Sapildīt pagātni ar mīlestību


 Jo es konkrētāk mēģinu to savu pagātnes restartēšanas pieredzi aprakstīt, jo man kāds arvien konkrētāk un detalizētāk pārjautā kā tieši es to daru. Nu tad nu mēģināšu te aprakstīt kādu no piemēriem tik sīki, cik vienu nu spēju atcerēties.

Ņemu kādu savas dzīves situāciju, kura man bērnībā ir šausmīgi sāpējusi.

Piemēram, - man ne visai patika iet uz bērnu dārzu. Man arī tagad ne visai patīk iet uz darbu. Man patīk daudz strādāt un es daru to produktīvi, bet kaut kur doties ārpus mājām man nepatīk. Esmu taču vēzis pēc horoskopa :) Un man mana aliņa ir vismīļākā.

Un esmu jau stāstījusi, ka mums dzīvē ir dotas tikai kādas 3-4 karmiskās mācības, kuras mēs izdzīvojam pa riņķi dažādos dziļumos. Nu, lūk – viena no manām tiešām karmiskām mācībām ir saistīta ar šķiršanos un atvadīšanos no sev tuviem cilvēkiem.

Jebkuru savu karmisko mācību mēs uzzinām jau līdz kādiem 5 gadiem un tā man tā sava šķiršanās sērija sākās jau toreiz ar diezgan lielām sāpēm.

Tātad situācija sekojoša – mamma mani ved uz dārziņu, protams, tur atstāj un pati skrien uz darbu. Es palieku raudam ar pilnīgi skaidrām domām kāpēc mammīte mani nemīl ja jau atstāj pie svešajiem un pati iet prom. Sirdsdēsti bērnam ir tik milzīgi, ka jākliedz pilnām mutēm un sajūta visai dzīvei paliek, ka ir palicis kaut kas nesapildīts ar mīlestību un kaut kas nesaprasts.

Un tad nu ņemu es šo notikumu un tagad ar pieauguša cilvēka acīm, izpratni un sajūtām vēlreiz iejūtos tā mazā bērna sajūtās un no sākuma sāku ar viņu (ar sevi bērnībā)parunāties. Saku, ka bērnu dārzs ir brīnišķīga vieta, kur socializēties (nu jau runāju kā ar pieaugušu dvēseli), ka man ir jau 3 vai 4 gadu vecumā jāiemācās būt patstāvīgai un brīžiem iztikt bez mammas. Ka man jāiemācās sarunāties un sadraudzēties ar vienaudžiem. Ka man šeit neviens nevēl ļaunu. Ka mamma mani ļoti mīl, vienīgi ir padomju laiki un cilvēkiem ir diezgan konkrēts režīms – 8 ir jābūt darbā un tas vēl ir pietiekoši tālu no mājām. Es, pārskatot šo notikumu, pa priekšu sapildu situāciju ar izpratni par notiekošo. Un pēc tam burtiski sāku pildīt to ar mīlestību. Es paskatos sev acīs – esmu maza meitiņa, lielām zaļām acīm. Pilna uzticības un mīlestības. Es viņu domās paņemu klēpī. Samīļoju. Pastāstu kā viņai noderēs šī dzīves pieredze. Iejūtos viņas „ādā”. Paskatos ar bērna acīm apkārt un pilnīgi līdz smalkumiem atceros kā viss izskatījās. Atceros bērnus un audzinātājas. Atceros mantas, galdiņus un gultiņas. Un šobrīd uz to visu skatos ar bezgalīgu mīļumu. Burtiskā nozīmē ar acīm noglāstu priekšmetu pēc priekšmeta. Ja iespējams iztēloties, ka staigā, samīļo, noglāsta – var to darīt tieši praktiski. Un tad vienā brīdī es skaidri apzinos, ka mēs esam viens – mazais bērns un es – mēs esam viena un tā pati dvēsele. Un toreizējās sajūtas ir tās pašas tagadējās. Tikai notikums cits. Tikai situācija cita. Un tad es tai pašā notikumā vēl paskatos uz savu mammu. Viņai ir kādi 30 gadi. Jauna. Skaista. Bezgalīgi mīļa. Viņa negrib man nodarīt pāri. Viņa mani mīl. Viņa vienkārši man palīdz apgūt jaunu pieredzi. Un, protams, ka viņa tai brīdī to visu tā neanalizē. Viņa vienkārši skrien uz darbu. Bet ar tagadējo izpratni par notiekošo, mēs varam salikt šai situācijā iekšā gan zināšanas, gan mīlestību, gan izpratni. Mēs skatāmies uz savu pagātni kā uz filmu, kurā jebkurā mirklī varam iejusties un turpināt iesākto darbību.

Cits. Stāsts.

Man jau ir kādi 8 vai 9 gadi un tētis man liek spēlēt čellu. Es, protams, ka gribu skriet pie kaimiņu bērniem un dauzīties, bet man jāspēlē, un es dusmojos. Dusmojos uz tēti un man šķiet – nu kāpēc viņš mani nemīl. Kāpēc viņš spiež mani darīt to, ko negribu. Nu ja viņam vajag – lai taču pats spēlē.

Un tagad es šo situāciju ņemu uz caurskatu pa jaunam. Iedomājos savu istabu. Savas mantas. Pat smaržu. Krāsas. Es pilnībā iejūtos –kā bija tad, toreiz, kad spēlēju čellu. Un savā apziņā, it kā man šobrīd būtu tie 9 gadi (bet apziņa kā tagad), es skatos uz tēti ar bezgalīgu mīlestību un zinu, ka viņš vienkārši man palīdz attīstīt Dieva dāvāto talantu. Ka viņš palīdz man rūdīt raksturu. Ka viņš ar bezgalīgu mīlestību palīdz man augt. Es šo situāciju baudu. Es spēlēju tik skaisti, kā nekad realitātē neesmu spēlējusi. Es vienkārši izprotu kāpēc man tas periods bija jāiziet. Un manī vairs nav dusmu. Nav pāri nodarījuma. Ir absolūta mīlestība pret sevi bērnībā, pret tēti, pret Dievu, pret čellu. Tas bija fragments manā dzīvē, kas rūdīja manu dvēseli. Kas palīdzēja veidoties manai personībai. Tas palīdzēja izaugt un izveidoties man tādai, kāda esmu.

Kāds cits gadījums – pusaudžu gadi. Vecāki audzē tomātstādus un mums visa sestdiena svētdiena bērniem jāpavada piķējot mazos stādiņus. Un protams, ka gribas atpūsties, paskatīties televizoru, aiziet pie draudzenēm vai nedarīt neko. Bet ir jāstrādā. Visa diena. Divas dienas. Ir smagi. Ir karsts. Ir nogurdinoši. Sāp mugura. Uznāk dusmas.

Un atkal es ņemu šo situāciju un iedzīvojos tajā. Un skatos kā mans raksturs rūdās. Pildu šo visu ar mīlestību. Katru stādiņu, pirms likšanas zemē, samīļoju. Katru piepiķēto kastīti nolieku ar mīlestību. Tādas kastītes ir tūkstotis.

Un atkal redzu savus vecākus. Jaunus. Skaistus. Mīlestības pilnus. Kas nodarbojas ar ģimenes biznesu (toreiz gan to tā nesauca) un iesaista tajā bērnus. Šobrīd man tā liekas idille. Un tā nu domās atkal visu sapildu ar mīlestību.

Un tā jebkuru situāciju. Jebkurus kašķus. Jebkuras nepatikšanas. Jebkuru notikumu. Šķiršanos. Bēdas. Visu pārdomāju, iejūtos savā toreizējā „ādā” un izeju tam visam cauri vēlreiz un ar bezgalīgu mīlestību gan pret sevi, gan Dievu, gan iesaistītajiem cilvēkiem.

Tā es to daru.

Kā Tu?

Inese

Komentāri (35)  |  2012-01-26 20:46  |  Skatīts: 6464x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Diāna* - 2012-01-26 21:00
Lasu un domāju, ka jā, šāda veida mūsu izjustos pāridarījumus ir diezgan viegli sapildīt ar mīlestību. Arī zxaudējumam var rast racionālu skaidrojumu un sapildīt ar mīlestību. Taču, kā ir ar tādiem gadījumiem kā, piemēram, seksuāla, fiziska vardarbība pret bērnu?

Inese* - 2012-01-26 21:15
Viss, kas saistīts ar mūsu bērniem un viņu ļoti grūtajām pieredzēm, tas ir ārkārtīgi jūtīgi. Tad vienmēr saku, ka jālas Ņūtona "Dvēseļu ceļojums" un Freižera "Zilie putni". lai kaut drusku vieglāk būtu "pacelties" dvēseles līmenī un skatīt uz notiekošo caur dzīvju dzīvēm.

Ja pašam bērnībā ir bijusi vardarbība, tad droši vien, ka arī noder papriekšu izpratne par dvēsles mācību un ciešanu ceļu, un tikai tad, kad saprotam, ka savas dzīves mēs izvēlamies paši, tad, kad saprotam, ka jau pirms dzimšanas mēs zinājām kas ar mums būs un notiks, un ka šis viss ir bijis ar kādu konkrētu iemeslu un konkrētai dvēselei patiešām nepieciešams, tad tikai tad - dvēseļu līmenī - varam restartēt notikušo atmiņā jau nevis kā cilvēki, bet kā divas dvēseles.
Ar absolūtu izpratni un mīlestību gan pret upuri (sevi) gan pāri darītāju - ka abiem tās ir necilvēciskas situācijas un ja šādas tiek dotas, tad tam ir kāds ļoti īpašs iemesls.
Manuprāt, lai to saprastu un pieņemtu, ir jālasa ļoti daudz garīgas literatūras un jāsaprot pasaules kopējā sistēma.
Šoreiz neder teiciens "meklē centru sevī". Šoreiz ir jāsaprot daudz globālāk.
Ka mokoši tas ir abiem - gan tirānam, gan upurim.
Un visticamāk, ka mēs nevien negribētu būt ne vienā ne otrā lomā.
Bet - ir kāds iemesls kapēc tam tā ir bijis jābūt.
Šo palīdzētu saprast garīgas zināšanas.

Elīza* - 2012-01-26 21:18
Apmēram tāpat to daru es, tikai laikam tā sapildīšana ar mīlestību un parunāšanās ar sevi man ir izpalikusi. Nu skaisti, varu sākt visu no gala :)) Strādājot ar savu pagātni, cenšos iejusties "pāridarītāja" ādā, cenšos attaisnot viņa rīcību, it kā saprast.

Elīza* - 2012-01-26 21:27
Starp citu, Inese, man bērnībā bija identiski ar to bērnudārzu, domas, ka vecāki mani nemīl, pamet utt. Tad, kad man bija 8 gadi, nomira opaps, kurš man bija ļoti mīļš un, kad man bija 22 gadi, nomira mans tētis, kurš arī, protams, man bija ļoti dārgs, kā jau tēti mēdz būt :) Abas šīs nāves laikam vēl tagad dziļi sevī pārdzīvoju. Vai man tagad jāizdara secinājumi, ka man, tāpat kā Tev, ir karmiskā mācība par šķiršanos un atvadīšanos no man tuviem un mīļiem cilvēkiem? Man jau tāpat, kā jebkuram vidējam statistiskam cilvēkam, ir bailes zaudēt sev tuvos un mīļos. Ja pieļaujam, ka man ir šāda karmiskā mācība, tad ko - sākt jau laikus morāli gatavoties, ka visi mani tuvie un mīļie nomirs vai pametīs mani?

Elīza* - 2012-01-26 21:31
Vēl piebildīte. Tagad, loģiski, man ir bailes, ka mans vīrs var nomirt, jo divi tuvākie vīrieši - tētis un opaps - taču nomira un pameta mani. Un vēl man liekas, ka es savu vīru nelaižu līdz galam sev klāt, bet turu distancē, tādējādi liedzot mums attiecību tuvumu, dziļumu utt., jo, ja nu gadījumā arī mans vīrs izdomā paņemt un nomirt, tad man būs mazāk sāpīgi, nekā gadījumā, ja atvēršos viņam pilnībā un pielaidīšu sev klāt, un kļūsim "par vienu veselu".

mairaa - 2012-01-26 21:46
Mīļā meitene, Elīza, gandrīz jebkuram nākas piedzīvot vecāku un vecvecāku nāvi. Tāda ir dzīve. Un to nu nekādā gadījumā nevajag attiecināt uz -"karmiskā mācība par šķiršanos un atvadīšanos no man tuviem un mīļiem cilvēkiem". Paskaties uz to visu savādāk un baudi dzīvi ar savu mīļoto vīrieti.Ja tas palīdz, tad nepārtraukti pildi pagātni ar mīlestību, bet dzīvo bez bailēm!

yyy* - 2012-01-26 22:58
Bet ja sapildot šo situāciju ar mīlestību, parādās sāpes krūtīs, kas pēc tam pāriet? Ko tas nozīmē?

Baiba* - 2012-01-26 23:54
Inese, Tu tik skaisti un izjusti to apraksti! Man arī, līdzīgi kā daudziem, ir šāda nepatīkama pieredze ar bērnu dārzu- ieķēros mammai stērbelē un brēcu. Tiku atstāta arī vasaras dārziņā (kur jāpavada veseli nedēļu bez vecākiem), kas man vispār likās kā pilnīga nodevība no vecāku puses. Arī pašas metiņa bieži raud šķiroties no rīta dārziņā (kaut iet dārziņā jau otro gadu), par ko man sirds iesmeldzas, bet kā pieaugušais zinu, ka šī pieredze viņai ir nepieciešama (un vakaros jau nevar nemaz mājās dabūt, tikai tas šķiršanās brīdis tāds sāpīgs). Vēlreiz paldies, ka Tu šo pieredzi tik emocionāli izskaidroji un pastāstīji, kā sapildīt ar mīlestību.

Baiba* - 2012-01-27 00:16
Tas būtībā ir tas pats terapijas process, tikai paša veikts. (un nekavējoties lieki pie negatīvā).

Dzintra* - 2012-01-27 00:19
Es pielietoju fokusēšanas metodi,tā ir ļoti līdzīga kā apraksta Inese.Tā izeju cauri notikumiem,var fokusēties uz konkrētu sāpi vai emociju ķermenī un vērot kādu notikumu no zemapziņas tā izceļ un ar to pastrādāju.Sāpes pāriet un viss kļūst saprotams,samīļoju savu iekšējo bērnu.Zemapziņā jau mēs visus dzīves notikumus atceramies līdz pat sekundītei un ar fokusēšanas metodi ļoti labi var ieskatīties pagātnes notikumos.Vēl papildus es strādāju ar piedošanu-tas man ļoti palīdz,ja no sirds piedots tad aizvainojumi vai pārinodarījumi vienkārši no atmiņas izgaist,tos vairs neatceras.Sirds piepildās ar prieku un laimes sajūtu,gribas samīļot konkrēto cilvēku un ir tāds prieks,ka gribas ar viņu dejot.Man ļoti patīk un palīdz abas šīs metodes.

Baiba* - 2012-01-27 00:20
Viens raksts izriet no otra- varētu vēl kādu par karmiskajām mācībām- sīkāk. Mani ļoti interesētu. Tas ir domāts tā- ja mēs karmisko mācību izejam, tad mums tā vairs neatkārtojas, vai ne? Ja jā, tad kā to vislabāk iziet? Nu, ja piemēram, viena no manām karmiskajām mācībām varētu būt pacietība, iecietība, tad tiklīdz es tā iemācos rīkoties stresa situācijās, man vairs liktenis tādas situācijas nepiespēlē?

Baiba* - 2012-01-27 00:24
Vēlpar to karmisko mācību- ja dusmu pamatā ir bezspēcības izjūta, tad varbūt karmiskā mācība ir nevis pacietība vai iecietība, bet tieši šī bezspēcīguma pieņemšana, sava vājuma (Dieva priekšā) un kontroles atlaišanas mācība?
Katrā ziņā, ļoti interesants temats!

Baiba* - 2012-01-27 00:28
Vai spēcīga emocionāla reakcija manī (bailes, bēdas, dusmas) uz kādu situāciju varētu norādīt, ka tur slēpjas mana karmiskā mācība? Nezinu, kāpēc, bet šis temats izraisīja manī lielu rezonansi... Laikam jau ir vēlme šo karmisko mācību iziet sekmīgi :)

Baiba * - 2012-01-27 00:35
Īstenībā šos divus pēdējos Ineses rakstus mierīgi var likt grāmatas sākumā, jo tie, manuprāt, veido laimes terapijas pamatu.

xxx* - 2012-01-27 00:38
Baibai
Kāds ir iemesls, kāpēc gribi iziet karmisko mācību sekmīgi?

Elīza* - 2012-01-27 00:39
Dzintra, man arī ir bijis līdzīgi kā Tev - kad piedodu kādam, tad pilnīgi gribās mesties šim cilvēkam ap kaklu un bučot viņu aiz laimes :)) Un prieks iekšā tāds, ka gribas dziedāt, dejot un lekt gaisā :)) Tad laikam tā piedošana patiesi ir notikusi. Bet vai Tu, Dzintra, varētu pastāstīt, kas Tev tā par fokusēšanās metodi?

yyy* - 2012-01-27 00:57
Mēs sakām, ka mūsu apkārtne ir mūsu domu spoguļattēls. Kad jūtam, ka līdz galam nevaram sev piedot pāridarījumu kādam, nevaram nomierināt savu vainas apziņu, tad der atcerēties kā mēs paši esam tā otra cilvēka domu spoguļattēls. Gan tas cilvēks, gan mēs realizē karmas likumu otram. Arī mēs ar savu slikto rīcību kādu mācām.

P.S. Šīs informācijas mērķis nebija meklēt vainīgos.

Dzintra* - 2012-01-27 01:07
Fokusēšanas metodi apguvu pie Maijas Kadiķes seminārā -Tikšanās ar iekšējo bērnu.Visas lekcijas ar lektora atļauju ierakstu,tāpēc klausos to un daru,nav jādomā līdzi pašam kas jādara.To gan neizplatu,jo tas kas nav bijis klāt grūti saprast.Bet katrs pats var ierakstīt sev diskā un tad klausīties savu balsi kas vada.Vai arī apmeklēt Maijas seminārus.Šī metode ir aprakstīta arī manā diplomdarbā kad beidzu Akvilonu,mans darbs bija par Piedošanu,tur ir ļoti daudz praktiski pielietojumi.Izkopēju no diplomdarba,tie kas tur mācās var pajautāt Ivetai,lai iedod izlasīt,jo tur aprakstīti konkrēti notikumi un klāt arī zīmējumi,jo tai pat laikā bija milzīga vēlēšanās meditācijā redzēto uzlikt uz papīra.

Fokusēšanas metode ir ļoti vienkārša. Apsēdies krēslā vai uz grīdas, tad aizver acis un domās nomierinies, fonā var skanēt mūzika. Tad ieklausies sevi un katru vietiņu kur ir sāpes ar labo roku noliec sev blakus. Kad tā visu esi paņēmis tad izvēlies vienu no viņām kura ir vairāk Tev aktuāla. Visu laiku domās ar sevi sarunājas. Tad paņem to sāpi vai arī var strādāt ar konkrētu emociju, kas ir aktuāla dotajā brīdī.Un domās jautā sev, kurā vietā Tavā ķermenī atrodas šī sāpe un kādā krāsā viņa ir, tad parādās attiecīga krāsa, parasti tumša. Tad prasi, vai ir vēl kāda krāsa aiz viņas un tā vairākas reizes. Tad jautā sev kāda krāsa bija sākumā kad biju vesels, tad arī parādās krāsa. Tad jautā kāda forma ir šai sāpei un parādās forma. Tad jautā kāda situācija izraisīja šo sāpi.Un parādās konkrēta situācija kad tas bloks sākās. Tad jautā, lai šo situāciju palīdz apskatīt tuvāk. Tad Tu jau liela pieej savam bērniņam klāt un paņem rokās ,samīļo saki labus mīļus vārdus to, ka viņu mīli. Jau ar pieauguša cilvēka acīm saproti šo situāciju un izskaidro to bērniņam, tas ir sev.Un visu laiku samīļo, kamēr paliek tāds kā vieglums un ir piedots un bloks aiziet.Ir ļoti labi ja ir izlasīta Elvitas Rudzātes grāmata „Piedošanas mācība’’, tas kaut kā labi darbojas kopā. Vari paņemt arī spilvenu rokās un iedomāties, ka tas ir tavs iekšējais bērniņš un samīļot to. Vari samīļot arī kad vakarā ej gulēt vēl, ja vajag. Kad meditācija beigusies, saliek atpakaļ savas sāpes un pateicas savam iekšējam bērnam par sniegto atbildi.Un tā ņem visas savas sāpes vai arī emocijas. Darbojas fantastiski, šī metode kad iestrādājas ir ļoti vienkārša un arī ļoti labi palīdz. Sāpes pāriet momentā, esmu to pati piedzīvojusi un atklājas tiešām visas bērnības traumas.
Vienai slimībai vai negatīvai emocijai var būt vairāki bloki. Tas ir kā trauks, kurā pil ūdens, piliens pa pilienam, līdz kāda pile iekrīt pēdējā, tad ūdens iet pāri un rodas slimība. Tāpēc uz vienu vietu, piemēram, galvu var būt daudz bloku, kuri jāatbrīvo vairākas reizes.

Dzintra* - 2012-01-27 01:17
Un vēl,kad strādāju ar sevi,citreiz katru dienu,citreiz retāk,visu pierakstu kladītē-kāda sāpe vai emocija,kāda krāsa,forma(var būt dažādu priekšmetu forma,kas bieži vien cieši saistīta ar notikumu),var būt skaņa,smarža.Visu ko redzu un sajūtu sīki pierakstu.

yyy* - 2012-01-27 01:25
Vai šo fokusēšanās metodi tikai sāpju cēloņu noskaidrošanai izmanto?

Inese* - 2012-01-27 01:31
Elīzai-
ja karmiskā mācība saistīta ar spēju pieņemt šķiršanos, tad tās šķiršanās dod vairāk nekā citiem cilvēkiem.
Nu,-piemēram, kāds izaug, iemīlas, aprecas un dzīvo šais vienīgajās attiecībās laimīgi. Izdzīvo kopējus kāpumus un krtumus, bet viņiem nav jāšķiras. Bet tiem, kam karmiski ir milzīga pieķeršanās savējiem, viņiem noteikti šos tuvos cilvēkus plēsīs nost "ar visu ādu".
Karmiskās mācības ir atpazīstamas ar to cik bieži un daudz mums tiek dotas situācijas, ar kurām neprotam tik galā.
Man tas ir bijis saistīts gan ar dabiem, gan kolēģiem, gan dzīves vietas maiņām. Tam nav tiešs sakars ar miršanu un pavadīšanu. (lai gan arī tas man ir bijis jāizdzīvo).

Bet baidīties nevajag. Jo konkrētāk mums no kaut kā būs bail, vai jo konkrētāk mēs no kaut kā dzīvē gribēsim izvairīties, jo skaidrāk pa skaidru, ka tieši tādu situāciju mums dos.
Tā kā - ļaujies mīlestībai. Baudi fantastisku kopdzīvi ar savu vīru un esi laimīga.
Es esmu :)

Bet laikam, ka man būs jāuzraksta vēl kāds rakstiņš tieši par tām karmiskām mācībam.

Uzrakstīšu.
Rīt.

Inese* - 2012-01-27 01:36
yyy-
ja ir sāpes krūtīs vai jebkādas citas sāpes, kamēr "restartē" agātni, tas tikai nozīmē, ka vienā reizē tas nenotiek.
Skata cauri šo vienu situāciju vienreiz, otreiz , desmito reizi. Līdz vienā brīdī saproti, ka nekur nekas vairs nesāp, raudiens nenāk, un sajūtas par šo laiku vai notikumu ir ļoti labas.

Un tad, pēc kāda laika, pēc...mēneša, diviem vai pusgada..ir vērts sevi notestēt velreiz. un ja patiešām šī situācija būs kārtībā, tad tas nekādas sliktas emocijas neizsauks.

Man šobrīd ir tā, ka varu jebkuru pagātnes notiku skatīties ar mīļumu un nekur nekas nedur, nesāp un nekaitina. Es to reiz esmu izstrādājusi.
Protams, ka varētu gadīties, ka šā perioda aizvainojumi iegulstas uz palikšanu. Bet ....arī vakardiena ir pagātne, kuru varam restartēt:))

Dzintra* - 2012-01-27 01:38
Nē,es jau minēju, arī emocijas kas konkrētā brīdī traucē,jo viss saistīts ar kādu notikumu no pagātnes,tas kas notiek tagadnē tik atgādina,ka ar to jāpastrādā un kaut kas jāmācās..Tāpat emocijas krājas,krājas un liek sev pievērst uzmanību.Arī situācijas vai zīmes ja neievēro atkārtojas.

Dzintra* - 2012-01-27 02:13
Fokusēšanas metodes laikā patiešām sajūt to notikumu ko parāda kā tiko notiekošu un sevi tieši tai brīdi.Tā sevi sajutu kad man bija tikai apmēram 3 mēnesīši,reāli to sajutu un redzēju kā īstenībā.

Viens piemērs (diplomdarbā klāt ir arī zīmējums)-"Izpausmes: Spiediens un sāpes galvā un sprandā.
Uzdevu sev jautājumu, kad pirmo reizi radies šis bloks. Sevi redzu 3 mēnešu vecumā, priekšā gara zāle un nevaru redzēt pāri, grūti noturēt galviņu, tāpēc ļoti raudu. Sajūtas ir īstas, it kā tiešām tā esmu es tajā vecumā. Arī zāli redzu garu, no apakšas uz augšu, kaut īstenībā tā varētu būt 30 cm gara. Blakus liels, melns un pinkains suns, ar lielām ausīm un ļoti labsirdīgs, kas mani sargā. Tāds suns mums bija arī tajā laikā īstenībā. Tālumā var redzēt māju, bet neviena no pieaugušajiem nav tuvumā.
Jau liela būdama domās pieeju klāt sev maziņai, paņemu rokās un samīļoju, paskaidroju radušos situāciju, ka esmu atstāta tikai uz brītiņu un nomierinu. Samīļoju mazo bērniņu un lūdzu piedošanu,
arī apsolu nekad vairs neatstāt vienu. Spranda un galva paliek viegla, sāpes un stīvums pāriet. Acīmredzot tas bija pirmais bloks, kas radīja sāpes un spiedienu galvai un sprandai.''


Ilona* - 2012-01-27 02:49
Tieši tāpat kā veicot Lūles Vīlmas grāmatās aprakstīto piedošanas metodi, arī tagad man vakarpusē ir radies liels nogurums. Vai tas arī saistīts ar to, ka sapildīšana ar mīlestību jāveic atkārtoti?



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ