Kritiens, pārdomas, pateicība


Komentārs:

Iluta* - 2011-11-14 01:27
Tad,kad sāku lasīt kritiena aprakstu,gandrīz raudāt sāku,bet nu labi,ka ir labi.
Par to ,būt šeit un tagad,vau ieteikt lasišanai,gan video Ekharta Tolles darbus.Tie ir fantastiski!!īpaši viņa grāmata-Tagadnes spēks(krievu.val).Iesaku visiem.



sadaļa: SARUNAS

autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šajā sarunā gribu ietvert vairākas tēmas un redzēs vai man tas viss izdosies. Sākšu ar to, ka vakar biju uz kino. Tas mūsu ģimenē reti notiek un tādēļ jau notikums pats par sevi ir vērā ņemams. Kad semināros stāstu cik būtiski ir ievērto līdzsvaru starp darbu, atpūtu un izklaidi, tad vienmēr pati secinu, ka es vai nu strādāju vai atpūšos, bet tāds vārds kā „izklaide” manā dzīvē laikam, ka ieguvis jau citu jēgu.

Kādreiz tas bija saistīts ar braukšanu ciemos - ar tērzēšanu, bagātīgu ēšanu un dzeršanu. Bet kopš ir tik ļoti daudz runāju savos semināros, konsultācijās un mājas lapā, tad vēl kaut kur speciāli braukt, lai no sirds ar draugiem parunātos – nu tas galīgi vairs nav aktuāli. Ēšana kā bauda un dzeršana kā apreibināšanās man nekad nav bijusi aktuāla (lai gan visu mūžu ir darīts) un tā nu tāda ciemošanās kaut kā no dzīves ritma ir pazudusi.

Kādreiz es izklaidējos ļoti daudz iepirkdamās. Bet tagad ir nomainījusies attieksme pret resursiem, nevajadzīgas lietas pārpārēm vairs nepērku. Arī staigāšana pa veikaliem vairs nesajūsmina.

Iepriekš ļoti bieži gājām uz teātriem. Bet tas atkal bija saistīts ar manu māsu, kas bija ģimenes kultorgs – sapirkās iepriekš visiem biļetes un pēc tam tikai paziņoja kuri datumi jārezervē un cik naudiņas tas ir izmaksājis. Tagad māsa Norvēģijā un šī kultūras daļa iet secen. (Protams, protams, mēs paši varētu pirkt biļetes, ierakstīt kalendāros datumus utt. Bet saku godīgi – tas nenotiek. Nu vismaz šajā dzīves periodā.)

Tad vēl kādreiz gāju gandrīz uz visiem koncertiem, ko Arēna Rīga organizēja. Ļoti patika. Bet..arī tas periods pārgāja. Biju uz James Blunt un pēc tam uz AHA. Uz šiem abiem es varētu iet kaut katru mēnesī, bet....

Un tā nu vakar notikums – bijām ar vīru uz kino. Filma „Bebrs”. Varat izlasīt anotācijās par ko tur kā bija, bet filmas laikā tika uzdoti vairāki jūtīgi jautājumi un viens no tiem ir „cik laimīgi mēs patiesībā esam”. Nevis cik mēs atrunājamies, vai cik mēs gribam būt laimīgi, bet tiešām esam. Un tur arī vairākas situācijas, kas atklāj dažādu dzīvju aizspoguliju – kur skaidri tiek parādīts, ka katram savs „skelets” skapī un ja šo jomu uztausta, tad ir gan puņķi, gan asaras un jautājums par laimi kaut kur pagaist. Un tā kā tā filma bija tāda diezgan pelēka, padrūma un saistīta ar depresiju, tad nolēmu šodien saldajā ēdienā paskatīties kaut ko sen aizmirstu nebēdnīgu un skaistu un on-linā noskatījos „Sekss un lielpilsēta” pirmo filmu (nevis seriālu, bet filmu). Un tur vienā mirklī atkal ir tas pats jautājums – meitenes, cik bieži jūs jūtaties patiesi laimīgas. Un tad viena no varonēm pārējām saka – „es tā jūtos katru dienu. Nu varbūt ne visu dienu, bet katru dienu.” Un pēc tam viņa sāk satraukties – kā tā var būt, ka katram kaut kas dzīvē slikts notiek, bet viņai viss tā kā pa diedziņu. Kā tā – citi laimi nejūt, bet viņa jūt.

Un es sāku domāt par sevi. Ka man ir tieši tāpat kā tai Šarlotei no filmas. Un tajā brīdī es ceļos no gultas un tāpat halātā, basām kājām vienkārši dodos uz mājas pirmo stāvu un.....skaidri jūtu....kā uz  trepju augšējā pakāpiena ....sāku slīdēt. Es visu redzu kā palēninātā filmā. Es slīdu un esmu jau uz muguras...bac...ba bac...saņemu pakāpienu pēc pakāpiena...ba..ba bāc...krītu un krītu. Man izkrīt no rokām trauki, ko biju turējusi rokās un es dzirdu kā Sandija no augšas panikā kliedz. Es krītu, krītu, krītu. Un man ir sajūta, ka reiz taču es noturēšos, ka tūlīt kaut kur pieķeršos, ka tūlīt atgūšu līdzsvaru. Bet...nekā...esmu jau pie apakšējiem pakāpieniem un saļimstu zemē. Man nesāp pilnīgi nekas. Es neko neesmu lauzusi. Es uzreiz to saku Sancim, bet piecelties vēl nevaru. Kaut kā bail izkustēties. Sandija raud, uztraucās. Suns mani laiza. Bet man ir tikai viena sajūta – absolūta laime, mīlestība un pateicība, ka nekas man nesāp, ka neesmu sasitusi ne galvu, ne asti, ne muguru, ne papēžus. Ka viss ar mani ir kārtībā.

Es pieceļos, mierīgi kā plānots ieeju dušā, izmazgāju matus, kaut ko daros. Un tikai tad, kad man atbrauc mājās vīrs un es reāli varu visu šo situāciju izstāstīt viņam, tikai tad es lēnām sāku drebēt un man ir neliela enerģijas satricinājuma sajūta.

Mēs sēžam, dzeram tēju un nu jau tērzējam – cik mūsu dzīve, laime un ikdiena īstenībā var būt trausla. Ka nekas mums pa īstam nepieder un ka nekam nevaram pieķerties. Ka viss var pazust vienā brīdī. ( un tam pat nav vajadzīga ne avārija, ne lidmašīnas katastrofa, ne noziegums, ne negadījums. Tu vienkārši dzīvo pa māju, un....). Varēja gadīties, ka salūzt mugurkauls, sprands vai sasitas galva. Rezultāts varēja būt no sliktākā līdz pat vissliktākajam. Bet man nav nevienas skrambiņas. Pat neviena zilumiņa. Mēs sēžam un vienkārši dzeram tēju. Sakām viens otram, cik viens otru mīlam un apzināmies –cik būtiski ir laimi saskatīt tieši šeit un tagad.

Mēs nezinām cik mums kas tiks dots. Un tieši tādēļ ir vērts apzināties savu laimīgo dzīvi jau šodien. Un nevis tēlotu laimi vai uzspēlētu, nevis pierādīt kādam.....vai sev, ka esmu laimīga, bet tiešām – sajust, ka tieši šeit šobrīd tagad es mīlu Dievu un mīlu dzīvi, mīlu sevi un mīlu savus tuvākos, mīlu pasauli un visus jūs!

Kā Lazarevs saka (vakar 7 stundas viņu klausījos u skatījos) – pats svarīgākais ir mīlestība. Ja tu spēj saglabāt mīlestību katrā brīdī, lai kas ar tevi notiktu – tad tas ir vissvarīgākais mūsu dzīves uzdevums. Mīlestība un tikai tad dzīvība un visas pasaulīgās jūtas. Pāri visam dievišķa mīlestība un pateicība.

Lai Tev mīlestības piepildīta diena!

Ar mīļumu,

Inese

Komentāri (62)  |  2011-11-13 22:56  |  Skatīts: 10070x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Līga* - 2011-11-13 23:52
Paldies Dievam ,ka viss ar Tevi ir labi :)!
Šodiena ir viss ,kas mums pieder ,pagātnes vairs nav un nākotne vēl nav . Mīlestības nekad nav par daudz un to nevar izsmelt...kā Tu mums esi mācijusi - dodot mīlestību to saņemam atpakaļ daudz ,daudz reižu vairāk ...
Un svarīgākais -mīlestībai nekad nav par vēlu ... beidzot arī es ,savos 34 gados zinu -es mīlu sevi un to ,kas ir manī varu dot citiem !
Lai mīlestības piepildīta ši diena!


iedvesma - 2011-11-14 00:15
Paldies, Tev Inese par jauko rakstu :)

Vai zini, lasot šo visu, prātā nāk pašai savas, šīs brīvdienas, savas pārdomas....

Es noskatījos 2 filmas. Astoņas dienas izdzīvošanai un filmu - Galvenais - nebaidīties. Un abās bija sižets par to, ka ģimenei tiek atņemts kāds ģimenes loceklis, draugiem draugs, mīlestībai mīlestība. Un tikai tad, kad pazūd bez vēsts ģimenē bērns, vai arī otrajā variantā - tikai tad, kad cilvēks nāk klajā ar vēsti, ka viņam ir vēzis un būs jāmirst un ka palicis irļoti, ļoti maz laika - tikai tad pārējie atver acis un sāk to cilvēku uztvert kā savrīgu, ieraudzīt kā draugu, kā ģimenes locekli, par kuru rūpēties un kuram pateikt paldies! Gribas to cilvēku vēl nepalaist vaļā, gribas paturēt, gribas vēl sajust kā savu ģimenes locekli, kā bērnu, brāli, draugu. Gribas vēl paspēt pateikt es tevi mīlu!!! Tikai tad cilvēki parāda savus EGO, ka viņiem otru vēl vajag... Tikai tad vecāki saprot, ka pa īstam nemaz nepazīst savu bērnu un tad gribas dzīvot savādāk, gribas visu vērst par labu.Kapēc tā ikdienā nenotiek??? Ikdienas nevērība pret lietām, cilvēkiem, šobrīd jau ir kā norma.

Es par šīm filām ļoti daudz domāju un aizdomājos arī par savām vērtībām. Kad sabiedrībā valda liela mantkārība, ikdienā ieņemamais statuss un notiek cilvēka vērtēšana, salīdzināšana, tad ir ļoti, ļoti grūti to visu ignorēt un dzīvot savā laimē, tā kā pašam šķiet labi un pietiek, jo ir apziņa, ka citi no Tevis gaida vēl un vēl līdz brīdim, kad no tā visa piekūsti, šķiet, ka nav tā kā vajadzētu un vienā brīdī ļoti gribās tam visam padoties. Padoties dzīvei kā tādai un viegli aiziet... Bet tad aizdomājos, ka tas būtu ļoti negodīgi, cietsirdīgi pret sev tuvajiem, pret mammu, tēti, brāļiem, draugiem. Lai arī ikdienā mēs neesam iemācījušies tā acīmredzami un pa īstam mīlēt viens otru, pavadīt kopā laiku, priecāties un būt ļoti laimīgi, taču saprotu, ka mēs katrs esam savā vietā, lai izietu savu dzīves uzdevumu, taču , ali kur mēs atrastos, ģimenei ir un būs vislielākā vērtība. Tai blakus nestāv manas iedomātās mantiskās vērtības, kuras mani varētu padarīt šķietami laimīgāku un kuru dēļ būtu vērts padoties... Un tad atkal esmu bezgala pateicīga Dievam, par to, ka man apkārt ir cilvēki, kurus ļoti mīlu un zinu, ka viņiem arī esmu ļoti svarīga. kaut gan, zinu, ka katrs mīl savādāk.

Tikai ļoti interesanti - man nesaprotami šķita tas, ka 2.filmā, meitenei bija jāaiziet un bija palikušas dzīvot vien pāris nedēļas un tieši tad viņa sastapa cilvēku, kuru iemīlēja un viņš viņu. Kādēļ Dieviņš nedod visiem iespēju satikt savas mīlestības, savus cilvēkus tā, lai varētu šo dzīvi nodzīvot laimīgi un piepildīti... Jo kā zināms, tad mīlestība cilvēkus padara dzīvus!

Kā savu kritienu es uztveru filmas, pēc kurām tik ļoti raudāju (abas brīvās dienas pavadīju dziļās skumjās) un atkal bija pārdomas un bezgala pateicība par to, ka man ir mamma, tētis un brāļi, kuri man ir doti un dziļi sirdī es viņu ļoti, ļoti mīlu!!!

iedvesma - 2011-11-14 00:19
Un jā, Inese - paldies Dieviņam, ka ar Tevi viss ir labi!!! :-)

Vaira* - 2011-11-14 00:50
Piebiedrojos,patiešām jauki,ka viss ir labi,bet šis kritiens noteikti nāca ar kādu zīmi..ziņu..man ir 48 ,savu meklēšanas ceļu sāku pirms 5gadiem,paldies visiem jaukajiem cilvēkiem,kuri ar savu mācību ienāca manā dzīvē.Šobrīd ir lielākas iespējas,ir tikai jāgrib veidoties un tiekties pretī Mīlestībai,izmantot visas iespējas,kas mūs uzrunā.Es kādu laiku atpakaļ lasīju par Inesi,tagad zinu,ka vēlos satikties,līdz šim esmu dalījusi domas ar citiem man svarīgiem cilvēkiem un esmu pateicīga dievam par šo iespēju.Esmu nokristījusies arī tikai šajā dzīves mācību ceļā,to izdarīju kopā ar bērniem,kuri bija jau lieli,kopā braucām uz katehēzes stundām..tas bija burvīgs laiks kopā,jo vēlāk vairs es visus kopā nesavāktu.Pirmais cilvēks,kam jautāju,kāpēc ar mani tā notiek,atbildēja-šīm situācijām pēc laika būsi pateicīga..un tiešām,no sirds pateicos par mācību stundām Visaugstākajam..šobrīdnožēlas nav,esmu tikusi tam pāri,ir bezgalīga pateicība dievam,jo tāda kāda esmu tagad,neesmu bijusi nekad..es vēl aizvien mācos un man tas patīk.2gadus nodarbojos ar Cigun,šobrīd nodarbojos ar kundalini,skrienu,vingroju...un mīlu!Inesītei,lai Mīlestība silda Tavu sirdi,un mēs noteikti tiksimies...šodien skaloju savu mīļo ķermeni ar sālsūdeni,bet tas jau ir cits stāsts!Bučas!!!

Kristīne* - 2011-11-14 00:51
Lasot arī man pirmā doma bija: paldies Dievam, ka Tev, Inese, viss beidzās labi, es domāju, veselības ziņā. Reiz izlasīju, ka mums nekas šeit nepieder, pat ne mūsu domas, dzīve un ķermenis. Visu, kas mums ir, Visums mums iedevis kā dāvanu, lietošanai tagad, šodien un šeit. Tāpēc pret visu jāizturas saudzīgi, ar pateicību, arī pret citu cilvēku dzīvi, jo kādā brīdī Visums savas veltes paprasīs atpakaļ. Dzīve ir kā pļava, kur puķe pie puķes un sirds pie sirds. Jāiet uzmanīgi, lai nesabradātu puķes un nepaliktu sāpošas sirdis. Daudz mīlestības visiem!!! :)))

Ilva* - 2011-11-14 01:01
Es..ļoti priecājos, ka ar Tevi viss ir labi.
...bet!!!...es jau nedēļu esmu pārdomās..par savu dzīvi....un tas,ko es ieraugu...nemaz tik ļoti pozitīvs nav....esmu sapratusi, kad ir jāpieņem lietas...un dzīve kāda tā ir...šorīt tik ilgi sarunājos ar Dievu...un kā Tu saki....ļoti labā garastāvoklī nēesmu...šķiet esmu stadijā...,kad ir jāatlaiž savas lielās rupes par dzīves sakārtošanu...ehhh...tik grūti.
Un....paldies, ka dalies un raksti savu pieredzi...tas mani paceļ....un solīti par solītim...vai pussolītim virza uz kaut ko labāku, skaistāku....laimīgāku:)
Samīļojiens Inesīt...PALDIES:)

Inese* - 2011-11-14 01:10
Jā, es arī šo visu uztveru kā zīmi un mācību. Un pirmā lielā mācība man ir par to, ka jebkurā mirklī ar jebkuru no mums var notikt pilnīgi jebkas. Gan labais, gan ne tik labais. Lai gan- nu jau pēc Mātes Terēzes un Lazareva sāku domāt, ka īstenībā pilnīgi viss, kas ar mums notiek ir tikai labais, jo veicina mūsu augšanu, domāšanu, vairo mīlestību un tiekšanos pie Dieva.

Cita mācība man ir tā, ka ir jāpiefiksē sajūtas kādas ir kad krīti (tiešā un pārnestā nozīmē). Ka trepes tikpat cik ved uz augšu, tikpat ved arī lejup. Un tāpat ir mūsu dzīvē.
Man tas bija mirklis, lai piedomātu vai neesmu pārāk pieķērusies veiksmei, laimei vai vieglai dzīvei.

Vēl tas bija brīdis, lai sajustu absolūtu nevarību un paļāvību. Man škiet, ka tieši tik mīksti nokritu, jo nekā neko nekontrolēju. Īstenībā man bija sajūta, ka Kāds mani ir ļoti pasargājis.

Un vēl man tā ir mācība par dzīves pārejamību. Ka te tu, cilvēks, dzīvo un mierīgi dari savas lietiņas, un te vairs neesi. Vai arī guli kā invalīds. Vai arī nopurinies un ej tālāk....bet jau savādāks. Viedāks un mīlestības pilnāks.

Baiba* - 2011-11-14 01:10
Viss ir labs, kas labi beidzas! Priecājos, ka ar Tevi viss kārtībā.

Inese* - 2011-11-14 01:15
ai, Ilvu, Tu tagad aizskar tēmu, kas man ir ļoti aktuāla kopš vakardienas lazareva lekcijām. Viņš saka, ka mums pilnībā ir jāatlaiž rūpes par dzīves sakārtošanu (ja tajā brīdī it kā Dievam pasakam, ka Viņš var atpūsties un faktiski mums nav vajadzīgs). Un vēl viena lieta - viņš saka, ka lai kas ar mums notiktu un lai ko kurš ar mums runātu (patīkamu vai nepatīkamu) pilnīgi viss ir jāpieņem it kā Dievs to teiktu.

Mans Ego tagad ir apmulsis un no vakardienas nespēj saprast kā dzīvot :))))

Inese* - 2011-11-14 01:19
Un paldies, meitenes, par līdzi jušanu un prieku, ka viss labi beidzās :)
Es arī esmu bezgala priecīga.
Un cenšos gūt maksimālo mācību.

Iluta* - 2011-11-14 01:27
Tad,kad sāku lasīt kritiena aprakstu,gandrīz raudāt sāku,bet nu labi,ka ir labi.
Par to ,būt šeit un tagad,vau ieteikt lasišanai,gan video Ekharta Tolles darbus.Tie ir fantastiski!!īpaši viņa grāmata-Tagadnes spēks(krievu.val).Iesaku visiem.

Inese* - 2011-11-14 01:30
Tagadnes spēks ir arī latviski.
(ja nu kādam krievu valodā neder)

xxx* - 2011-11-14 02:06
Tas liecina par viedumu. Nav vairs cīņas. Ir transformācija, bet ne cīņa.
Labs kritiens.
Tev ir spēcīgs sargeņģelis.
:)

Inese* - 2011-11-14 02:21
Paldies, mīļā!
Man jau ļoti sen gribās parunāt par sargenģeļiem, bet es pati neprotu uzrakstīt tādu rakstu. Es ticu Dievam un sarunājos ar Dievu. Es jūtu Visuma tuvumu. Bet es nesaprotu kas un kā ir ar sargeņģeļiem.
Es ļoti gaidu, lai kāds uzraksta rakstu par šo tematu.
xxx, varbūt Tu vari?
Un es tiešām uzskatu, ka man ir ļoti spēcīgs Sargeņģelis. Tādēļ vien būtu labi sakārtot savā apziņā šo jomu,

xxx* - 2011-11-14 02:51
nea, nevaru, jo arī maz zinu.
Zinu ka man arī ir kāds kas pasargā, durvis pietur lai es uz pāris sekundēm aizkavētos, lai ķieģelis nokristu no jumta deguna galā nevis virsū, kāds kas kad smagā mašina notriec , caur diviem tuvu stāvošim kokiem bez skrambiņas iznes ( nē samelojos uz pēcpuses zilums bija )ut.t., es tikai vēlreiz varu palūgt lai kāds šo tēmu apgaismo , kā agrāk minēju man ir sargeņģelis+ laimes krekliņš.
Tā lūdzu meitenes, ir jau divi lūgumi :) varbūt kāds var mūs apgaismot :)

Inese* - 2011-11-14 02:55
Vai Tu domā to apvalciņu- laimes krekliņu, kas ir piedzimstot?
Atceros, ka pie kāda raksta par to runāji, bet vairs neatceros pie kuras tēmas tas bija.

xxx* - 2011-11-14 02:57
jap, to pašu. Vai nav vienalga pie kuras tēmas, atbildes man nav , kāpēc viņs tiek dots

Ilva* - 2011-11-14 03:28
Ai!!!!...Inesīt!!!!...cik ļoti es Tevi saprotu.....es arī esmu stadijā...izsista...no līdzsvara.....jābrauc pēc iespējas ātrāk pie jūriņas, jāpastaigājās...un jārod atbilde....lai saprastu, kā tālāk dzīvot.
Mīlestībā Ilva.

Diāna* - 2011-11-14 03:32
Kad notiek kāds "nelaimes gadījums", es vienmēr esmu meklējusi iemeslu, kāpēc tieši tas ir noticis ar mani, proti, ko es esmu darījusi vai nedarījusi, lai to izprovocētu, Tagad lasu komentārus un īsti neizprotu - vai ir tā, ka iemesls nemaz nav jāmeklē? Ka tas, kas nepatīkams ar mani notiek, ir Dieva griba un vēsts, nevis cēloņseku sakarība? Padalieties, lūdzu...

Inese, patiesi priecājos, ka Tev viss kārtībā! :)

xxx* - 2011-11-14 04:17
Man tik izteikti "nelaimes gadījumi" beidzās ap 40 gadiem, kad es sapratu ka manī ir spēcīgs pašiznīcināšanas modelis ( neapzināts protams). Ja godīgi neatceros kuru autoru lasot to sajutu, vai nu Lūle vai Siņeļņikovs, .... hm ... laikam bija tā ka lasot Lūli teorētiski apzinājos, bet pie Siņeļņikova sajutu iekšēji, tad vēl paralēli ķermeņa terapiju gāju, sanāca dubults darbs ar sevi domās un uz ķermeni.
Manuprāt tā ir gan Dieva vēsts , gan cēloņseku sakarība . Tās lietas ir saistītas.
Tās lietas "nelaimes gadījumus" kā savas var paņemt jau mammas puncī, tik pat labi tas var nākt no vecākiem vai vēl tālāk un iegūt jau apzinātā dzīve.

xxx* - 2011-11-14 04:28
un Ineses kritienu vienīgi varu saistīt ar Lazareva lekcijām, viņas klausoties notiek diezgan spēcīgas pārmaiņas. To Inese piemin komentārā ( Inese* - 2011-11-13 09:15 ). Tīrīšanās, norādes, trepes - virziens uz leju u.t.t., to Inese pati izanalizēs sev vajadzīgajā gaismā. Tas ka Inese nesasitās es saistu ar vairākiem faktoriem ar sargeņģeli + ar laimes terapiju viņa ir izveidojusi spēcīgu sev aizsardzības čaulu. Nu kaut kā tā :)

Diāna* - 2011-11-14 04:48
Man Lazarevs arī jau kādas dienas 3 līdzi staigā:)
Vēl gribēju pajuatāt, vai, piemēram, tādas "slimības" kā iesnas, kas dīvainā kārtā nepāriet 2 nedēļas, ir skaitāmas pie tīrīšanās, tās ir sekas vispārējam enerģijas pārtēriņam vai nepareizai domāšanai? Kaut kā apjukusi esmu.

Līguce* - 2011-11-14 04:54
Inesīt, paldies Dieviņam, ka Tevi turēja savās rokās...:-)
Un ir tik brīnišķīgi, ka Viņš vienmēr mūs vada...un mums ir tikai jāļaujas un jāpaļaujas...
Lai mums visām jauka un mīlestības piepildīta Svētku nedēļa!!!:-)

xxx* - 2011-11-14 04:57
Laimīgais Lazarevs ar cik dāmām uzreiz pastaigājas :)))
Es tikai varu izteikt savu viedokli, bet atbilde, mīļā tev jāsaprot pašai. Iesnas tā ir tīrīšanās tavai nepareizai domāšanai, saproti, ko dari ne tā un būs ok ... kautkas lepnības virzienā. Tikai nemoki sevi ar domām, atbrīvojies un baudi savas iesnas , kad būsi nobriedusi atbilde atnāks bez saspringuma :)

zumZum* - 2011-11-14 05:05
Muusu "lidotaja" Inese :) Labi, ka viss kaartiibaa un Tu joprojaam esi te :)
Es izlasiiju xxx peedeejo komentaaru un man laikam jaapiekriit, jo ikreiz, kad es klausos Luiizi Heiju, un taa ciiti klausos, naakamajaa dienaa ar mani notiek taadas lietas, ka uj. Un tieshi liekas, ka viss juus un bruuk, un itkaa buksee, un pashai nikji nak virsuu :)



Lapa | 1 [2] [3] |

Atpakaļ