Gavēnis, klusums, miers un harmonija
Komentāri:
inese -
2012-04-03 17:37
Ilvu, paldies Tev. Tu visu laiku biji šeit un uzturēji tīru enerģētiku. Samīļoju Tevi!!
Cik jauki būt atkal kopā!!!
inese -
2012-04-03 21:11
iedvesmai-
īstenībā gavēņa laikā pārtrauc darīt tikai to, no kā ir izveidojusies atkarība (vai arī ir aizdomas par to), vai arī to, kas ir samilzis ;)
Lai padarītu to mazāku - tas mazāk jābaro ;)
Es gavēņa laikā gan vadīju seminārus, gan konsultācijas, gan kopu māju, gan dārzu, gan palīdzēju mammai, gan gāju ciemos - vārdu sakot, dzīve turpinājās. Tikai es nerakstīju mājas lapā.
Kāds izlemj neēst saldumus. Visu citu viņš dara, tikai neēd saldumus. Kāds izlemj nedzert alkoholu - un visu citu dara, tikai nedzer. utt.
Atsakās no kaut kā viena, bet visu citu dara ar prieku, laimi un mīlestību :)
inese -
2012-04-04 06:33
Paldies :)) Es priecājos būt atpakaļ. Biju jau noilgojusies :))
inese -
2012-04-05 06:01
Ilona, paldies. Vienreizēji labs komentārs. Man ļoti noderēja, domājot par savām situācijām.
Un atgādinājums par dvēselīti un par idealizācijām ir tik precīzs.
Tiešām liels paldies :)
inese -
2012-04-06 16:33
Ilvu, mīļo!! Samīļoju Tevi!
Sūtu gaišas domas, spēku un līdzjūtību.
Turies, mīļā!
No laimes terapijas viedokļa es vienmār stāstu tā, ka mēs uz nāvi varam skatīties kā uz pāreju no viena stāvokļa otrā. No vienas dzīves otrā.
Mums ir bijuši fantastiski brīži kopā ar šo cilvēku un tagad viņam ir jādodas tālāk. Viņš savu misiju šeit uz Zemes ir izpildījis.
Atceries "Zilos putnus".
Atceries Ņūtona "Dvēseļu ceļojumu".
Tavas draudzenes dvēselei ir jādodas tālāk. Varbūt, ka var teikt - Mājās.
Laimes terapijā par nāvi mēs maz esam runājuši, bet šķiet, ka tieši šodien un tieši Lielajā Piektdienā šis temats ir īsti vietā.
Es pēdējā laikā ļoti daudz lasu un domāju par to, kas notiek ārpus mūsu - cilvēku dzīves. Un jo vairāk lasu un jo vairāk interesējos, jo saprotu, ka dzīve nekad nebeidzas. Ka tikai mūsu (cilvēku) smadzenes nevar paņemt pretim tik lielu informācijas daudzumu, lai saprastu, ka tie, kas aiziet (pavisam), īstenībā nekur neaiziet un ir tepat blakus, mēs vienkārši viņus vairs nevaram sataustīt un saredzēt.
Ilvu, man jau šķiet, ka vienīgais, kas reāli palīdz brīžos, kad jāatvādās no tuviem cilvēkiem - pirmkārt ir:
atļaut sev skumt un būt bēdīgiem. Ir sēras un tas ir normāli. Tā nav graujoša enerģija. Tās ir atvadas un mēs esam emocionālas būtnes un gribam un varam izraudāties šai brīdī.
Un tad, kad no tām pirmām emocijām mēs "tiekam vaļā", tad pēc tam palīdz zināšanas, priekštati un domas par to, kas ar mūsu tuviniekiem notiek pēc tam.
Un jo stabilāka un skaidrāka ir šī izpratne, jo vieglāk pieņemt šo notikumu.
Ja Tu gribi manu pleca sajūtu, es noteikti labprāt ar Tevi sarakstīšos e-pastā vai draugos.
Šī ir pārāk dziļa tēma, lai mēs te pāris komentāros to varētu izrunāt.
Novēlu Tev būt stiprai dievišķā mīlestībā!! Mīlestība vienmēr palīdz. Mīlestība ļauj izturēt un izdzīvot visu to, uz ko prātam nav nekādu argumentu un atbilžu.
Sūtu savās domās Tev mīlestības bumbu!
inese -
2012-04-16 21:36
Karinčik, cik jauki, ka vērojamais laiks ir beidzies un esi atkal klāt:)
Ir mīļi Tevi satikt arī šeit :))
sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
 Ir pagājis mēnesis, kopš mana pēdējā raksta un ir tik interesanti tagad pēc tik ilga laika atkal atsākt rakstīt. Tas ir kā pēc ilga neēšanas perioda atsākt ēst. Kad vari lietot tikai kaut ko sablenderētu un maigu, lai nenodari pats sev pāri. (es reiz esmu badojusies un zinu ko runāju).
Šoreiz „mana badošanās” vai „mans gavēnis” nebija saistīts ar ēšanu un atteikšanos no ēdiena. Es jau tā ļoti daudz ko neēdu un īsti atmest vēl kaut ko varbūt, ka nebūtu prātīgi. Bet pati gavēņa ideja ir brīnišķīga – kā atteikšanās no savām atkarībām vai iegribām, lai vairāk iedziļinātos sevī un atjaunotu vērtību sistēmu, lai atgūtu mieru un harmoniju un sakārtotu attiecības ar Dievu.
Gribētos jau domāt, ka attiecības ar Dievu uzturu kārtībā visu laiku, arī vērtību sistēma plus mīnus man vairs strauji nemainās, bet runājot par atkarību – tagad varu pateikt droši, ka mūsu mīļotās nodarbes, darbs vai nodarbošanās var nemanāmi mūs ievilkt zināmā atkarībā un galvenais, ka mēs paši tai brīdī domājam, ka tam visam tā ir jābūt un mums ir jāstrādā arvien vairāk, un ka tas viss ir tik ļoti nozīmīgi, ka ja vien kaut ko palaidīsi garām vai neizdarīsi, tad kaut kas atgadīsies vai arī pēkšņi viss apstāsies vai sabruks.
Bet īstenībā jau nesabruks. Vai arī sabruks tas, kam jāsabrūk.
Tas ir prāts un Ego, kas mums liek domāt, ka esam neaizstājami. Bet Tu jau zini teicienu – labāk būt laimīgai kā pareizai un tāpēc es esmu par to, ka ja kaut kas vairs nesagādā prieku – to vairs nevajag darīt līdz brīdim, kad tas atkal sagādā prieku. Ja darīsi bez prieka, nevienam nebūs labi. Tas ir lāča pakalpojums pārējiem un nekaitīgi tas izskatās tikai tad, ja nedomājam par savu un kopējo enerģētiku.
Un tā –mēnesi atpakaļ, brīdī, kad mājas lapā kaislības kūsāt kūsāja un vienā brīdī jau šķita te notiek reāla samērīšanās ar EGO, es sapratu, ka diez vai mēs ejam pareizā virzienā. Neba jau šī lapa domāta agresijai, dusmām un EGO audzēšanai. (Šai gadījumā tieši egocentrisma audzēšanai). Un piedevām vēl gavēņa laikā, kad iesaka kļūt lēnprātīgiem, iecietīgiem un mīlestības piepildītiem. Un tad mana mīļā skolotāja man smuki pateica priekšā – paņem pauzi. Vienkārši nedari neko. Un tu redzēsi kā viss sakārtosies un norims.
Ģeniāli vienkārši pateikts. Un perfekti strādā.
Rakstu Tev to tādēļ, ka zinu – arī Tev dzīvē ir brīži, kad šķiet, ka tas, kas notiek darbā vai kādā projektā, kolektīvā vai ļaužu grupā ir tik ļoti svarīgs un tik ļoti viss sagājis šķērsām, ka vairs nesaproti, ko lai dara.
Un, lūk, ir vēl viena metode – nedarīt neko.
Vienkārši vēro kā viss norimstas. Kā vētra noplok gan Tevī pašā, gan situācijā – iestājas miers un harmonija. Un tad Tu visu vari iegriezt pozitīvā virzienā.
Sāra Bon Bronika to apraksta šādi:
“Tagad jūs ieturēsit pauzi un nedarīsit neko. Tieši tā. Neko. Tikai vērosit, kā liktenis, īpaši jūsējais, iet pats savu ceļu. Esiet gatavi šonedēļ nedarīt neko, lai kaut ko panāktu. Ļaujiet, lai nejaušība jums palīdz. Dzīves lielākās mistērijas kļūst par mūsu ikdienas bēdām tikai tad, kad uzstājīgi vēlamies radīt sīki izstrādātu plānu, kas neatstāj nejaušības ziņā neko, it sevišķi mūsu laimi.”
Es tā izdarīju. Vēroju. Ieturēju pauzi un savu dzīvi atkal iegriezu „pa saulītei”. Es savā dzīvē atklāju tik daudz jauna – pirmkārt jau atklājās cik ļoti daudz man ir brīva laika, ko šai periodā varēju veltīt sev. Esmu izlasījusi fantastiskas grāmatas, par kurām nākošos rakstos noteikti Tev izstāstīšu, esmu atklājusi viedas vietnes ar ļoti labu un man šobrīd tik svarīgu informāciju, noklausījusies ļoti daudz jaunu lekciju un semināru, noskatījusies filmas. Es viennozīmīgi izmantoju šo periodu, lai gluži kā akumulators uzpildītos ar jaunu informāciju un sapildītu savu mīlestības trauku. Redz, kamēr gandrīz katru dienu rakstīju mājas lapā, tikmēr jau i nepamanīju, cik ļoti daudz no sevis atdodu.
Arī Tu, kad strādā – dod, dod, un dod, vari pēkšņi nonākt situācijā, kad saproti, ir vienkārši dots par daudz. Un tas patiešām nevienam nav vajadzīgs. Tukša Tu nevienam nebūsi vairs vajadzīga. To gan atceries.
Mēs varam dot tikai to, kas mūsos ir.
Tāpēc padomā varbūt arī Tev kādreiz var noderēt gavēņa metode, lai pārskatītu vai neesi kļuvusi atkarīga pati no sava darba (misijas, skrējiena, došanas utt.), kad tas, ko Tu dari, jau kļūst svarīgāks par dzīvi. Un ja tā ir – tad kaut kas ir jāmaina. Tad vienkārši apstājies, pilnībā nomierinies, atbrīvojies no agresijas, dusmām, vainas apziņas un norūpēšanās, lai varētu atļaut sev atkal būt laimīgai, veselai, mierīgai, harmoniskai un mīlestības piepildītai.
Lai Tev izdodas!!!
Ar mīlestību,
Inese |
