Baltās un melnās svītras
Komentārs:
litalita -
2013-04-12 22:04
mīļo, mīļo, Dainīt, milzonīgs un no VISAS manas sirds PALDIES Tev par šo rakstu! kādu laiku nebiju te bijusi, tagad lasu un burtiski vai no kājām mani nogāž šis rakstiņš, jo apmēram tajā pašā laikā bija arī man neliela "krīzīte". Pirms tam gan biju mazliet paslimojusi(bet ļoti mazliet), kas gan krietnu laiku man nebija gadījies un es to "panīkumu, tukšumu un žēlumu pret sevi un nekādības sajūtu" izskaidroju ar slimošanas sekām...bet bija smagi, bija tukši, bija žēlums pret sevi, nepatika un nīkulīga sajūta...kad tieši tāpat, kā Tev - spēju smaidīt ar lūpām, pati sajūtot, ka acis un sirds un dvēselīte nesmaida... Un - jā - gaidīt gaidīju, kad tas pāries, arī baidījos, ja nu tagad vienmēr tā būs? Un tad kādas pāris dienas atļāvu sev nīkuļot un nolaisties līdz pašai bedres apakšai :) tai pat laikā ik pa mirklim ceļot sevi augšup - pamēģinot grāmatas, pastaigas, meditācijas, domas/sarunas ar Debesīm un sevi...vislabāk līdzēja būšanā dabā(tai brīdī vēl pavisam sasalušā un sniegotā)...un tad atnāca rīts, kad smaidīju jau ar vienu lūpu kaktiņu, tad jau ar abiem un nu jau ir lidojums un gaisma un saule un - arī PAVASARIS! un zināšana kā ir ar mani, kas ir manī un lielāka spēka un pašpaļāvības sajūta... LAI MUMS IZDODAS!
sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
autors: DAINA ROZENBERGA
 Cik ātri iet laiks, nu jau esam iekāpuši Aprīlī, pavasara Saulgrieži aiz muguras. Brīnišķīgākais, ka saule silda degunu un ir absolūti skaidrs, ka daba jau mostās, putni vītero kā aptrakuši, jo viņi jūt – pavasaris jau ir klāt! :)Man ši pēdējais mēnesis ir bijis tik ļoti krāsains, kā Lieldienu ola. Tik ļoti emocijām, sajūtām un pārdomām bagāts, jā, arī pārsteigumu netrūka. Šodien, skatoties uz šīm pēdējām 4 nedēļām, saku milzīgu PALDIES. Par arvien jaunām mācībām, sapratni, lai varētu iet uz priekšu un arvien darīt šo pasauli gaišāku!Pa šo pēdējo mēnesi biju nonākusi tādā dvēseles stāvoklī, kādā nebiju bijusi kopš nonākšanas Pavasara studijā. Tik ļoti apmaldījos savās sajūtās, tik ļoti ieslīgu sevis žēlošanā. Šodien par to smaidu un vēlos dalīties savās pārdomās ar Tevi.Šeit, sarunās, mēs tik daudz runājam par pozitīvām domām, noskaņojumu, emocijām, kopā vairojam smaidus, prieku, pateicību. Tas ir bīnišķīgi... līdz pienāk brīdis, kad šķiet – johaidī, man tiešām tas viss ir „līdz kaklam”, vai Tev tā ir bijis? Man bija, nupat, vēl pavisam nesen.Kā tagad atceros, no rīta atveru acis, caur zobiem pasaku „šodiena ir mana mīļākā diena” un neticu tam, gribas tos vārdus kā sasmirdušu pazoli izspļaut no mutes. Kas par liekulību, kas par ilūziju. Tā sajūta ir briesmīga. Skatos uz sevi spogulī, saprotu, ka mazais bērns manī ir apvainojies uz visu dzīvi, skaidri zinu, ka tiešām šodiena ir lielākā dāvana, kas man dota... bet šodien tādu dāvanu nespēju pieņemt.Ak, mīļā, tas tik ir numurs! Es taču diendienā runāju ar cilvēkiem, stāstu cik būtiski ir novērtēt KATRU dienu un pēkšņi pati netieku līdz sirds smaidam (jo uzspiest smaidu uz sejas spēju vienmēr). :) Kas notika, es visādi cīnījos, liku pretī visus instrumentus, ko Tu jau arī zini (meditācijas, lūgšanas, pastaigas pa mežu, afirmācijas, aukstā duša utt.), no rīta pieceļoties, saprotot, ka iekšējais stāvoklis nav mainījies, riju to nost un atkal mēģināju likt virsū putukrējuma kārtiņu... Un NEKĀ, nestrādā!!!Līdz vienā dienā atļāvos vienkārši BŪT, būt tieši tik nīgra, neapmierināta, dusmīga, apvainojusies uz VISIEM, nu tā – pilnīgi līdz nelabumam, ka paskatoties spogulī pati sev nepatīc (ko es pēdējo 2 gadu laikā vispār nebiju piedzīvojusi). Jā, sev nepatīc... BET, tik ļoti izpukstējos, ka bija jāsāk smieties – par sevi, par savu AUGSTPRĀTĪBU, brīdī, kad ar trīcošu lūpu saku saviem Sageņģeļiem – kā tie ir iedomājušies MAN pagriezt muguru! Bet mūsu Sargeņģeļi NEKAD mums neuzgriež muguru... tie VIENMĒR ir ar mums, ne mirkli pret, tāpat kā Dievs mūs bezgalīgi mīl mūžību...Tad es ieraudzīju savu egoismu, to cik ļoti esmu tikai cilvēks! :) Cik ļoti VISAS emocijas ir manī. Saku paldies šim laikam, jo saprotu, ka pienāk dzīvē brīdis, kad vajag atļaut sev izdusmoties, izniķoties līdz bezspēkam, lai tad atkal celtos kājās, noskurinātu visus dubļus nost un no jauna spertu soli pretī smaidiem, laimei, harmonijai.Ir vērts mācīties pieņemt sevi pilnībā, nenoliegt jebkuru emociju, arī negatīvo, jo tās ir jāizdzīvo, jāļauj tām būt. Man šķiet cilvēks bieži baidās no negatīvajām emocijām, domādams, ka tā kļūs slikts cilvēks, es viennozīmīgi no tā vienmēr esmu baidījusies. Bet tad Visums piespēlē situācijas, notikumus, kuros savādāk uz šo brīdi nemaz nespēj reaģēt. Tad ļauj tam izreaģēt. Man ļoti patīk vārdi no Ekharta Tolles grāmatas „Klusums runā. Tagadnes čuksti”: „Vai es saku „Baudi šo mirkli. Esi laimīgs?” Nē. Ļauj mirklim būt „šādam”. Ar to pietiek.”Tātad, pieturi šo mirkli, izdzīvo to, pieņem, nedzenies pēc rītdienas, kad ceri, ka jutīsies labāk. Mīli sevi arī brīdī, kad esi uzmetusi lūpu uz dzīvi. Mīli sevi, kad sev nepatīc – jā, kā mazs bērns ar trīcošu lūpu saka „es vairs ar Tevi nedraudzēšos”, bet dziļi sirdī jau ir piedevis visiem un visam! Mācies izdzīvot šos mirkļus, mācies tos nenoliegt. Man tiešām tas nebija viegli – līdz sirds dziļumiem atzīt, ka esmu tajā mirklī nožēlojama čīkstule, bet tomēr es pati! :)Dzīve ir skaista. Tā ne mirkli nav garlaicīga, īpaši, ja ļaujam katrai krāsai būt visā tās košumā. Mēs tik bieži runājam par baltajām un melnajām svītrām. Ir māksla piepildīti izdzīvot baltos – laimīgos brīžus. Manuprāt, vēl lielāka māksla ir piepildīti izdzīvot melnās svītras, jo tajā mirklī, kad mēs tiem ļaujam BŪT, tie jau iekrāsojas gaišāki! :) Un jā, kurš ir teicis, kas tas, kas man šķiet balts, ir balts? Vai tas, kas man šķiet melns, tiešām ir melns?Cik labi, ka mēs te esam kopā... Krāsainiem diedziņiem sasieti! Un mana laime, mācīties mijiedarboties ar visu, kas ir manā dzīvē!Pateicībā par Tavu laiku, par Tavu smaidu un Tavu atbalstu!
No sirds,
Daina
|
