Nedaudz par tīrību
Komentārs:
illva -
2012-06-03 20:54
Skatoties uz sabiedriskajām tualetēm.....es....vismaz tik bieži sastopos ar apkopēju, kas nemitīgi to uzkopj....un atrašanās vietas ir tik ļoti dažnedažādas.
Un darbā.....jā!!!...gadās, kad kolēģe ir atstājusi slapjumu uz malu....un!!!...tas nav patīkami....bet vienmēr par to var runāt. Un...skatoties simbolos....tieši tai kolēģei ir savas problēmas, kurās viņa pat nav iedziļinājusies...pat nenojauš....un mums nav par ko kritizēt....tā ir viņas atbildība...par lietām, kura viņa uzņemās vai neuzņemās.... Viņa pat nenojaušs, ka mēs par to domājam. Un svarīgi ir sevi patestēt....kā tieši es pati...ar to tieku galā....kas tieši mani šajā visā uzrunā.
Un....par menostrācijām.......manī novibrē tikai tās emocijas, ka ir sievietes, kas spēj vēl radīt bērniņus...un tas ir skaisti.
Rakstiņš tiešām ir aktuāls....malacīte, ka uzdrīkstējies par šo runāt.
sadaļa: LEKTORI RAKSTA
Аutors: Irina Dobrovoļska
 Sveicināta Mīļā!
Mūsu sarunas es gribētu sākt ar sarunu par tīrību. Pavasara studijas mājas lapā šī ir viena no pamattēmām. Praktiski visi raksti ir veltīti tīrībai - kā iekšējai, tā arī ārējai. Kā teica pazīstams klasiķis: „Cilvēkā visam jābūt brīnišķīgam".
Pirms sāksim mūsu sarunu, es gribu Tev pavaicāt: kā Tu sāc savu rītu? Ko Tu dari uzreiz pēc pamošanas?
Es parasti sāku savu dienu ar tualetes istabas apmeklējumu. Šī telpa mūsu dzīvoklī ir apvienota ar vannas istabu. Zinu, ka tas nav saskaņā ar fen-šui, bet es tieši tādu vienmēr esmu gribējusi to redzēt. Šī ir viena no manām vismīļākām vietām mājās. Tur ir ļoti mājīgi, tur ir viss nepieciešamais. Nepieciešamais kam? Lielākoties - attīrīšanai un atbrīvošanai no visa liekā. Un, protams, relaksācijai!
Pēc tam es tīru zobus un eju vēsā dušā. Tie ir attīrīšanas rituāli manam ķermenim. Tad  es skaitu lūgšanu un noskaņojos dienai. Tā ir attīrīšana manai dvēselei.
Kāpēc es tik smalki aprakstu to, ar ko nodarbojas no rīta katra no mums? Es tīšām izstāstīju par vannas istabu savās mājās. Jo tā ir ļoti intīma vieta - attīrīšanās vieta tās iemītniekiem. Tādēļ, domāju, ka būtu lieki minēt tīrības nepieciešamību šajā telpā. Manuprāt, tas ir pats par sevi saprotams. Tādēļ es ar mīlestību uzlieku cimdus un... regulāri līdz spīdumam tīru podu, vannu, izlietni, maisītājkrānus, noslauku putekļus no plauktiņiem un mazgāju grīdu. Jo par kādu attīrīšanos gan var iet runa netīrā un nesakoptā telpā? Un vai tādā vispār būs iespēja atslābināties?
Pēc tā visa mēs, tādas attīrītas un svaigas, ēdam brokastis un ejam uz darbu. Lūk...
Un, ja darbā kolektīvs ir pietiekami liels, tad kaut kur uz dienas vidu tualetes istabas apmeklējums var būt jau diezgan nepatīkams. Man ir paveicies strādāt gan lielajās starptautiskajās kompānijās, gan nelielu firmu birojos. Šo kompāniju darbinieces ir lielākoties ļoti izglītotas un koptas sievietes, kas ļoti seko savam izskatam. Es nezinu, kas notiek vīriešu tualetēs, es runāju par tualetēm, ko lieto daiļā dzimuma pārstāves. Negribu visos sīkumos šeit aprakstīt, ko Jums var nākties tur ieraudzīt. Gan jau Jūs pašas ziniet. Man tikai nedaudz gribētos pieskarties tam, kā mūsu sievietes uzvedās šajās telpās, uzdodot dažus jautājumus:
· Kāpēc pēc tualetes apmeklējuma mūsu meitenes nenoslauka pēc sevis poda virsmu? Kāpēc viņām pat neienāk prātā doma, ka dažas no mums tomēr dod priekšroku čurāšanai sēdus stāvoklī - jo tā ir ērtāk?
· Kāpēc mūsu izglītotas meitenes nav neko dzirdējušas par poda birstes esamību?
· Kāpēc man ir jābūt lietas kursā par to, ka kādai no mums pašlaik ir mēnešreizes?
· Kāpēc, ja tualetē ir papīra grozs, mūsu meitenes turpina mest papīru podā, vēlāk „aizmirstot" to visu noskalot?
Esmu pārliecināta, ka daudzas no Jums vairākkārt ir uzdevušas sev šādus jautājumus. Esmu pārliecināta, ka daudzas no Jums šāda attieksme pārsteidz. Īstenībā tas nav nekas cits, kā necieņas izpausme attiecībā gan pret pārējām sievietēm, gan pašai pret sevi (jo galu galā pašai būs atkal jāiet tajā pašā tualetē). Esmu pārliecināta, ka katrai no Jums mājās ir kārtība. Tad kāpēc daudzas no mums tomēr neuzvedas līdzīgi arī koplietošanas telpās. Runa šeit neiet tikai par biroja tualetēm, runa iet par visām koplietošanas telpām, t.sk. biroju virtuvēm u.c. Runa ir par mūsu attieksmi pret visu svešo, pret visu, kas nepieder mums.
Ja Jūs vēl neesiet piekusušas, tad iesim tālāk! :)
Pats Augstākais Dievs ir svētījis sievieti ar spēju būt Radītājai vārda tiešākajā nozīmē - tikai sievietei ir dotas dzīves turpinājuma tiesības. Tikai viņai ir iespējas ne vien ieņemt, bet arī dzemdēt un pabarot savu bērniņu. Svētas tiesības dzemdēt un audzināt! Kā zināms, bērni no saviem vecākiem un īpaši no māmmām pārmanto un pārņem pilnīgi visu - ieradumus, manieres, darbības, uzvedības modeļus utml, un turpmāk pielieto tās savā dzīvē.
Lūk...
Es dzīvoju vienā no Latvijas skaistākajām pilsētām - Ogrē. Lieki būtu piebilst, ka es šo pilsētu ļoti mīlu. Neskatoties uz vairākām paneļu daudzstāvu mājām, mūsu pilsēta ir ļoti zaļa un ziedoša. Sākoties siltam laikam, pilsētas ielas izdaiļo neskaitāmas ziedošas puķu dobes. Puķes ir visur - un no tā ir tik labi ap sirdi!
Izņemot parastas puķu dobes, mūsu pilsētu rotā dažādu formu dobes un dobītes - tauriņa, bitīšu, dzērvju u.c. formās. Puķes tiek arī iestādītas speciālajos kašpo un piekārtas šim nolūkam paredzētajos stabos.
Visa šī puķu daudzveidība pēc melnbaltās ziemas ļoti priecē acis un uzlabo garastāvokli!
Pagājušajā svētdienā es gāju uz rīta dievkalpojumu mūsu baznīcā pa vienu no gājēju ielām. Šīs ielas galā ir izvietoti augstākminētie stabi ar puķu kašpo. Šos kašpo izlika pavisam nesen- uzreiz pēc tam, kad sākās siltais laiks. Cik liels bija mans pārsteigums, kad ieraudzīju, ka 3 no 9-iem kašpo bija nogāzti zemē uz bruģa. Garāmgājēji atskatījās un brīnījās: kam gan varēja traucēt šīs skaistums? Laikam, tie cilvēki nebija pie sava prāta?...
Bet, mani mīļie - tie taču ir mūsu bērni, mūsu brāļi un māsas! Tie varbūt bija ļoti izglītotu vecāku bērni. Vai varbūt, tie bija paši vecāki? Bet viņiem taču arī ir mammas, kas viņus audzināja...
Vai tik nav tās pašas mammas, kas nevar aiz sevis sakārtot pēc koplietošanas telpu apmeklējuma?
Man sanāca diezgan emocionāls raksts. Bet mēs pašas esam savas dzīves saimnieces. Es tāpat jūtos atbildīga par visu, kas notiek ap mani, arī par šīm tualetēm, virtuvēm, nogāztām puķēm utt. Mēs visu to esam pelnījušas. Tieši no mums, mīļās sievietes, ir atkarīgs gan tas, kādā pilsētā mēs dzīvosim, gan tas, kā izskatīsies mūsu sabiedriskās tualetes. Jo tieši mēs iemācām saviem bērniem dzīves pamatus.
Tā ir mūsu augstā misija, būtībā - mūsu pamatmisija.
Ar mīlestību un pateicību,
Irina
|
