sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA
Vakar trīsarpus stundas klausījos un skatījos Lazareva lekciju un šīs nodarbības laikā man tik ārkārtīgi labi domās „salikās” viss pa plauktiņiem, ka atkal gribu ar Tevi padalīties. Un šoreiz parunāsim par to, kuros gadījumos mēs no Visuma un no Dieva saņemam vislielāko enerģiju.
Vai zini kad?
Tieši tad, kad esi bezgalīgi centies, kad esi darījis visu, lai ko sasniegtu vai izdarītu, bet nespēj. Kad esi spiests atzīt savu nevarību, savu niecību, savu mazumu attiecībā pret to milzīgo Spēku, kas visu vada.
Vai Tev ir bijusi šāda pieredze? Vai zini par ko es runāju?
Droši vien, ka ir. Man arī ir.
Kamēr visu ar savu spēku, savu prātu un izveicību te organizējam, kūrējam un sasniedzam, mēs it kā Dievam sakām: „Tagad Tu vari atpūsties” (zemapziņā, protams). „Tagad es visu pati varu izdarīt”. Un šai brīdī mēs it kā aizslēdzam to kanālu, kas mums dod klāt dievišķo enerģiju. Mēs skrienam un rūpējamies, mēs prātojam, taisām plānus, mēs organizējam un daudz ko tiešām sasniedzam. Un tas viss ir labi, ja vien to darām apzinoties Augstāko Spēku vadību. Bet ja ne, ja sākam justies vareni, lepni, vai varbūt esam tik noskrējušies, ka Dievam „pieslēgties” vai par Dievu atcerēties vairs vispār nespējam – tad mūs apstādinās. Tad noliks guļus stāvoklī un liks apdomāties. Un parasti šādos brīžos (vai nu uz slimības gultas, vai pie kāda liela zaudējuma) cilvēks pēkšņi attopas. Pēkšņi sāk atcerēties par vērtībām. Sāk atcerēties par Dievu un vērsties pie Viņa.
Bet ir ļoti labi, ja šo zinot, mēs varam savu dzīvi sakārtot bez šīs piespiedu apstāšanās vai arī protam apstāties paši un saprast cik mazi attiecībā pret Dievu esam.
Tieši šādā brīdī, kad saproti, ka bez Dieva nespēj neko – tieši tad nāk klāt vislielākais spēka pieplūdums.
Man tā ir bijis ļoti bieži. Visizteiktāk tas bija, kad ļoti gribēju satikt savu īsto un vienīgo. Un tiešām biju centusies izdarīt visu, ko vien varēju iedomāties (rituālus, domu sakārtošanu, attieksmes maiņu, pozitīvas domas, laba enerģētika utt.), bet mīlestību jau nevar uzorganizēt, mīlestību nevar ieplānot, mīlestību nevar piesaukt. Un kad es to sapratu, tad man „pilnībā nolaidās rokas”. Savā dzimšanas dienas rītā es vienkārši sēdēju čokuriņā sarāvusies un klusiņām raudāju par to, ka man tomēr nekas nesanāk. Ka esmu tik maza un ka nezinu kā atnāk lielā Mīlestība. Sēžu un runāju ar Dievu – „Dievs Tu vinnēji. Jā, Dievs, es atzīstu, ka skrienot un darot visu pēc vislabākajiem ieteikumiem, pēc vislabākās sirdsapziņas diemžēl es nespēju saorganizēt un satikt savu Lielo Mīlestību. Un, mīļais Dievs, ja Tu esi lēmis, ka man jādzīvo vienai, tad labi. Es Tev vienkārši pakļaujos. Es Tevi mīlu un mīlēšu vienmēr, mīļais Dievs. Arī tad, ja manas vēlēšanās nepiepildās un dzīve nesakārtojas”.
Tad, kad es to biju pateikusi, man kļuva drusku vieglāk. Bet tik un tā nekāds īpaši labais garastāvoklis nebija, jo zināju, ka dzīvot vienai man patiešām ir diezgan grūti.
Un vakarā es saņēmu no Dieva vislielāko sava mūža dāvanu - savu lielo Mīlestību.
Šādu stāstu manā dzīvē ir ļoti daudz. Ka tieši tajā brīdī, kad atzīstu savu sakāvi, kad atzīstu, ka bez Dieva neko nespēju, kad atzīstu, ka nespēju tikt galā ar situāciju – man tiek sūtīta milzīga palīdzība.
Nu jau, protams, ka es dzīvoju diendienā paļaujoties uz Dievu. Un katrā situācijā, kurā nezinu, ko darīt, patiešām pa priekšu vēršos pie Dieva un tikai tad jau ar Dieva svētību mēģinu tikt galā.
Piemēram, kad man pietrūka naudas pirmās grāmatas izdošanai, tad gāju prasīt palīdzību ne jau pie cilvēkiem. Es patiešām gāju garā pastaigā gar jūru un lūdzu Dievu, lai sūta man risinājumu, lai pasaka priekšā, ko man tagad darīt. Zinu, ka nav labi aizņemties naudu – bet ko tad. Un toreiz viss atrisinājās ekselenti – noslēdzām līgumu ar dalītu maksājumu un naudas pietika.
Vārdu sakot – arī Lazarevs, nu man ir apstiprinājis šo sajūtu - ka vislielāko palīdzību, vislielāko enerģijas pieplūdumu mēs no Visuma saņemam tieši tad, kad paši aiz nevarības atslābstam. Kad vairs neesam iespringuši kaut ko risinot.
Un te nu mēs nonākam pie mūsu mīļā vārda „ļauties”.
Un tieši tāpat jau saka par savu vēlēšanos – palaid to vaļā, lai tā var piepildīties. (Lai gan par vēlmēm, tad jau būtu pilnīgi cits stāsts.)
Es Tev novēlu ik pa laikam sajust savu bezspēcību Dieva priekšā, jo tieši tas mums palīdz izkopt bezgalīgu paļaušanos Dievam. Savukārt caur šo paļaušanos mēs tik ļoti iemanāmies atbrīvoties, ka tieši tā mēs visvairāk varam saņemt dievišķo enerģiju. Ticība, Cerība un Mīlestība mūsos vislabāk attīstās caur šo bezgalīgo ļaušanos Dievam.
Ar mīlestību,
Inese
Ps. Paldies, xxx, ka ieliki Lazareva lekcijas linku!
