Baltās un melnās svītras


Komentārs:

illva - 2013-04-15 02:43
Jāāā'...es skrienot dabonu ārā...priekš sevis...nepieciešamo....tik forši...pēc skriešanas atgriesties mājās....sakārtotai...un tik labi ir skriet tieši pa stadiona apli...pēc apļa...kamēr viss ir pārdomāts...un sakārtojies.....tas tiešām palīdz...brīnumaini)))
Pie tam...ir tik labi...kā krīt svars))))



sadaļa: CITU AUTORU RAKSTI
autors: DAINA ROZENBERGA

 Cik ātri iet laiks, nu jau esam iekāpuši Aprīlī, pavasara Saulgrieži aiz muguras. Brīnišķīgākais, ka saule silda degunu un ir absolūti skaidrs, ka daba jau mostās, putni vītero kā aptrakuši, jo viņi jūt – pavasaris jau ir klāt! :)


Man ši pēdējais mēnesis ir bijis tik ļoti krāsains, kā Lieldienu ola. Tik ļoti emocijām, sajūtām un pārdomām bagāts, jā, arī pārsteigumu netrūka. Šodien, skatoties uz šīm pēdējām 4 nedēļām, saku milzīgu PALDIES. Par arvien jaunām mācībām, sapratni, lai varētu iet uz priekšu un arvien darīt šo pasauli gaišāku!

Pa šo pēdējo mēnesi biju nonākusi tādā dvēseles stāvoklī, kādā nebiju bijusi kopš nonākšanas Pavasara studijā. Tik ļoti apmaldījos savās sajūtās, tik ļoti ieslīgu sevis žēlošanā. Šodien par to smaidu un vēlos dalīties savās pārdomās ar Tevi.

Šeit, sarunās, mēs tik daudz runājam par pozitīvām domām, noskaņojumu, emocijām, kopā vairojam smaidus, prieku, pateicību. Tas ir bīnišķīgi... līdz pienāk brīdis, kad šķiet – johaidī, man tiešām tas viss ir „līdz kaklam”, vai Tev tā ir bijis? Man bija, nupat, vēl pavisam nesen.

Kā tagad atceros, no rīta atveru acis, caur zobiem pasaku „šodiena ir mana mīļākā diena” un neticu tam, gribas tos vārdus kā sasmirdušu pazoli izspļaut no mutes. Kas par liekulību, kas par ilūziju. Tā sajūta ir briesmīga. Skatos uz sevi spogulī, saprotu, ka mazais bērns manī ir apvainojies uz visu dzīvi, skaidri zinu, ka tiešām šodiena ir lielākā dāvana, kas man dota... bet šodien tādu dāvanu nespēju pieņemt.

Ak, mīļā, tas tik ir numurs! Es taču diendienā runāju ar cilvēkiem, stāstu cik būtiski ir novērtēt KATRU dienu un pēkšņi pati netieku līdz sirds smaidam (jo uzspiest smaidu uz sejas spēju vienmēr). :) Kas notika, es visādi cīnījos, liku pretī visus instrumentus, ko Tu jau arī zini (meditācijas, lūgšanas, pastaigas pa mežu, afirmācijas, aukstā duša utt.), no rīta pieceļoties, saprotot, ka iekšējais stāvoklis nav mainījies, riju to nost un atkal mēģināju likt virsū putukrējuma kārtiņu... Un NEKĀ, nestrādā!!!

Līdz vienā dienā atļāvos vienkārši BŪT, būt tieši tik nīgra, neapmierināta, dusmīga, apvainojusies uz VISIEM, nu tā – pilnīgi līdz nelabumam, ka paskatoties spogulī pati sev nepatīc (ko es pēdējo 2 gadu laikā vispār nebiju piedzīvojusi). Jā, sev nepatīc... BET, tik ļoti izpukstējos, ka bija jāsāk smieties – par sevi, par savu AUGSTPRĀTĪBU, brīdī, kad ar trīcošu lūpu saku saviem Sageņģeļiem – kā tie ir iedomājušies MAN pagriezt muguru! Bet mūsu Sargeņģeļi NEKAD mums neuzgriež muguru... tie VIENMĒR ir ar mums, ne mirkli pret, tāpat kā  Dievs mūs bezgalīgi mīl mūžību...

Tad es ieraudzīju savu egoismu, to cik ļoti esmu tikai cilvēks! :) Cik ļoti VISAS emocijas ir manī. Saku paldies šim laikam, jo saprotu, ka pienāk dzīvē brīdis, kad vajag atļaut sev izdusmoties, izniķoties līdz bezspēkam, lai tad atkal celtos kājās, noskurinātu visus dubļus nost un no jauna spertu soli pretī smaidiem, laimei, harmonijai.

Ir vērts mācīties pieņemt sevi pilnībā, nenoliegt jebkuru emociju, arī negatīvo, jo tās ir jāizdzīvo, jāļauj tām būt. Man šķiet cilvēks bieži baidās no negatīvajām emocijām, domādams, ka tā kļūs slikts cilvēks, es viennozīmīgi no tā vienmēr esmu baidījusies. Bet tad Visums piespēlē situācijas, notikumus, kuros savādāk uz šo brīdi nemaz nespēj reaģēt. Tad ļauj tam izreaģēt. Man ļoti patīk vārdi no Ekharta Tolles grāmatas „Klusums runā. Tagadnes čuksti”: „Vai es saku „Baudi šo mirkli. Esi laimīgs?” Nē. Ļauj mirklim būt „šādam”. Ar to pietiek.”

Tātad, pieturi šo mirkli, izdzīvo to, pieņem, nedzenies pēc rītdienas, kad ceri, ka jutīsies labāk. Mīli sevi arī brīdī, kad esi uzmetusi lūpu uz dzīvi. Mīli sevi, kad sev nepatīc – jā, kā mazs bērns ar trīcošu lūpu saka „es vairs ar Tevi nedraudzēšos”, bet dziļi sirdī jau ir piedevis visiem un visam! Mācies izdzīvot šos mirkļus, mācies tos nenoliegt. Man tiešām tas nebija viegli – līdz sirds dziļumiem atzīt, ka esmu tajā mirklī nožēlojama čīkstule, bet tomēr es pati! :)

Dzīve ir skaista. Tā ne mirkli nav garlaicīga, īpaši, ja ļaujam katrai krāsai būt visā tās košumā. Mēs tik bieži runājam par baltajām un melnajām svītrām. Ir māksla piepildīti izdzīvot baltos – laimīgos brīžus. Manuprāt, vēl lielāka māksla ir piepildīti izdzīvot melnās svītras, jo tajā mirklī, kad mēs tiem ļaujam BŪT, tie jau iekrāsojas gaišāki! :) Un jā, kurš ir teicis, kas tas, kas man šķiet balts, ir balts? Vai tas, kas man šķiet melns, tiešām ir melns?

Cik labi, ka mēs te esam kopā... Krāsainiem diedziņiem sasieti! Un mana laime, mācīties mijiedarboties ar visu, kas ir manā dzīvē!

Pateicībā par Tavu laiku, par Tavu smaidu un Tavu atbalstu!
No sirds,
Daina
Komentāri (22)  |  2013-04-04 22:38  |  Skatīts: 5988x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Laura _Laura - 2013-04-04 23:09
Jā , brīnumi notiek:) Šonedēļ man arī kaut kā uznākušas ir pārdomas dažādas un vainas sajūta par kļūdām. Vakar bija dusmas uz visu.Un tagad sēdēju un domāju, ko lai vēl palasu Pavasara studijā, jo viss jau it kā ir izlasīts. Un ienāku, un skatos -jauns rakstiņs! Un pat grūti bij noticēt, ka par tieši manu tēmu!!!
Paldies!

liigat - 2013-04-05 04:28
Prieks, Dainīt, ka esi atkal te un dalies ar savām sajūtām. Tu vienmēr palīdzi citiem, un man bija tāda sajūta, ka šajā laikā kad neesi neko rakstījusi Tev pašai ir vajadzīgs draudzīgs plecs- ceru ka Tev tāds bija. Tur jau tā lieta, ka sevi nepiemānīsi pašsajūtās, ir jābūt godīgam pirmām kārtām pret sevi. Paldies ka dalies pārdomās... :) Esmu kopā ar Tevi domās un novēlu Tev būt saskaņā ar savu ES

zanda - 2013-04-05 04:43
Pilnībā piekrītu. Manā gadījumā tā melnā svītra ir ārējais šoks. Saku šoks, jo tiešām, šodien tādu piedzīvoju. Viss iekšēji ir laimes piepildīts - darbs, ģimene. Viss virzās, ja ne augšup, tad uz sāniem paplašinoties zināšanām. Bet te - kā no skaidrām debesīm - ziņas, ka palikšu bez mājām. Tas ir neaptverami smagi, ja zini, ka nauda ir tik cik pati nopelni, vīrs bez darba, bērni jāēdina, bet rodās sajūta - ka sievišķīgi skatīties visapkārt ar mīlestības pilnām acīm, vairs nav aktuāli, ka tas neko nenozīmē un nekam neder. Tajā brīdī šķiet - ka es visu laiku liekuļoju, ka neticu tam ko daru, viss jūk. Tajā momentā ļāvu emocijām vaļu, jo no šī es nevaru atkāpties. Ļāvos līdz kritu uz ceļiem aiz bezspēka. Saucu - kāpēc?? Atbildes nav... Tad sev pateicu - rīt cita diena, rīt jauna diena. Jaunas ziņas. Melnais iekš baltā. Vai varbūt kārtējais laimes pārbaudījums un veltījums man, ka būs labāk..

agy - 2013-04-05 18:07
Ak, Dainīt! Milzum liels paldies par šo rakstu! Ne velti arī dabā saulainās dienas mijas ar lietainajām, cikliskums piederās pie dabiskās lietu kārtības. Un, ja tā padomā - ja mēs diendienā ēstu tikai visgaršīgākās kūkas pasaulē - tad agrāk vai vēlāk sašķebinātu :). Es pieļauju, ka ar emocijām ir tas pats, ir nepieciešama ne tikai slikto, bet arī labo emociju "izlāde". Un labi, ka tā - jo savādāk - kā mēs mācītos un atklātu jaunas "receptes"?

dainarozenberga - 2013-04-05 18:36
Mīļās meitenes, paldies jums! :)
Līgucīt - draudzīgs plecs bija, paldies Tev! :) Saskaņu mācos un tūliņ jaunu rakstiņu likšu iekšā, pārdomu daudz un skaidrs, ka dzīves attīstība turpinās! :)

Zandiņ, lai viss atrisinās labākajā variantā kā jums visai ģimenītei vajadzīgs... Jā, šādos brīžos palīdz sava spēka apzināšanās, zemes spēka... Un, jā, jāaudzē paļāvība... zinu, ka tas skan nodrillēti... kā man pašai tas šķita, bet gribi, negribi tā ir... Un šis viss noteikti ir tāpēc, lai būtu LABĀK... To tikai ieraugām pēc laika.

Agy, paldies Tev! Smaidam! :)

aiya - 2013-04-05 20:02
Šis raksts ir patiešām jauks atgādinājums cik gan svarīgi ir palikt patiesai pašai pret sevi. Arī tajos brīžos, kad īpaši nepatīk tas, kas manāms savā atspulgā un domās, emocijās. Tās nepatīkamās emocijas, ko brīžiem jūtam - tas vienkārši ir signāls, ka kaut kas mūsu augstākajam Es, mūsu dziļākajai būtībai šajā situācijā nepatīk. Emocijas ir brīnišķīgs radars, lai saprastu vai situācija, kurā atrodos saskan ar manu dziļāko būtību. Un tajā brīdī, kad ir slikti ir tik svētīgi pašai sev godīgi pateikt - es esmu tur, kur es esmu un jūtos tā, kā es jūtos. Kāpēc? Kas manī ir izraisījis šīs izjūtas? Tas būs daudz labāk, veselīgāk un produktīvāk nekā pievērt acis un noskaitīt: Es esmu laimīga!
Kad cēlonis ir rokā - vienmēr nāk arī atbildes ko tad ar šo informāciju darīt. Un tad jau seko tikai mūsu pašu atbildība par to cik un ko esam gatavi darīt. Šī te darbība visbiežāk iet roku rokā kopā ar bailēm, jo prasa uz situāciju palūkoties no jauna skatpunkta, tāda, kas mums jauns un nezināms. Bet reizē ir jāatceras, ka šādas situācijas mums tiek dotas, jo tās vienkārši ir nepieciešams atrisināt, pretējā gadījumā tās atkārtosies vēl un vēl.
Galvenais, ko paturēt prātā - viss ir pārejošs. Arī pašas melnākās svītras aiziet pa to ceļu, kur tām jāaiziet. Un tas, kas paliek pāri ir mūsu pieredze, pārliecība par sevi un savu spēku, un tas ir brīnišķīgi!
Daina, man patiess prieks, ka padalījies savā pieredzē un, ka Tu esi pārvarējusi šo situāciju un, ka tagad Tu uz sevi lūkojies citām acīm, ļauj sev iemirdzēties jaunās, skaistās krāsas, dzīvot jaunā kvalitātē.

dainarozenberga - 2013-04-05 20:19
Mīļš paldies, Aiya! :)
Jā, tad jau redzēs uz kurieni tas viss mani aizvedīs. Šodien saku šīm sajūtām paldies. Esot visam pa visu, skaidri zināju, ka arī šis pāries, un cik nu varēju mēģināju "izbaudīt" līdz mielem savu aizvainojumu un rūgtumu. Aiya, Tev ir pilnīga taisnība, manā gadījumā absolūti tam visam līzi nāca bailes, jo pēkšņi nesapratu, kas būs rīt?
Vakar sapratu, ka atkal likšu kaudzītē pie gultas un pēc kārtas lasīšu visas jau lasītās grāmatas - Ineses pirmo grāmatu, Robinu Šarmu, Siņeļņikovu, Svijašu utt... Un šodien jau ar citu skatu un citu dziļumu!
:) Cik labi, ka zinu, ko darīt! :) Tad jau rakstīšu, kā man iet! :)

av - 2013-04-06 05:48
Paldies,Dainuci,forši ka es tomēr neesmu viena kam "uznāk" un pāriet........

inesej - 2013-04-06 07:46
Dainu, paldies, ka dalies, ka esi īsta, ... tas ir svarīgi, būt godīgam pašam pret sevi, pieņemt un mīlēt sevi tādu kāds esi, nevis iedomātu " gaišo" tēlu dienās, kad gribās vienkārši būt tādai, kā Tu tajā brīdī jūties ... tās ir Tavas sajūtas un šis brīdis pieder tikai Tev. .. Šādi brīži ir vajadzīgi, jo kā gan lai mēs zinām, kas ir gaisma, ja neesam redzējuši tumsu; kā sapast, ko nozīmē pavasara saule , ja nepiedzīvojām ziemas salu...
Katra diena ir unikāla, un arī mēs tādas esam, izbaudam šos brīžus ..
Atceries stāstu par Karinčika sarkano kleitu - atļaujies būt pati .. :)

inese - 2013-04-06 18:05
Inesīt, lūdzu atgādini stāstu par Karinčika sarkano kleitu:)

dainarozenberga - 2013-04-06 18:22
Stāsts par sarkano kleitu jājautā Karinčikam, viņa mums to stāstīja retrītā. :)
Meitenes, mīļš jums paldies!
Raksta tieši tapa ar domu - godīgi stāstu jums, kā man iet, kā jūtos un tā rakstīšana tk ļoti palīdz vēl visu salikt pa plauktiņiem...
Es tik tiešām ļoti mācos būt PATI, ne pareizā, ne nepareizā, ne labā, ne sliktā, bet PATI... :) Ir interesanti! :) Piekritīsiet? :)
Brīnišķīgu mums šo saulaino dienu!

inese - 2013-04-06 22:27
:)) uzjautāšu Karinčikam. izklausās, ka ir kas ļoti labs:)

Līga Balode - 2013-04-07 03:00
Dainu - šis ir tas par ko runājām mūsu pēdējā sarunā - šis ir tas ko gribēju ,lai akceptē ,ka tā arī notiek - man ir dīvaina sajūta -lasu un zinu ,ka tas ir par mani . Prieks Tevi sajust pa ĪSTAM :)!

kristine - 2013-04-07 07:11
Paldies par rakstu, no sirds! Jo vairāk tāpēc, ka tas sasaucas ar maniem notikumiem, kam patreiz eju cauri. Es tik ļoti baidījos dzīvē kļūdīties, vēlējos būt vienmēr pareiza, nedarīt citiem pāri un nu Visums man piespēlēja situāciju, kurā man iznāca kļūdīties un nodarīt kādam pāri. Analizējot situāciju, sapratu, ka mana kļūda ir cilvēciska, ka esmu tikai cilvēks un nevaru vienmēr būt perfekta un visiem laba. Tieši izdzīvojot šo situāciju, sapratu, cik dziļi manī ir iesakņojusies vainas sajūta. Un nu mācos pieņemt un mīlēt sevi tādu neperfektu, kura var kļūdīties. Iepriekš man bija paradums sevi ''pērt''. Nu mācos sevi tādu mīlēt, bet vienlaicīgi analizēt, ar ko radīju šo situāciju un mainīt savas domas un pārliecības. Sapratu, cik postoša ir vainas sajūta, jo tā neko jaunu cilvēkam nemāca, tā neizmaina cilvēku. Man tā reaģēt uz situāciju, sākt praktiski tieši šādā traumējošā situācijā sevi mīlēt ir jaunums. Un raksts nāca man kā atbalsts. Paldies :))) Lai Tev mīlestības pilnas dienas, Daina!!! :)))

karinchiks - 2013-04-07 23:56
Dainīt....nu Tu nodevi pa bumbām:))
Un zini, kas ir būtiskais ko pateici..Tavs patiesais nodoms..Būt patiesai..un atklāt,kā ir sajust sevi...tad,kad sajūties savādāk nekā ikdienā...
Ai,un par to manu sarkano kleitu...ja tas tiek pieminēts,tad tieši tā..kā Tu Dainīt apraksti...būt pašam,būt īstam...izspļaut to pazoli..nenoliegt savas emocijas..
Ar manu kleitu bija tieši tā...visiem kā ierasti ir zilas,jo tā tam būs būt...jo tādas ir prasības,bet ne man
Es ierodos sarkanajā..ar lepnumu,jo man tā patīk..tā ir mana kleita...starp 300..es stāvu..un smaidu...
Bet ātri tieku aplauzta,jo mani pazemo,ka esmu ne tā ieradusies..Muļķīgi teikt,ka iekšēji netiku salauzta,bet tas deva pārliecību..ka man neder šie stereotipi, negribu būt būrī..jāelpo katram pašam..un tas ir tik būtiski...
Lai Tev veicas....":)))

litalita - 2013-04-12 22:04
mīļo, mīļo, Dainīt, milzonīgs un no VISAS manas sirds PALDIES Tev par šo rakstu! kādu laiku nebiju te bijusi, tagad lasu un burtiski vai no kājām mani nogāž šis rakstiņš, jo apmēram tajā pašā laikā bija arī man neliela "krīzīte". Pirms tam gan biju mazliet paslimojusi(bet ļoti mazliet), kas gan krietnu laiku man nebija gadījies un es to "panīkumu, tukšumu un žēlumu pret sevi un nekādības sajūtu" izskaidroju ar slimošanas sekām...bet bija smagi, bija tukši, bija žēlums pret sevi, nepatika un nīkulīga sajūta...kad tieši tāpat, kā Tev - spēju smaidīt ar lūpām, pati sajūtot, ka acis un sirds un dvēselīte nesmaida... Un - jā - gaidīt gaidīju, kad tas pāries, arī baidījos, ja nu tagad vienmēr tā būs? Un tad kādas pāris dienas atļāvu sev nīkuļot un nolaisties līdz pašai bedres apakšai :) tai pat laikā ik pa mirklim ceļot sevi augšup - pamēģinot grāmatas, pastaigas, meditācijas, domas/sarunas ar Debesīm un sevi...vislabāk līdzēja būšanā dabā(tai brīdī vēl pavisam sasalušā un sniegotā)...un tad atnāca rīts, kad smaidīju jau ar vienu lūpu kaktiņu, tad jau ar abiem un nu jau ir lidojums un gaisma un saule un - arī PAVASARIS! un zināšana kā ir ar mani, kas ir manī un lielāka spēka un pašpaļāvības sajūta... LAI MUMS IZDODAS!

guntab - 2013-04-13 21:36
Kad ir mana melnā svītra, tad eju gar jūru...tālu, pat līdz 20 km. Esmu viena pati ar savu "lielo" Es un Dabu. Eju, dziedu, lūdzu Dievu, meditēju... Tā ir tā vieta, kur brīvi varu izpausties un nav neviena, kas man varētu traucēt. Parasti tādos brīžos ir dusmas uz sevi , dusmas uz kādu... Tā ir pamatīga fiziskā slodze, kā rezultātā izlādējos - tieku vaļā no smaguma un manī ienāk miers. Tā ir uzdrīkstēšanās, adrenalīns - viena sieviete, Visums un viss, kas pie tā piederas. Manī nav baiļu. Tā ejot pēc kādām 3 stundām pēkšņi ieraugi smiltīs pēdas un apjaut, ka tas cilvēks, kas Tev nodarījis pāri ir tik ļoti vajadzīgs. Tā ir Tava mācību stunda un līdz asarām esi pateicīgs Dievam.


inese - 2013-04-14 05:24
Paldies, Gunta.
Es daru tāpat.
ļoti labs komentārs un laba pieredze un metode, kā tikt galā.

guntab - 2013-04-14 19:34
Inesīt! Cik saprotu, Tu ej kaut kur gar līča piekrasti! Es eju no Ventspils! Iespējams ... kādreiz tiksimies!
Tā ejot mēs nevaram aiziet līdz debesīm, bet varam censties izaugt līdz tām. Visu gaišu!

lauraw - 2013-04-14 19:40
Jūra tiešām palīdz izvēdināt galvu:) Lai visām jauka diena !!!

maara - 2013-04-14 20:50
Ak, meitenes! Tik interesanti tas notiek! Izlasīju šo rakstiņu līdz ko bija nopublicēts. Patika - un viss... Šodien ieraugu, ka sakarā ar pievienotajiem komentēriem tas ir saraksta augšpusē, un sajūtu, ka tā nav nejaušība. Veru vaļā un lasu vēlreiz, lasu visus komentārus - un saskatu tik daudz atbildes un tik daudz zīmes, kas tieši man, tieši šajā brīdī vajadzīgas. Cik labi, ka mēs visas šeit esam, lai viena otru papildinātu un viena otrai palīdzētu atrast spēku! :)
Patika Guntas "recepte" par to staigāšanu. Es to sāku darīt decembrī, kad bija ļoti smagi - ļāvos, lai kājas paša nes (man gan tuvumā nav jūras, bet ir citi jauki un mīļi ceļi). Un tad pamazām atklāju, ka vislabāk dvēsele saņem spēkus un atbildes tieši tajā ceļa posmā, kur nav cilvēku, kur lauks un plašums. Un vēl - kad putenis vai kaut kas cits- tāds, ko parasti saucam par dabas stihiju, tad vislabāk notiek šī satikšanās ar Dabu, ar augstākiem spēkiem. Dziedāt gan vēl neesmu mēģinājusi, bet esmu putenī skaļi raudājusi - tās sajūtas bija kā meditacijā... kaut kas tik... liels... tik tīrošs...
Jā, un no Dainas rakstiņa laikam šajā brīdī visvairāk uzrunāja tā doma - atļaut sev būt... arī dusmīgai... arī skumjai... arī aizvainotai... Jo ejot Laimes terapiju, kaut kā to pozitīvo tēlu bija mazliet pārspīlēti uzpūtusi sevī. Nu tādu kā aizliegumu izdzīvot negatīvās emocijas, jo tās taču ir graujošas... tagad saprotu, ka viss mums ir vajadzīgs un no tā, ka es viņas noroku un piemānu sevi, labāk nepaliek. Sapratu ka svarīgi mīlēt sevi arī skumju, arī apjukušu, arī aizvainotu, un tad - no tā visa pamazām lobīt ārā iemeslu un domāt, kā iegriezt svārstiņu pozitīvā virzienā.
Paldies, ka est visas šeit! Un īpaši paldies Dainai par rakstiņiem, kas pēdējā laikā ir tik jauki, tik uzrunājoši!
Lai mums visām jauks šis pavasaris!!! :) Lai reizē ar dabas brīnumaino mošanos, piepildās sapņi... :)

illva - 2013-04-15 02:43
Jāāā'...es skrienot dabonu ārā...priekš sevis...nepieciešamo....tik forši...pēc skriešanas atgriesties mājās....sakārtotai...un tik labi ir skriet tieši pa stadiona apli...pēc apļa...kamēr viss ir pārdomāts...un sakārtojies.....tas tiešām palīdz...brīnumaini)))
Pie tam...ir tik labi...kā krīt svars))))


Atpakaļ