai vismaz uz ātrumu pārslēgu, a izrādās, ka jāskatās uz ceļu un vēl arī atpakaļskata spogulī. Nu....neiespējami.
Bet...arī toreiz es zināju, ka vienkārši ir jāiemācās. Ja citi to var, tad es noteikti to varēšu. Un tāpat tagad ir ar tiem vebināriem. Nu ja citi to var, tad man taču ir jāiemācās. Kā tur bija tas teiciens „kad daru, tad redzu, ka varu”. Uh, kā man šitas rīt noderēs.
Bet pagaidām es tikai baidos. Es baidos un vaimanāju, un krītu pati sev un mājiniekiem uz nerviem. Man liekas, ka man jau sāk sāpēt vēders un vispār....varbūt, ka jāatsāk peldēt jūrā, jo tad ar vēl lielāku stresu varbūt, ka varētu mazināt šo.
Vai es esmu laimīga?
: )))) hmmmm ..... Jā. : ))) Jo šīs visas ir cilvēciskas ņemšanās, ko dvēselei dikti patīk darīt. Dvēsele ir nākusi šeit uz Zemes iziet pilnu spektru ar emocijām. Jo bagātāka pieredze, jo piepildītāka dvēsele. Jo vairāk iemācies izdzīvot ar mīlestību, jo dvēselei lielākas iespējas augt. Arī šobrīd es visu daru ar mīļumu. Pat visa šitā ņemšanās ap sevi un ar sevi ir ar mīļumu. Un neba jau es te tikai kultivēju bailes. Es takš mēģinu pilnīgi visu – pastrādāju dārzā, jo tas ir reāls sazemējums. Pastaigāju gar jūru, jo tā ir mana meditācijas pastaiga. Izdauzos ar suni, jo tas izkustina enerģiju. Kopju māju, jo tas attīra. Izraudos vīram azotē, jo tas dod drošību un pasargātību. Esmu tiešām aizņemta ar tūkstoš citiem darbiem – jo tas novērš uzmanību. Un pats galvenais- runāju ar Dievu un Sargeņģeļiem. Un pilnīgi savās domās redzu kā Viņi no Augšas smaida.
Viss būs labi. Viss ir labi.
Šo visu Tev gribēju uzrakstīt tikai tādēļ, lai Tu zini, ka grūtumu var iziet viegli tad, kad atceras, ka mūsu dvēselēm ļoti gribās iegūt dažādu pieredzi. Un ka dēļ šīs pieredzes, tās aug. Mums vienkārši jāļauj savām dvēselēm augt.
Ar mīļumu, Inese
