Sapildīt pagātni ar mīlestību
Komentāri:
Dzintra* -
2012-01-27 00:19
Es pielietoju fokusēšanas metodi,tā ir ļoti līdzīga kā apraksta Inese.Tā izeju cauri notikumiem,var fokusēties uz konkrētu sāpi vai emociju ķermenī un vērot kādu notikumu no zemapziņas tā izceļ un ar to pastrādāju.Sāpes pāriet un viss kļūst saprotams,samīļoju savu iekšējo bērnu.Zemapziņā jau mēs visus dzīves notikumus atceramies līdz pat sekundītei un ar fokusēšanas metodi ļoti labi var ieskatīties pagātnes notikumos.Vēl papildus es strādāju ar piedošanu-tas man ļoti palīdz,ja no sirds piedots tad aizvainojumi vai pārinodarījumi vienkārši no atmiņas izgaist,tos vairs neatceras.Sirds piepildās ar prieku un laimes sajūtu,gribas samīļot konkrēto cilvēku un ir tāds prieks,ka gribas ar viņu dejot.Man ļoti patīk un palīdz abas šīs metodes.
Dzintra* -
2012-01-27 01:07
Fokusēšanas metodi apguvu pie Maijas Kadiķes seminārā -Tikšanās ar iekšējo bērnu.Visas lekcijas ar lektora atļauju ierakstu,tāpēc klausos to un daru,nav jādomā līdzi pašam kas jādara.To gan neizplatu,jo tas kas nav bijis klāt grūti saprast.Bet katrs pats var ierakstīt sev diskā un tad klausīties savu balsi kas vada.Vai arī apmeklēt Maijas seminārus.Šī metode ir aprakstīta arī manā diplomdarbā kad beidzu Akvilonu,mans darbs bija par Piedošanu,tur ir ļoti daudz praktiski pielietojumi.Izkopēju no diplomdarba,tie kas tur mācās var pajautāt Ivetai,lai iedod izlasīt,jo tur aprakstīti konkrēti notikumi un klāt arī zīmējumi,jo tai pat laikā bija milzīga vēlēšanās meditācijā redzēto uzlikt uz papīra.
Fokusēšanas metode ir ļoti vienkārša. Apsēdies krēslā vai uz grīdas, tad aizver acis un domās nomierinies, fonā var skanēt mūzika. Tad ieklausies sevi un katru vietiņu kur ir sāpes ar labo roku noliec sev blakus. Kad tā visu esi paņēmis tad izvēlies vienu no viņām kura ir vairāk Tev aktuāla. Visu laiku domās ar sevi sarunājas. Tad paņem to sāpi vai arī var strādāt ar konkrētu emociju, kas ir aktuāla dotajā brīdī.Un domās jautā sev, kurā vietā Tavā ķermenī atrodas šī sāpe un kādā krāsā viņa ir, tad parādās attiecīga krāsa, parasti tumša. Tad prasi, vai ir vēl kāda krāsa aiz viņas un tā vairākas reizes. Tad jautā sev kāda krāsa bija sākumā kad biju vesels, tad arī parādās krāsa. Tad jautā kāda forma ir šai sāpei un parādās forma. Tad jautā kāda situācija izraisīja šo sāpi.Un parādās konkrēta situācija kad tas bloks sākās. Tad jautā, lai šo situāciju palīdz apskatīt tuvāk. Tad Tu jau liela pieej savam bērniņam klāt un paņem rokās ,samīļo saki labus mīļus vārdus to, ka viņu mīli. Jau ar pieauguša cilvēka acīm saproti šo situāciju un izskaidro to bērniņam, tas ir sev.Un visu laiku samīļo, kamēr paliek tāds kā vieglums un ir piedots un bloks aiziet.Ir ļoti labi ja ir izlasīta Elvitas Rudzātes grāmata „Piedošanas mācība’’, tas kaut kā labi darbojas kopā. Vari paņemt arī spilvenu rokās un iedomāties, ka tas ir tavs iekšējais bērniņš un samīļot to. Vari samīļot arī kad vakarā ej gulēt vēl, ja vajag. Kad meditācija beigusies, saliek atpakaļ savas sāpes un pateicas savam iekšējam bērnam par sniegto atbildi.Un tā ņem visas savas sāpes vai arī emocijas. Darbojas fantastiski, šī metode kad iestrādājas ir ļoti vienkārša un arī ļoti labi palīdz. Sāpes pāriet momentā, esmu to pati piedzīvojusi un atklājas tiešām visas bērnības traumas.
Vienai slimībai vai negatīvai emocijai var būt vairāki bloki. Tas ir kā trauks, kurā pil ūdens, piliens pa pilienam, līdz kāda pile iekrīt pēdējā, tad ūdens iet pāri un rodas slimība. Tāpēc uz vienu vietu, piemēram, galvu var būt daudz bloku, kuri jāatbrīvo vairākas reizes.
Dzintra* -
2012-01-27 01:17
Un vēl,kad strādāju ar sevi,citreiz katru dienu,citreiz retāk,visu pierakstu kladītē-kāda sāpe vai emocija,kāda krāsa,forma(var būt dažādu priekšmetu forma,kas bieži vien cieši saistīta ar notikumu),var būt skaņa,smarža.Visu ko redzu un sajūtu sīki pierakstu.
Dzintra* -
2012-01-27 01:38
Nē,es jau minēju, arī emocijas kas konkrētā brīdī traucē,jo viss saistīts ar kādu notikumu no pagātnes,tas kas notiek tagadnē tik atgādina,ka ar to jāpastrādā un kaut kas jāmācās..Tāpat emocijas krājas,krājas un liek sev pievērst uzmanību.Arī situācijas vai zīmes ja neievēro atkārtojas.
Dzintra* -
2012-01-27 02:13
Fokusēšanas metodes laikā patiešām sajūt to notikumu ko parāda kā tiko notiekošu un sevi tieši tai brīdi.Tā sevi sajutu kad man bija tikai apmēram 3 mēnesīši,reāli to sajutu un redzēju kā īstenībā.
Viens piemērs (diplomdarbā klāt ir arī zīmējums)-"Izpausmes: Spiediens un sāpes galvā un sprandā.
Uzdevu sev jautājumu, kad pirmo reizi radies šis bloks. Sevi redzu 3 mēnešu vecumā, priekšā gara zāle un nevaru redzēt pāri, grūti noturēt galviņu, tāpēc ļoti raudu. Sajūtas ir īstas, it kā tiešām tā esmu es tajā vecumā. Arī zāli redzu garu, no apakšas uz augšu, kaut īstenībā tā varētu būt 30 cm gara. Blakus liels, melns un pinkains suns, ar lielām ausīm un ļoti labsirdīgs, kas mani sargā. Tāds suns mums bija arī tajā laikā īstenībā. Tālumā var redzēt māju, bet neviena no pieaugušajiem nav tuvumā.
Jau liela būdama domās pieeju klāt sev maziņai, paņemu rokās un samīļoju, paskaidroju radušos situāciju, ka esmu atstāta tikai uz brītiņu un nomierinu. Samīļoju mazo bērniņu un lūdzu piedošanu,
arī apsolu nekad vairs neatstāt vienu. Spranda un galva paliek viegla, sāpes un stīvums pāriet. Acīmredzot tas bija pirmais bloks, kas radīja sāpes un spiedienu galvai un sprandai.''
 Jo es konkrētāk mēģinu to savu pagātnes restartēšanas pieredzi aprakstīt, jo man kāds arvien konkrētāk un detalizētāk pārjautā kā tieši es to daru. Nu tad nu mēģināšu te aprakstīt kādu no piemēriem tik sīki, cik vienu nu spēju atcerēties.
Ņemu kādu savas dzīves situāciju, kura man bērnībā ir šausmīgi sāpējusi.
Piemēram, - man ne visai patika iet uz bērnu dārzu. Man arī tagad ne visai patīk iet uz darbu. Man patīk daudz strādāt un es daru to produktīvi, bet kaut kur doties ārpus mājām man nepatīk. Esmu taču vēzis pēc horoskopa :) Un man mana aliņa ir vismīļākā.
Un esmu jau stāstījusi, ka mums dzīvē ir dotas tikai kādas 3-4 karmiskās mācības, kuras mēs izdzīvojam pa riņķi dažādos dziļumos. Nu, lūk – viena no manām tiešām karmiskām mācībām ir saistīta ar šķiršanos un atvadīšanos no sev tuviem cilvēkiem.
Jebkuru savu karmisko mācību mēs uzzinām jau līdz kādiem 5 gadiem un tā man tā sava šķiršanās sērija sākās jau toreiz ar diezgan lielām sāpēm.
Tātad situācija sekojoša – mamma mani ved uz dārziņu, protams, tur atstāj un pati skrien uz darbu. Es palieku raudam ar pilnīgi skaidrām domām kāpēc mammīte mani nemīl ja jau atstāj pie svešajiem un pati iet prom. Sirdsdēsti bērnam ir tik milzīgi, ka jākliedz pilnām mutēm un sajūta visai dzīvei paliek, ka ir palicis kaut kas nesapildīts ar mīlestību un kaut kas nesaprasts.
Un tad nu ņemu es šo notikumu un tagad ar pieauguša cilvēka acīm, izpratni un sajūtām vēlreiz iejūtos tā mazā bērna sajūtās un no sākuma sāku ar viņu (ar sevi bērnībā)parunāties. Saku, ka bērnu dārzs ir brīnišķīga vieta, kur socializēties (nu jau runāju kā ar pieaugušu dvēseli), ka man ir jau 3 vai 4 gadu vecumā jāiemācās būt patstāvīgai un brīžiem iztikt bez mammas. Ka man jāiemācās sarunāties un sadraudzēties ar vienaudžiem. Ka man šeit neviens nevēl ļaunu. Ka mamma mani ļoti mīl, vienīgi ir padomju laiki un cilvēkiem ir diezgan konkrēts režīms – 8 ir jābūt darbā un tas vēl ir pietiekoši tālu no mājām. Es, pārskatot šo notikumu, pa priekšu sapildu situāciju ar izpratni par notiekošo. Un pēc tam burtiski sāku pildīt to ar mīlestību. Es paskatos sev acīs – esmu maza meitiņa, lielām zaļām acīm. Pilna uzticības un mīlestības. Es viņu domās paņemu klēpī. Samīļoju. Pastāstu kā viņai noderēs šī dzīves pieredze. Iejūtos viņas „ādā”. Paskatos ar bērna acīm apkārt un pilnīgi līdz smalkumiem atceros kā viss izskatījās. Atceros bērnus un audzinātājas. Atceros mantas, galdiņus un gultiņas. Un šobrīd uz to visu skatos ar bezgalīgu mīļumu. Burtiskā nozīmē ar acīm noglāstu priekšmetu pēc priekšmeta. Ja iespējams iztēloties, ka staigā, samīļo, noglāsta – var to darīt tieši praktiski. Un tad vienā brīdī es skaidri apzinos, ka mēs esam viens – mazais bērns un es – mēs esam viena un tā pati dvēsele. Un toreizējās sajūtas ir tās pašas tagadējās. Tikai notikums cits. Tikai situācija cita. Un tad es tai pašā notikumā vēl paskatos uz savu mammu. Viņai ir kādi 30 gadi. Jauna. Skaista. Bezgalīgi mīļa. Viņa negrib man nodarīt pāri. Viņa mani mīl. Viņa vienkārši man palīdz apgūt jaunu pieredzi. Un, protams, ka viņa tai brīdī to visu tā neanalizē. Viņa vienkārši skrien uz darbu. Bet ar tagadējo izpratni par notiekošo, mēs varam salikt šai situācijā iekšā gan zināšanas, gan mīlestību, gan izpratni. Mēs skatāmies uz savu pagātni kā uz filmu, kurā jebkurā mirklī varam iejusties un turpināt iesākto darbību.
Cits. Stāsts.
Man jau ir kādi 8 vai 9 gadi un tētis man liek spēlēt čellu. Es, protams, ka gribu skriet pie kaimiņu bērniem un dauzīties, bet man jāspēlē, un es dusmojos. Dusmojos uz tēti un man šķiet – nu kāpēc viņš mani nemīl. Kāpēc viņš spiež mani darīt to, ko negribu. Nu ja viņam vajag – lai taču pats spēlē.
Un tagad es šo situāciju ņemu uz caurskatu pa jaunam. Iedomājos savu istabu. Savas mantas. Pat smaržu. Krāsas. Es pilnībā iejūtos –kā bija tad, toreiz, kad spēlēju čellu. Un savā apziņā, it kā man šobrīd būtu tie 9 gadi (bet apziņa kā tagad), es skatos uz tēti ar bezgalīgu mīlestību un zinu, ka viņš vienkārši man palīdz attīstīt Dieva dāvāto talantu. Ka viņš palīdz man rūdīt raksturu. Ka viņš ar bezgalīgu mīlestību palīdz man augt. Es šo situāciju baudu. Es spēlēju tik skaisti, kā nekad realitātē neesmu spēlējusi. Es vienkārši izprotu kāpēc man tas periods bija jāiziet. Un manī vairs nav dusmu. Nav pāri nodarījuma. Ir absolūta mīlestība pret sevi bērnībā, pret tēti, pret Dievu, pret čellu. Tas bija fragments manā dzīvē, kas rūdīja manu dvēseli. Kas palīdzēja veidoties manai personībai. Tas palīdzēja izaugt un izveidoties man tādai, kāda esmu.
Kāds cits gadījums – pusaudžu gadi. Vecāki audzē tomātstādus un mums visa sestdiena svētdiena bērniem jāpavada piķējot mazos stādiņus. Un protams, ka gribas atpūsties, paskatīties televizoru, aiziet pie draudzenēm vai nedarīt neko. Bet ir jāstrādā. Visa diena. Divas dienas. Ir smagi. Ir karsts. Ir nogurdinoši. Sāp mugura. Uznāk dusmas.
Un atkal es ņemu šo situāciju un iedzīvojos tajā. Un skatos kā mans raksturs rūdās. Pildu šo visu ar mīlestību. Katru stādiņu, pirms likšanas zemē, samīļoju. Katru piepiķēto kastīti nolieku ar mīlestību. Tādas kastītes ir tūkstotis.
Un atkal redzu savus vecākus. Jaunus. Skaistus. Mīlestības pilnus. Kas nodarbojas ar ģimenes biznesu (toreiz gan to tā nesauca) un iesaista tajā bērnus. Šobrīd man tā liekas idille. Un tā nu domās atkal visu sapildu ar mīlestību.
Un tā jebkuru situāciju. Jebkurus kašķus. Jebkuras nepatikšanas. Jebkuru notikumu. Šķiršanos. Bēdas. Visu pārdomāju, iejūtos savā toreizējā „ādā” un izeju tam visam cauri vēlreiz un ar bezgalīgu mīlestību gan pret sevi, gan Dievu, gan iesaistītajiem cilvēkiem.
Tā es to daru.
Kā Tu?
Inese |
