sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Šajā sarunā gribu ietvert vairākas tēmas un redzēs vai man tas viss izdosies. Sākšu ar to, ka vakar biju uz kino. Tas mūsu ģimenē reti notiek un tādēļ jau notikums pats par sevi ir vērā ņemams. Kad semināros stāstu cik būtiski ir ievērto līdzsvaru starp darbu, atpūtu un izklaidi, tad vienmēr pati secinu, ka es vai nu strādāju vai atpūšos, bet tāds vārds kā „izklaide” manā dzīvē laikam, ka ieguvis jau citu jēgu.
Kādreiz tas bija saistīts ar braukšanu ciemos - ar tērzēšanu, bagātīgu ēšanu un dzeršanu. Bet kopš ir tik ļoti daudz runāju savos semināros, konsultācijās un mājas lapā, tad vēl kaut kur speciāli braukt, lai no sirds ar draugiem parunātos – nu tas galīgi vairs nav aktuāli. Ēšana kā bauda un dzeršana kā apreibināšanās man nekad nav bijusi aktuāla (lai gan visu mūžu ir darīts) un tā nu tāda ciemošanās kaut kā no dzīves ritma ir pazudusi.
Kādreiz es izklaidējos ļoti daudz iepirkdamās. Bet tagad ir nomainījusies attieksme pret resursiem, nevajadzīgas lietas pārpārēm vairs nepērku. Arī staigāšana pa veikaliem vairs nesajūsmina.
Iepriekš ļoti bieži gājām uz teātriem. Bet tas atkal bija saistīts ar manu māsu, kas bija ģimenes kultorgs – sapirkās iepriekš visiem biļetes un pēc tam tikai paziņoja kuri datumi jārezervē un cik naudiņas tas ir izmaksājis. Tagad māsa Norvēģijā un šī kultūras daļa iet secen. (Protams, protams, mēs paši varētu pirkt biļetes, ierakstīt kalendāros datumus utt. Bet saku godīgi – tas nenotiek. Nu vismaz šajā dzīves periodā.)
Tad vēl kādreiz gāju gandrīz uz visiem koncertiem, ko Arēna Rīga organizēja. Ļoti patika. Bet..arī tas periods pārgāja. Biju uz James Blunt un pēc tam uz AHA. Uz šiem abiem es varētu iet kaut katru mēnesī, bet....
Un tā nu vakar notikums – bijām ar vīru uz kino. Filma „Bebrs”. Varat izlasīt anotācijās par ko tur kā bija, bet filmas laikā tika uzdoti vairāki jūtīgi jautājumi un viens no tiem ir „cik laimīgi mēs patiesībā esam”. Nevis cik mēs atrunājamies, vai cik mēs gribam būt laimīgi, bet tiešām esam. Un tur arī vairākas situācijas, kas atklāj dažādu dzīvju aizspoguliju – kur skaidri tiek parādīts, ka katram savs „skelets” skapī un ja šo jomu uztausta, tad ir gan puņķi, gan asaras un jautājums par laimi kaut kur pagaist. Un tā kā tā filma bija tāda diezgan pelēka, padrūma un saistīta ar depresiju, tad nolēmu šodien saldajā ēdienā paskatīties kaut ko sen aizmirstu nebēdnīgu un skaistu un on-linā noskatījos „Sekss un lielpilsēta” pirmo filmu (nevis seriālu, bet filmu). Un tur vienā mirklī atkal ir tas pats jautājums – meitenes, cik bieži jūs jūtaties patiesi laimīgas. Un tad viena no varonēm pārējām saka – „es tā jūtos katru dienu. Nu varbūt ne visu dienu, bet katru dienu.” Un pēc tam viņa sāk satraukties – kā tā var būt, ka katram kaut kas dzīvē slikts notiek, bet viņai viss tā kā pa diedziņu. Kā tā – citi laimi nejūt, bet viņa jūt.
Un es sāku domāt par sevi. Ka man ir tieši tāpat kā tai Šarlotei no filmas. Un tajā brīdī es ceļos no gultas un tāpat halātā, basām kājām vienkārši dodos uz mājas pirmo stāvu un.....skaidri jūtu....kā uz trepju augšējā pakāpiena ....sāku slīdēt. Es visu redzu kā palēninātā filmā. Es slīdu un esmu jau uz muguras...bac...ba bac...saņemu pakāpienu pēc pakāpiena...ba..ba bāc...krītu un krītu. Man izkrīt no rokām trauki, ko biju turējusi rokās un es dzirdu kā Sandija no augšas panikā kliedz. Es krītu, krītu, krītu. Un man ir sajūta, ka reiz taču es noturēšos, ka tūlīt kaut kur pieķeršos, ka tūlīt atgūšu līdzsvaru. Bet...nekā...esmu jau pie apakšējiem pakāpieniem un saļimstu zemē. Man nesāp pilnīgi nekas. Es neko neesmu lauzusi. Es uzreiz to saku Sancim, bet piecelties vēl nevaru. Kaut kā bail izkustēties. Sandija raud, uztraucās. Suns mani laiza. Bet man ir tikai viena sajūta – absolūta laime, mīlestība un pateicība, ka nekas man nesāp, ka neesmu sasitusi ne galvu, ne asti, ne muguru, ne papēžus. Ka viss ar mani ir kārtībā.
Es pieceļos, mierīgi kā plānots ieeju dušā, izmazgāju matus, kaut ko daros. Un tikai tad, kad man atbrauc mājās vīrs un es reāli varu visu šo situāciju izstāstīt viņam, tikai tad es lēnām sāku drebēt un man ir neliela enerģijas satricinājuma sajūta.
Mēs sēžam, dzeram tēju un nu jau tērzējam – cik mūsu dzīve, laime un ikdiena īstenībā var būt trausla. Ka nekas mums pa īstam nepieder un ka nekam nevaram pieķerties. Ka viss var pazust vienā brīdī. ( un tam pat nav vajadzīga ne avārija, ne lidmašīnas katastrofa, ne noziegums, ne negadījums. Tu vienkārši dzīvo pa māju, un....). Varēja gadīties, ka salūzt mugurkauls, sprands vai sasitas galva. Rezultāts varēja būt no sliktākā līdz pat vissliktākajam. Bet man nav nevienas skrambiņas. Pat neviena zilumiņa. Mēs sēžam un vienkārši dzeram tēju. Sakām viens otram, cik viens otru mīlam un apzināmies –cik būtiski ir laimi saskatīt tieši šeit un tagad.
Mēs nezinām cik mums kas tiks dots. Un tieši tādēļ ir vērts apzināties savu laimīgo dzīvi jau šodien. Un nevis tēlotu laimi vai uzspēlētu, nevis pierādīt kādam.....vai sev, ka esmu laimīga, bet tiešām – sajust, ka tieši šeit šobrīd tagad es mīlu Dievu un mīlu dzīvi, mīlu sevi un mīlu savus tuvākos, mīlu pasauli un visus jūs!
Kā Lazarevs saka (vakar 7 stundas viņu klausījos u skatījos) – pats svarīgākais ir mīlestība. Ja tu spēj saglabāt mīlestību katrā brīdī, lai kas ar tevi notiktu – tad tas ir vissvarīgākais mūsu dzīves uzdevums. Mīlestība un tikai tad dzīvība un visas pasaulīgās jūtas. Pāri visam dievišķa mīlestība un pateicība.
Lai Tev mīlestības piepildīta diena!
Ar mīļumu,
Inese
