Nevarībā ir spēks


Komentāri:

Baiba* - 2011-11-11 01:14
Par šo rakstu Tev pilnīgi piekrītu, Inesīt, pateicība un paļaušanās uz Dievu ir pats svarīgākais, palaist to vēlmi vaļā. Un vēl svarīgi, par ko raksta Gebeckis, varbūt mūsos ir pretēja vēlme, ko neapzināmies, piemēram, apziņā gribam attiecības, bet zemapziņā nē, jo, piemēram, baidāmies, ka mūs sāpinās (ja iepriekš tā ir noticis). Negatīvās pārliecības "baro" mūsu negatīvo neapzināto vēlmi un tādēļ apzinātā nepiepildās. Vajagot šādā gadījumā negatīvo pārliecību nomainīt uz pozitīvu. Ja negatīvā, piemēram, ir "tuvi cilvēki mani sāpinās", tad to cenšas nomainīt uz "ar tuviem cilvēkiem es jūtos droši, mīlēti, varu uz viņiem paļauties". Nu kaut kā tā. Te, es domāju, labi noder afirmācijas.

Baiba* - 2011-11-11 16:37
Jā, pareizi, Siņeļnikovs arī par to raksta. Tā jau tā cilvēka psihe ir iekārtota. Citrreiz, lai mēs spētu pieņemt labo, mums burtiski "jāpārpogrammē" sevi.


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Vakar trīsarpus stundas klausījos un skatījos Lazareva lekciju un šīs nodarbības laikā man tik ārkārtīgi labi domās „salikās” viss pa plauktiņiem, ka atkal gribu ar Tevi padalīties. Un šoreiz parunāsim par to, kuros gadījumos mēs no Visuma un no Dieva saņemam vislielāko enerģiju.

Vai zini kad?

Tieši tad, kad esi bezgalīgi centies, kad esi darījis visu, lai ko sasniegtu vai izdarītu, bet nespēj. Kad esi spiests atzīt savu nevarību, savu niecību, savu mazumu attiecībā pret to milzīgo Spēku, kas visu vada.

Vai Tev ir bijusi šāda pieredze? Vai zini par ko es runāju?

Droši vien, ka ir. Man arī ir.

Kamēr visu ar savu spēku, savu prātu un izveicību te organizējam, kūrējam un sasniedzam, mēs it kā Dievam sakām: „Tagad Tu vari atpūsties” (zemapziņā, protams). „Tagad es visu pati varu izdarīt”. Un šai brīdī mēs it kā aizslēdzam to kanālu, kas mums dod klāt dievišķo enerģiju. Mēs skrienam un rūpējamies, mēs prātojam, taisām plānus, mēs organizējam un daudz ko tiešām sasniedzam. Un tas viss ir labi, ja vien to darām apzinoties Augstāko Spēku vadību. Bet ja ne, ja sākam justies vareni, lepni, vai varbūt esam tik noskrējušies, ka Dievam „pieslēgties” vai par Dievu atcerēties vairs vispār nespējam – tad mūs apstādinās. Tad noliks guļus stāvoklī un liks apdomāties. Un parasti šādos brīžos (vai nu uz slimības gultas, vai pie kāda liela zaudējuma) cilvēks pēkšņi attopas. Pēkšņi sāk atcerēties par vērtībām. Sāk atcerēties par Dievu un vērsties pie Viņa. 

Bet ir ļoti labi, ja šo zinot, mēs varam savu dzīvi sakārtot bez šīs piespiedu apstāšanās vai arī protam apstāties paši un saprast cik mazi attiecībā pret Dievu esam.

Tieši šādā brīdī, kad saproti, ka bez Dieva nespēj neko – tieši tad nāk klāt vislielākais spēka pieplūdums.

Man tā ir bijis ļoti bieži. Visizteiktāk  tas bija, kad ļoti gribēju satikt savu īsto un vienīgo. Un tiešām biju centusies izdarīt visu, ko vien varēju iedomāties (rituālus, domu sakārtošanu, attieksmes maiņu, pozitīvas domas, laba enerģētika utt.), bet mīlestību jau nevar uzorganizēt, mīlestību nevar ieplānot, mīlestību nevar piesaukt. Un kad es to sapratu, tad man „pilnībā nolaidās rokas”. Savā dzimšanas dienas rītā es vienkārši sēdēju čokuriņā sarāvusies un klusiņām raudāju par to, ka man tomēr nekas nesanāk. Ka esmu tik maza un ka nezinu kā atnāk lielā Mīlestība. Sēžu un runāju ar Dievu – „Dievs Tu vinnēji. Jā, Dievs, es atzīstu, ka skrienot un darot visu pēc vislabākajiem ieteikumiem, pēc vislabākās sirdsapziņas diemžēl es nespēju saorganizēt un satikt savu Lielo Mīlestību. Un, mīļais Dievs, ja Tu esi lēmis, ka man jādzīvo vienai, tad labi. Es Tev vienkārši pakļaujos. Es Tevi mīlu un  mīlēšu vienmēr, mīļais Dievs. Arī tad, ja manas vēlēšanās nepiepildās un dzīve nesakārtojas”.

Tad, kad es to biju pateikusi, man kļuva drusku vieglāk. Bet tik un tā nekāds īpaši labais garastāvoklis nebija, jo zināju, ka dzīvot vienai man patiešām ir diezgan grūti.

Un vakarā es saņēmu no Dieva vislielāko sava mūža dāvanu  - savu lielo Mīlestību.

Šādu stāstu manā dzīvē ir ļoti daudz. Ka tieši tajā brīdī, kad atzīstu savu sakāvi, kad atzīstu, ka bez Dieva neko nespēju, kad atzīstu, ka nespēju tikt galā ar situāciju – man tiek sūtīta milzīga palīdzība.

Nu jau, protams, ka es dzīvoju diendienā paļaujoties uz Dievu. Un katrā situācijā, kurā nezinu, ko darīt, patiešām pa priekšu vēršos pie Dieva un tikai tad jau ar Dieva svētību mēģinu tikt galā.

Piemēram, kad man pietrūka naudas pirmās grāmatas izdošanai, tad gāju prasīt palīdzību ne jau pie cilvēkiem. Es patiešām gāju garā pastaigā gar jūru un lūdzu Dievu, lai sūta man risinājumu, lai pasaka priekšā, ko man tagad darīt. Zinu, ka nav labi aizņemties naudu – bet ko tad. Un toreiz viss atrisinājās ekselenti – noslēdzām līgumu ar dalītu maksājumu un naudas pietika.

Vārdu sakot – arī Lazarevs, nu man ir apstiprinājis šo sajūtu  - ka vislielāko palīdzību, vislielāko enerģijas pieplūdumu mēs no Visuma saņemam tieši tad, kad paši aiz nevarības atslābstam. Kad vairs neesam iespringuši kaut ko risinot.

Un te nu mēs nonākam pie mūsu mīļā vārda „ļauties”.

Un tieši tāpat jau saka par savu vēlēšanos – palaid to vaļā, lai tā var piepildīties. (Lai gan par vēlmēm, tad jau būtu pilnīgi cits stāsts.)

Es Tev novēlu ik pa laikam sajust savu bezspēcību Dieva priekšā, jo tieši tas mums palīdz izkopt bezgalīgu paļaušanos Dievam. Savukārt caur šo paļaušanos mēs tik ļoti iemanāmies atbrīvoties, ka tieši tā mēs visvairāk varam saņemt dievišķo enerģiju. Ticība, Cerība un Mīlestība mūsos vislabāk attīstās caur šo bezgalīgo ļaušanos Dievam.

Ar mīlestību,

Inese

Ps. Paldies, xxx, ka ieliki Lazareva lekcijas linku!

Komentāri (90)  |  2011-11-10 19:53  |  Skatīts: 14573x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
sannija* - 2011-11-10 20:20
Varbūt lūdzu šeit varētu ielikt Lazareva lekcijas linku?

Solvita* - 2011-11-10 20:23
te tas links..klausos arī :)

http://video.mail.ru/list/samayalubimaya88//2229/7109.html

Dzintra* - 2011-11-10 20:40
Paldies,Inesīt, par rakstiņu.Ar mani tā arī notika vakar,ka sapratu savu sakāvi.Oktobra beigās man tika piedāvāts uztamborēt novembrī 150 Enģelīšus,ķēros klāt,sākumā mācījos un nu jau iet.Esmu tikusi pie 40 un sapratu,ka tas nav tik viegli un bez Dieva palīdzības iztikt nevaru.Man tas patīk un to darbiņu man tiešām deva Dievs,jo pirms tam biju lūgusi darbu,lai varētu tikt galā ar visiem maksājumiem.Un te nu viņš ir-pats jaukākais un skaistākais,to daru ar lielu mīlestību no agra rīta līdz vēlam vakaram.Un lūdzu Dievam ,lai man pietiktu spēks to darīt,jo nojaušu,ka arī decembrī būs tikpat liels pieprasījums.Un es mācos paļauties uz Dievu,ka viņš man palīdzēs izturēt.

Laura Ločmele - 2011-11-10 21:22
Paldies, Inesīt, par vērtīgu atgādinājumu! Cik labi, ka Dievs ir pieejams 24 stundas diennaktī un vienmēr ļauj sevi patraucēt:)

Kristīne* - 2011-11-10 23:01
Raksts trāpīts tieši "desmitniekā". Es arī raudu, gan iekšēji, gan ārēji, jo tieši tā kā Inese raksta, liekas esmu darījusi tik daudz, lai mainītu savas domas un visu citu, lai satiktu savu Mīlestību. Bet nekas nenotiek. Esmu bezspēcīga kaut ko mainīt šai jomā. Vienīgais, ko apjaušu, ka Mīlestību, bērnus, vīru, ģimeni diemžēl nevar aizvietot ne darbs, ne draugi, ne hobiji. Katram sava vieta. Un ja man šī Mīlestība šajā dzīvē nav lemta, es nezinu kā lai dzīvoju ar šo tukšumu tālāk. Vai tas nozīmē, ka neesmu iemācījusies paļauties uz Dievu? Un kas jādara, lai iemācītos ļauties? Man kaut kā nesanāk. Iedomājoties nākotni, kurā esmu viena, pārņem milzīgas skumjas un tāda kā nevērtības apziņa, un tad pat rodas protests. Ko es nesaprotu? Kas man jādara, lai pieņemtu un ļautos?

Marta* - 2011-11-11 00:31
Es arī vēlos griezties pie Tevis Inese ar šādām pārdomām:
satiku kādu laiku atpakaļ vīrieti, un zini viss notika tik viegli un nesaspringstoti, un man bija tā sajūta, ka šis vīrietis ir tieši tāds, kādu meklēju. Pirmo reizi bija tāda sajūta, jā, tas ir manējais. Un šķita, ka arī šis vīrietis bija ļoti ieinteresēts. Tas bija viens jauks vakars paziņu kompānijā, kurā papējām tik vien kā parunāties un baidīt kopējo kompānijas noskaņu. Un tad vairs neesam tikušies. Man bija tāda iespēja, jo viņa draugi mani lūdz uz vēl 2 citiem pasākumiem,kur bija arī viņš, taču finansiālu apstākļu dēļ netiku. Un tā arī viss, čus pierima nekam pat nesākoties. Centos vienreiz izrādīt interesi apsveicot svētkos caur sms palīdzību, bet neko vairāk par pateicību atbildē arī no viņa nesaņēmu. Es bieži domāju, kā īsti ir,ja nu viņš tomēr bija īstais, bet es palidu garām savas 2 iespējas un man tagad vajadzētu pašai kaut ko izdomāt, lai mēģinātu viņu satikt (jo viņš pēc dabas diezgan kautrīgs) vai tomēr viņam vienk. nebija intereses un nav īstais. Vai man jātastāj viss šajā gadījumā Dieva ziņā, vai tomēr jāmēģina vēl vienu reizīti kaut ko iesākt pašai. Vai man paļauties, ka ja būs lemts kaut kam vairāk notikt, jtad tas notiks, ja nē, tad nē? Vai kāds var ko ieteikt? :)

Maija* - 2011-11-11 00:31
Kristīne, kā es Tevi saprotu. Arī man visi cenšas iegalvot, ka dzīve ir skaista ari bez tā vīrieša, bet es eju un raudu, jo neredzu to skaistumu un jēgu kā dēļ dzīvot. Var nodarboties ar daudzām lietām, bet jēgu dzīvei piešķir tieši Mīlestība. Tieši tā, Mīlestību, ģimeni, mīlamo vīrieti un bērnu nevar aizstāt nekas cits. Un arī es esmu izmēģinājusies šķietami visu, lai būtu tās īstās un vienīgās attiecības, bet tik un tā tukšums, saprotu,ka vienīgais, kas sniedz kaut kādu nebūt atvieglojumu ir paļaušanās uz Dievu, uz viņa gribu un labajiem nodomiem. Taču šādā situācijā paļauties ir tas pats, kas padoties, vismaz manam prātam tas tā šķiet. Bet man taču tik ļoti gribās ticēt, ka arī es esmu kāda vīrieša mīlestības vērta un arī man ir paredzētas attiecības un saskanīga ģimene, kā gan es varētu padoties un atsacīties no šāda sapņa?!
Inese stāsts skan kā pasaka, tomēr tik un tā ir bail palaist "savus vadības grožus" un pilnībā tos atdot Dieva rokās? Kā to izdarīt? Vai mana ticība par vāju?

Marta* - 2011-11-11 00:34
Rakstīju ātri, tāpēc ļoti atvainojos par neuzmanības kļūdām!

Inese* - 2011-11-11 00:34
Tā pieņemšana sākas tad, kad reāli vairs neko nedari, lai to sakārtotu.
Es pieņēmu un dzīvoju laimīgi bez tā visa. Un kad uznāca mazais pinkšķis, tad drusku pa sievišķīgo noraud un atkal iet tālāk ar bezgalīgu mīlestību pret Dievu un pasauli.

Vissvarīgākais ir audzēt mīlestību pret Dievu.

Man viss sakārtojas tieši tad, kad es bezgalīgi paļāvos Dievam un visu laiku pie sevis "murmināju" ka mīlu Dievu un līdz ar to izjutu milzīgu mīlestību pret Dievu.
Tieši tā padevība un mīlestība dara brīnumus.

kamēr rodas protests vai kreņķis vai nevērtības sajūta, tikmēr mācība nav apgūta. No šiem visiem ir jātiek sevī vaļā. Ir jāsaprot, ka Tu esi pati lielākā vērtība un esi pilnīgi unikāla ar savu situāciju. Mēs neviens nezinām kad tieši Tev ir jāsatiek savu cilvēku, bet līdz tam Tev noteikti ir kas svarīgs savā dzīvē jāizdara - jāpiepilda sava dzīve ar absolūtu mīlestību.
un tās nav tikai frāzes.
un vēl ir viena lieta - nedrīkst pa daudz pieķerties savām vēlmēm.
Vajag iemācīties dabūt to sajūtu, ka viss ir absolūtā kārtībā un Tu dzīvo savu vērtīgo laimīgo dzīvi jau šobrīd:)

Sanita* - 2011-11-11 00:40
Marta, nezinu vai būšu tā labākā padomdevēja, bet arī man šobrīd vairs nav iespējas ietekmēt situāciju un vienīgais, ar ko sevi mierinu, ir tas, ka, ja Dievs būs lēmis, viss notiks un sakārtosies. Dažkārt ir grūti pieklusināt to savu "es gribu" un sadzirdēt Dieva nodomus. Grūti ļauties plūdumam, jo šķiet, ka nerīkojoties pašām, mēs zaudējam iespējas. Bet Dievs visu dara mums par labu. Interesanti, kā zināt kurā brīdī Tev ir jāsper pašai solis un kad atmest savu "es gribu" un atstāt visu Dieva rokās?

Baiba* - 2011-11-11 01:14
Par šo rakstu Tev pilnīgi piekrītu, Inesīt, pateicība un paļaušanās uz Dievu ir pats svarīgākais, palaist to vēlmi vaļā. Un vēl svarīgi, par ko raksta Gebeckis, varbūt mūsos ir pretēja vēlme, ko neapzināmies, piemēram, apziņā gribam attiecības, bet zemapziņā nē, jo, piemēram, baidāmies, ka mūs sāpinās (ja iepriekš tā ir noticis). Negatīvās pārliecības "baro" mūsu negatīvo neapzināto vēlmi un tādēļ apzinātā nepiepildās. Vajagot šādā gadījumā negatīvo pārliecību nomainīt uz pozitīvu. Ja negatīvā, piemēram, ir "tuvi cilvēki mani sāpinās", tad to cenšas nomainīt uz "ar tuviem cilvēkiem es jūtos droši, mīlēti, varu uz viņiem paļauties". Nu kaut kā tā. Te, es domāju, labi noder afirmācijas.

Inese* - 2011-11-11 01:27
Interesanti, ka tas precīzi saskan ar to, ko saka Siņeļņikovs.

Siņeļņikovs uzsver, ka viss, kas ar mums notiek un ko mūsu dzīvē dara citi - pat visu to mēs patiešām savā zemapziņā gribam. Piemēram, ja vīrs dzer vai dēls dzer, tad sievai vai mātei ir kāda zemapziņas daļa, kura tiešām grib, lai viņš dzer.
Un kamēr apziņas stāvoklī cilvēks burtiski brūk kopā un jūk prātā no pārdzīvojumiem, zemapziņā viņš kultivē šo negatīvo situāciju tāpēc, ka tas viņam ir izdevīgi.

Tāpat ir ar mūsu precēšanos/neprecēšanos, bērnu dzemdēšanu/ nedzemdēšanu, pat bērnu slimošanām utt.

Šī īstenībā ir vēl papildus cita tēma, kuru ir vērts atvērt.

Solvita* - 2011-11-11 01:31
Tad es te redzu vienu pretrunu...

Nevarībā ir spēks ? Ko šī tēma saka, kamēr nelasu pašu rakstu.

Saturs un doma ir skaidrs, bet formulējums tēmai - ne.
Pretruna.

Un te Baiba precīzi formulēja to problēmu, jo ikdienā tieši tā notiek 100+1 pretrunīga doma, kur apziņa ir pretrunā ar zemapziņu un tad nekas nenotiek , jo esam pilni pretrunās....
ļoti labi ir domāt, runāt, rakstīt skaidri un saprotami (protams, saturs svarīgāks par formu, bet kā domājam, tā arī domas materializējas). Tā notiek...



Inese* - 2011-11-11 01:46
man savukārt liekas, ka virsraksts izsaka raksta būtību - kad mēs kā cilvēki vairs nespējam savest kārtībā situāciju, kad atzīstam savu nespēku un nevarību, tad paļaujamies uz Dievu un viss notiek. :)

Kristīne* - 2011-11-11 16:25
Maijai - lasīju Tavu komentāru un man bija sajūta, ka Tu lasi manas domas, k;a saka viens pret vienu, tik precīzi aprakstītas manas sajūtas. :))) Es arī Tevi ļoti, ļoti saprotu... :)))
Lasīju Ineses atbildi un sapratu, teorētiski es saprotu, kas jādara - pieņem visu ar Mīlestību, visu, arī šo tukšumu. Bet sirdī apjaušu, ka mana lepnība laikam vēl ir stiprāka, tāpēc nesanāk pieņemt.
Paldies Jums par atbalstu, padomu, atbildi. Paldies, ka esat. Lai visiem skaista, laimīga diena!!! :)))

Baiba* - 2011-11-11 16:37
Jā, pareizi, Siņeļnikovs arī par to raksta. Tā jau tā cilvēka psihe ir iekārtota. Citrreiz, lai mēs spētu pieņemt labo, mums burtiski "jāpārpogrammē" sevi.

Kristīne* - 2011-11-11 16:45
Maijai - labprāt aprunātos ar Tevi kādā privātā sarunā, ja jau mūsu domas, dzīves situācija ir tik līdzīgas. :))) Mans e pasts: etide@tvnet.lv Lai skaista diena!!! :)))

Inese* - 2011-11-11 17:55
O, meitenes - šitas ir ļoti vērtīgi, ka uzsākat savstarpēju saraksti un sniedzat viena otrai tbalstu.
Atceros, ka tad, kad man juka dzīve, mēs delfos bijām sapazinuāšas ar vienu meiteni, kam bija atkal citādākas savas problēmas un tajā periodā vienkārši kilometriem sarakstījāmies.
Un tā sarakste deva kaut kādu īpašu mieru. Nu - pirmkārt jau, ka neesi viens pats savās bēdās, bet otrkārt - kamēr raksti un mēģini otram izstāstīt kas tev tur notiek, pats sāc saprast un salikt savu dzīvi un domas pa plauktiņiem.
Būs dikti labi, ja tā darīsiet :))

Santa* - 2011-11-11 22:22
Inesīt, tā delfu meitene joprojām seko tavām gaitām un smeļās iedvesmu tajā, ko dari. ;) Tās taču ir tās lietas, ko mēs toreiz sen, sen izcilājām, man patiess prieks par tevi un to, ko dari! :)
Un jā, tas patiešām bija ļoti vērtīgs un ļoti labs laiks, kad daudzas lietas kļuva skaidrākas un saprotamākas, kas daudzējādā ziņā mainīja skatījumu uz dzīvi un visu pārējo. :) Atzīšos -atceros ar nostaļģiju, kaut toreiz dikti sāpēja sirds, tagad pat varu teikt, tas bija viens no skaistākajiem laikiem, ko atceroties, gribas smaidīt. :)

Inese* - 2011-11-12 01:35
ai, Santu!!! Samīļoju Tevi!!!

Tas bija pirms 10 vai 11 gadiem, kas sarakstījāmies diendienā. Tagad atskatoties - ļoti vieds un jauks laiks.

Klau Santu, man ir sajūta, ka tieši sarakste ar Tevi mani sagatavoja grāmatas rakstīšanai.
Re kā, tagad atskatoties, visu var savilkt kopā!!!

Santa* - 2011-11-12 05:29
:) man patiess prieks, ka arī es esmu pielikusi savu mazo pirkstiņu tam, ko tu esi izkustinājusi, saulīt! :)
Un jā, tas nebij nemaz tik ļoti sen- nieka 7 gadi, kad mēs rakstījām tos kilometrus. ;) nu re, tu esi labākais dzīvais piemērs tam, ka visu var sasniegt arī 5os gados. ;) lai tas kalpo par iedvesmu citām meitenēm! :)
šobrīd gan pati jūtos līdzīgi kā meitenes jau te rakstīja, bet nu... katram laikam savs laiks.

Inese* - 2011-11-12 06:13
Nopietni???!!! Tikai 7 gadi atpakaļ.
Man tas liekas ļoti, ļoti sen.
Bet laikam, ka jā - es tieši tajā laikā pārcēlos dzīvot uz Jūrmalu.

Un dzīvē viss sakārtoties var pat vēl ātrāk.
Un - lai tiešām tas kalpo par iedvesmu :)

Vaira* - 2011-11-12 21:59
Lasot Ineses un Santas sarunu,skudriņas pārskrēja,jo mēs patiešām satiekamies tad ,kad tas ir vajadzīgs.Arī gadus 4,meklēju atbildes uz šīm dzīves situācijām,nu jau varu palīdzēt ar domu vēl kādam,tas dod prieku un laimes sajūtu,bet protams aizvien mācos..paldies,Inesei,iedvesmota rīt skalošos ar sālsūdeni..bučas visām meitenēm,tas vien,ka interesējaties par sevis sakārtošanu,ir milzīgs solis uz izdošanos.Un lūdziet,mana pieredze rāda,tā bija ļoti sūra,darbojas...lai mīlestība un prieks jūsu ikdienā!!!

Essa* - 2011-11-13 18:33
Fantastiski, lasu un neticu kā materializējas domas :) Arī manī jau dažas dienas "dzīvo" doma par to,cik jauki būtu padalīties ar pieredzi, prieku,domām utt. privātajā sarakstē.Un skatos,Kristīne ir jau īstenojusi šo domu,ko es vēl tikai apsvēru.
Arī es šobrīd esmu ceļā pie savas Mīlestības...mēs varam atbalstīt, varam iet blakus....ja kādai meitenei ir vēlme,mans e-pasts:Megana173@inbox.lv
Mani vienmēr sildīs pateicība par to,ka ir Inese un pavasara studija!

Inese* - 2011-11-13 22:12
Cik tas ir mīļi. Es tā priecājos.
Un man škiet, ka Tevi, Essa, es arī atceros kopš Delfu laikiem, kad man vēl nebija šīs mājas lapas, bet es veidoju blogu delfos. Man patika Tavi komentāri. Un es atceros šo vārdu - Essa :)



Lapa | 1 [2] [3] [4] |

Atpakaļ