Sapildīt pagātni ar mīlestību


 Jo es konkrētāk mēģinu to savu pagātnes restartēšanas pieredzi aprakstīt, jo man kāds arvien konkrētāk un detalizētāk pārjautā kā tieši es to daru. Nu tad nu mēģināšu te aprakstīt kādu no piemēriem tik sīki, cik vienu nu spēju atcerēties.

Ņemu kādu savas dzīves situāciju, kura man bērnībā ir šausmīgi sāpējusi.

Piemēram, - man ne visai patika iet uz bērnu dārzu. Man arī tagad ne visai patīk iet uz darbu. Man patīk daudz strādāt un es daru to produktīvi, bet kaut kur doties ārpus mājām man nepatīk. Esmu taču vēzis pēc horoskopa :) Un man mana aliņa ir vismīļākā.

Un esmu jau stāstījusi, ka mums dzīvē ir dotas tikai kādas 3-4 karmiskās mācības, kuras mēs izdzīvojam pa riņķi dažādos dziļumos. Nu, lūk – viena no manām tiešām karmiskām mācībām ir saistīta ar šķiršanos un atvadīšanos no sev tuviem cilvēkiem.

Jebkuru savu karmisko mācību mēs uzzinām jau līdz kādiem 5 gadiem un tā man tā sava šķiršanās sērija sākās jau toreiz ar diezgan lielām sāpēm.

Tātad situācija sekojoša – mamma mani ved uz dārziņu, protams, tur atstāj un pati skrien uz darbu. Es palieku raudam ar pilnīgi skaidrām domām kāpēc mammīte mani nemīl ja jau atstāj pie svešajiem un pati iet prom. Sirdsdēsti bērnam ir tik milzīgi, ka jākliedz pilnām mutēm un sajūta visai dzīvei paliek, ka ir palicis kaut kas nesapildīts ar mīlestību un kaut kas nesaprasts.

Un tad nu ņemu es šo notikumu un tagad ar pieauguša cilvēka acīm, izpratni un sajūtām vēlreiz iejūtos tā mazā bērna sajūtās un no sākuma sāku ar viņu (ar sevi bērnībā)parunāties. Saku, ka bērnu dārzs ir brīnišķīga vieta, kur socializēties (nu jau runāju kā ar pieaugušu dvēseli), ka man ir jau 3 vai 4 gadu vecumā jāiemācās būt patstāvīgai un brīžiem iztikt bez mammas. Ka man jāiemācās sarunāties un sadraudzēties ar vienaudžiem. Ka man šeit neviens nevēl ļaunu. Ka mamma mani ļoti mīl, vienīgi ir padomju laiki un cilvēkiem ir diezgan konkrēts režīms – 8 ir jābūt darbā un tas vēl ir pietiekoši tālu no mājām. Es, pārskatot šo notikumu, pa priekšu sapildu situāciju ar izpratni par notiekošo. Un pēc tam burtiski sāku pildīt to ar mīlestību. Es paskatos sev acīs – esmu maza meitiņa, lielām zaļām acīm. Pilna uzticības un mīlestības. Es viņu domās paņemu klēpī. Samīļoju. Pastāstu kā viņai noderēs šī dzīves pieredze. Iejūtos viņas „ādā”. Paskatos ar bērna acīm apkārt un pilnīgi līdz smalkumiem atceros kā viss izskatījās. Atceros bērnus un audzinātājas. Atceros mantas, galdiņus un gultiņas. Un šobrīd uz to visu skatos ar bezgalīgu mīļumu. Burtiskā nozīmē ar acīm noglāstu priekšmetu pēc priekšmeta. Ja iespējams iztēloties, ka staigā, samīļo, noglāsta – var to darīt tieši praktiski. Un tad vienā brīdī es skaidri apzinos, ka mēs esam viens – mazais bērns un es – mēs esam viena un tā pati dvēsele. Un toreizējās sajūtas ir tās pašas tagadējās. Tikai notikums cits. Tikai situācija cita. Un tad es tai pašā notikumā vēl paskatos uz savu mammu. Viņai ir kādi 30 gadi. Jauna. Skaista. Bezgalīgi mīļa. Viņa negrib man nodarīt pāri. Viņa mani mīl. Viņa vienkārši man palīdz apgūt jaunu pieredzi. Un, protams, ka viņa tai brīdī to visu tā neanalizē. Viņa vienkārši skrien uz darbu. Bet ar tagadējo izpratni par notiekošo, mēs varam salikt šai situācijā iekšā gan zināšanas, gan mīlestību, gan izpratni. Mēs skatāmies uz savu pagātni kā uz filmu, kurā jebkurā mirklī varam iejusties un turpināt iesākto darbību.

Cits. Stāsts.

Man jau ir kādi 8 vai 9 gadi un tētis man liek spēlēt čellu. Es, protams, ka gribu skriet pie kaimiņu bērniem un dauzīties, bet man jāspēlē, un es dusmojos. Dusmojos uz tēti un man šķiet – nu kāpēc viņš mani nemīl. Kāpēc viņš spiež mani darīt to, ko negribu. Nu ja viņam vajag – lai taču pats spēlē.

Un tagad es šo situāciju ņemu uz caurskatu pa jaunam. Iedomājos savu istabu. Savas mantas. Pat smaržu. Krāsas. Es pilnībā iejūtos –kā bija tad, toreiz, kad spēlēju čellu. Un savā apziņā, it kā man šobrīd būtu tie 9 gadi (bet apziņa kā tagad), es skatos uz tēti ar bezgalīgu mīlestību un zinu, ka viņš vienkārši man palīdz attīstīt Dieva dāvāto talantu. Ka viņš palīdz man rūdīt raksturu. Ka viņš ar bezgalīgu mīlestību palīdz man augt. Es šo situāciju baudu. Es spēlēju tik skaisti, kā nekad realitātē neesmu spēlējusi. Es vienkārši izprotu kāpēc man tas periods bija jāiziet. Un manī vairs nav dusmu. Nav pāri nodarījuma. Ir absolūta mīlestība pret sevi bērnībā, pret tēti, pret Dievu, pret čellu. Tas bija fragments manā dzīvē, kas rūdīja manu dvēseli. Kas palīdzēja veidoties manai personībai. Tas palīdzēja izaugt un izveidoties man tādai, kāda esmu.

Kāds cits gadījums – pusaudžu gadi. Vecāki audzē tomātstādus un mums visa sestdiena svētdiena bērniem jāpavada piķējot mazos stādiņus. Un protams, ka gribas atpūsties, paskatīties televizoru, aiziet pie draudzenēm vai nedarīt neko. Bet ir jāstrādā. Visa diena. Divas dienas. Ir smagi. Ir karsts. Ir nogurdinoši. Sāp mugura. Uznāk dusmas.

Un atkal es ņemu šo situāciju un iedzīvojos tajā. Un skatos kā mans raksturs rūdās. Pildu šo visu ar mīlestību. Katru stādiņu, pirms likšanas zemē, samīļoju. Katru piepiķēto kastīti nolieku ar mīlestību. Tādas kastītes ir tūkstotis.

Un atkal redzu savus vecākus. Jaunus. Skaistus. Mīlestības pilnus. Kas nodarbojas ar ģimenes biznesu (toreiz gan to tā nesauca) un iesaista tajā bērnus. Šobrīd man tā liekas idille. Un tā nu domās atkal visu sapildu ar mīlestību.

Un tā jebkuru situāciju. Jebkurus kašķus. Jebkuras nepatikšanas. Jebkuru notikumu. Šķiršanos. Bēdas. Visu pārdomāju, iejūtos savā toreizējā „ādā” un izeju tam visam cauri vēlreiz un ar bezgalīgu mīlestību gan pret sevi, gan Dievu, gan iesaistītajiem cilvēkiem.

Tā es to daru.

Kā Tu?

Inese

Komentāri (35)  |  2012-01-26 20:46  |  Skatīts: 6480x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Baiba* - 2012-01-27 03:25
Pirmais impulss bija rakstīt- tāpēc, lai dzīve vieglāka... :) Bet tas laikam nebūtu tas pareizākais motīvs :)
Bet es jau saprotu, ja katru situāciju vai mācību es protu pieņemt ar mīlestību un piedošanu un sapratni, tad jau laikam tā mācība ir izieta.

Baiba* - 2012-01-27 03:26
Pēdējais komentārs bija atbilde xxx

Baiba* - 2012-01-27 03:55
Inesei- turpinot savu kometāru par bezspēcības izjūtu- vai varētu būt, ka dzīve piespēlē man šādas situācijas, jo pārāk pieķeros savai visvarenības un spēka izjūtai? Vai jāaudzē lielāka paļāvība uz Dievu? (tā katrā ziņā bija manas vecāsmammas mācība, varbūt, ka iet no paaudzes paaudzē).

xxx* - 2012-01-27 04:06
tieši tā Baibiņ, gribēju lai tu padomā kādi motīvi tevi vada.
Man joprojām ir aktuāla tēma par paļaušanos uz Dievu, Dieva gribas pieņemšanu un t.t.

Ilona* - 2012-01-27 16:59
Aizdomājos, ka man vienmēr kādas neizdošanās darba jomā. Protams, skatoties ar savu šā brīža domāšanu es saprotu, ka ļoti pie vainas mana attieksme. Bet kā labot situācijas, kad es pati jūtos vainīga pie savām neveiksmēm? Kā pārraut šādu notikumu attīstību? Kā piedot sev, kaut gan tad tās situācijas īstenoju ar pilnu atdevi?

Kā rīkoties tagad, kad saproti, ka pati esi veicinājusi šādu notikumu attīstību, gribās visu labot, bet nezini kā?

Inese* - 2012-01-27 17:27
Ja saproti, ka ilgu laiku esi ar patosu darījis ko šķērsām, tad pirmkārt ir jāprārtrauc to darīt. Otrkārt ir jāmēģina piedot sev un izprast sevi -kapēc man bija škitis, ka tā ir pareizi. Un tad, kad šo situāciju savā galvā pieņem, atrisina, saprot, tad var iekšēji sevi samīļot un caurskatīt notiekošo pēc augstāk aprakstītā parauga un sākt rīkoties savādāk. Tā kā šobrīd liekas, ka ir pareizi.
Ja nezini kā ir pareizi, tad vienkārši lūgt Dievu, lai palīdz saskatīt risinājumu.
Katrā reizē, kad es nezinu kā ir jādara, es vienkārši ļaujos Dieva vadībai - es it kā atslābinos un vēroju, kas notiek. Un vienmēr jau kaut kas notiek. Un tad vienā brīdī viss top skaidrs.

Inese* - 2012-01-27 17:31
Baibai-
par to visvarenību un bezspēcību ir precīzi kā Tu raksti. tiklīdz mēs sākam domāt, ka viss ir no mums atkarīgs tādā burtiskā nozīmē, tad Dievs un Visums ļoti ātri mums norāda, ka ir lietas, ko nespējam mainīt un ietekmēt.

Man patīk kā Volšs to apraksta - mēs neesam tik stipri, lai mainītu lielas cilvēku grupas domu radītus notikumus, bet mēs varam ietekmēt to, cik lielā mērā tas skar mūsu dzīvi.

Jannat* - 2012-01-28 05:43
Celjaa uz pagaatnes un zemapzinjas sapildiisanu ar miilestiibu esmu, bet liidz tam daudz vieglaaku skatiijumu uz to man paliidz iekseejais dialogs - ka tiesi ar so pagaatnes pieredzi, maaciibaam, patiikamajiem un nepatiikamajiem briiziem es esmu nonaakusi liidz sodienai - un ne pa kaadu citu celju - tiesi so, ko esmu gaajusi cauri - nonaakusi liidz sodienai, kur man ir jau savaadaaks skatiijums uz sevi, pasauli, taas iekaartojumu..

klinta* - 2012-01-28 10:42
Es ísti nesapratu,kapéc jásapilda pagátne ar mílestíbu,ko tas dod? Man,pieméram,nav nekádu "bérníbas traumu" (paldies Dievam),kuras traucétu man dzívot vai stávétu ká skeleti skapí. Já,biju es arí atstáta bérnudárzá. Pa nakti. Sajútas lídzígas ká meitenes seit aprakstíjusas.Bet atceroties so notikumu sodien,es to uztveru ká normu. Tad kapéc ir jácel augsá sádi pagátnes atgadíjumi,lai tos piepildítu ar mélestíbu,ko tas dod?

Inese* - 2012-01-29 18:22
Klinta-
to dara tikai tad, ja pagātne traucē vai ja sāk meklēt kopsakarības šodienas mācībām ar pagātnes notikumiem.

Man nav stingras pārliecības, ka tas būtu jādara.
Bet ja laimes terapija kādam nestrādā un ir grūti (vai neiespējami) būt laimīgam, tad šāda pagātnes sapildīšana ar mīlestību var palīdzēt.



Lapa | [1] 2 |

Atpakaļ