Rozā brilles Komentāri:
Inese* -
2011-10-18 06:48 Nē - tad tā nav mīlestība. Tāpat kā tā nav, kas 3-4 gados pazūd.
Tad tā ir bijusi kaislība, pieķeršanās aizraušanās utt.
Un manuprāt nav tāda cilvēka, kuram kādā dzīves periodā nav vajadzības vai iespējas uztvert sarunas par mīlestību.
(un tam ar vārdu "ezotērika" nav nekāda sakara. Tāpat kā tam, ko es daru un par ko runāju) :))
Mīlestība ir pāri lakiem, pāri zinātnei, pāri statistikai un pieņēmumiem.
:)
Inese* -
2011-10-20 17:45 Es domāju, ka varbūt šajā gadījumā to nemaz nevajag saukt par mīlestību. Tas var būt ir "periods, kad dikti gribas precēties" :)), vai arī, "kad gribas sakartot savu dzīvi" un mēs satiekam cilvēku, dzīvojam ilūzijās, cik nu mums labi tagad viss te kārtojas, bet......mīlestība nav bijusi pat no paša sākuma.
Vai arī var gadīties, kad ir milzīga kaislība. Kad tiešām ir ļoti liels fizisks pievilkšanās spēks, bet....nav nekādu garīgāku pamatu attiecībām. Nu tad atkal to diez vai var saukt par mīlestību.
Mīlestība ir tad, kad ir pilnīga saskaņa. Mīlestībā katrs mēs paliekam labāki.
Ja kāds man jautā -kā lai zinu vai viņš man ir īstais, es vienmēr saku - pajautā sev- vai Tu patīc sev kāda esi kopā ar viņu. Ja patīc, ja šais attiecībās esi vislabākā, skaistākā, gudrākā, veselākā, sievišķigākā utt. kāda vari būt - tad tā ir mīlestība, kas Tevi tādu padara.
Es ļoti skaidri zinu to no savas pieredzes.
Es Pavasara studiju varēju radīt un varu vadīt tikai tādēļ, ka dzīvoju šādā mīlestībā.
Gribēju to izdarīt pirms desmit gadiem un nekā. Man nebija spēka. Man pietrūka mīlestības. Es sev nepatiku, kāda toreiz biju. Es biju sevi pārāk atdevusi attiecību uzturēšanai.
Kad dzīvo mīlestībā nekas ar prātu un ar piedomāšanu nav jāuztur. Tu dzīvo savu laimīgo dzīvi un dari fantastiskas lietas tādēļ, ka mīli un tevi mīl :)
Jā - ir milzīga starpība vai mīli, vai domā, ka mīli :)
Inese* -
2011-10-20 19:44 Es neticu "bezlaulību vainagiem" un kādām citām programmām, kas mums uzliktas dēļ senču apvainošanās vai dusmām. Uzskatu, ka mums Dievs ir devis augstāko pār visām vērtībām - brīvu izvēli un gribu. Tātad mēs varam mainīt savu karmu. Tātad mēs ar savu dievišķo mīlestību varam mainīt dzimtas karmu. Mēs varam būt tie, kas uzlabo kopējo enerģētiku.
Tiklīdz sākam domāt, ka dēļ senčiem, mums kaut kas netiek dots - tā atsakamies no savas brīvās gribas un atbildības par savu izvēli. Tad iestājas kaut kāda nolemtība, kurai it kā ir akli jāpakļaujas. Tā nevarētu būt.
Es ticu, ka mūsu izaugsmes pamatā ir tieši tas, ka varam savu dzīvi mainīt uz laimīgu un mīlestības piepildītu. Un dzīve laimīgās attiecībās ir tās sastāvdaļa.
Nu...kaut kā tā :)
Bet par to cikliskumu es piekrītu tik tālu, ka ik pēc šiem 3,7,9 mīlestība ieiet arvien dziļākā fāzē, jo balstās uz kopā piedzīvoto un uz mieru, ko dod ilgstoša kopdzīve :) Es to izbaudu. Un apzinos, ka mana mīlestība pirms kāzām vai pirmajā kāzu gadā bija savādāka, kā šobrīd. Bet tā nezūd. Tā vairojas. Tā paliek arvien lielāka, dziļāka, stabilāka.
Tā dod mieru un drošību.
Inese* -
2011-10-21 00:23 Jā, par šo raksta Lazarevs "Karmas diagnostikā" - ka pats lielākais grēks ir noraidīt mīlestību.
Es arī šai ziņā esmu grēkojusi. Un arī savas mācības saņēmusi.
Un par to laimes terapiju - man šķiet, ka laimes terapija tieši palīdz ar veselīgu skatienu atskatīties pagātnē un izprast cēloņseku likumsakarības.
Nu man ir tā, ka palīdz.
Uz zināšanām par pagātni mēs būvējam nākotni.
(vienīgi te ir atšķirība vai vēlvienu reizi izdzīvojam un pārdzīvojam tos pagātnes notikumus, vai vienkārši protam saskatīt likumsakarības. Es esmu par to, ka vajag saskatīt, bet vairs nevajag iet cauri tām sāpēm, kas mums reiz bijušas. Tad tas padara mūs vājākus. Laimes terapija un likumsakarību saskatīšana vairo spēku, jo rada drošību un izpratni par to, kas notiek.)
Inese* -
2011-10-25 03:24 Es domāju, ka nejaušību nav. Ka viss ir likumsakarības.
"Īstajā laikā un vietā" mēs sakam tad, kad gribam apziņas līmenī izskaidrot to, kas notiek.
Jā dzīves laikā var būt vairākas mīlestības. Un tās katrā ziņā ir mūžīgas, jo iet pāri dzīvei. Maikls Ņūtons raksta, ka mēs kā dvēseles pirms dzīves esam sagrupējušies pa grupām un lūk šie mūsu dvēseļu radinieki ir mums ārkārtīgi tuvi dzīves laikā. Kad viņus satiekam, tad kļūstam par ļoti labiem draugiem, vai laulātajiem un, protams, viņus bezgalīgi mīlam.
Vienīgais, ko vēl raksta Ņūtons - ka pāra dvēsele gan mums ir tikai viena. Un ir dzīves, kad mēs vispār viņu nesatiekam. Savukārt kad satiekam, tad nevaram sajaukt ne ar ko citu :))
Man patīk kā to izskaidro Freižers savā grāmatā "Zilie putni".
Ja nav lasīta - noteikti iesaku izlasīt. Tas palīdz saprast šo tēmu.
Sestdien braucu uz Madonu un kā vienmēr, kad man ir tālie semināri, pa ceļam paklausos radio. Arī šoreiz bija tāpat. Raidījuma tēma bija par mīlestību un raidījuma vadītājs kopā ar psiholoģi runāja par to – cik ilgi mīlestība ir akla un kad pienāk tas brīdis, kad cilvēks ierauga īsto realitāti un pārstāj sevi mānīt.
Braucu un domāju – diez kāpēc ir šāds viedoklis un kādēļ ir šāds uzstādījums. Kāpēc jau sākotnēji cilvēkiem ir jāiestāsta, ka iemīlēšanās un mīlestība ilgst tikai kaut kādu skaitu mēnešu vai gadu un pēc tam nu „tad tu viņu ieraudzīsi īstā gaismā”. Tāpat kaut kur esmu dzirdējusi sabiedrībā zināmu viedokli, ka mīlestība ir ķīmisks process, kas ilgst augstākais 3 vai 4 gadus. Jautājums – un kas tad notiek pēc tam? Rutīna? Pieķeršanās? Bailes palikt vieniem? Vai tiešām – mīlestības tajā visā vairs nav?
Neticu.
Esmu uzaugusi mīlošā ģimenē, kur vecāki viens otru mīlēja 40 gadus, zinu par saviem vecvecākiem, kas viens otru mīlēja visu mūžu, zinu savu dzīvi, kad mīlestība ar kopdzīves gadiem tikai pieaug. Par kādiem gan pārejošiem ķīmiskiem procesiem to var nosaukt.
Nē, es gan neuzskatu, ka mīlestība dara aklu.
Manā skatījumā viss ir pilnīgi otrādi. Es uzskatu, ka mīlestība mums atver acis un tieši tad kļūstam redzīgi. Ieraugam cilvēka dvēseli, saskatām cik viņš ir skaists. Un diemžēl, ja pazūd mīlestība, vai pareizāk sakot, ja prāts ņem virsroku un mēs paši totāli sagraujam mīlestību, tad kļūstam akli un vairs neredzam skaisto un labo. Un pietiek atvērties mīlestībai, kā atkal spējam priecāties par dzīvi un baudīt laimi, prieku un fantastiskas attiecības.
Raidījumā kā piemērs tika pieminēta Blaumaņa Kristīne, kura, lūk, dēļ šīs „aklās mīlestības” ir aizgājusi no citām attiecībām (kā zināms – no precībām ar Akmentiņu) pie Edgara. Un tajā brīdī es biju gatava zvanīt uz radio un pārjautāt psiholoģei – kā no psihologu viedokļa tad būtu pareizi? – vai izvēlēties stabilu vīrieti ar kārtīgiem ienākumiem, bet kuru viņa nemīl? Vai tomēr būt kopā ar savu mīlestību, kaut arī viņam ir tāda daba, kāda ir?
Es esmu Kristīnes pusē. Es esmu mīlestības pusē. Nu nevar dzīvot ar nemīlamu vīrieti, kaut arī viņš ir stabils un labi pelna. Tā ir nodevība pašai pret sevi. Tā ir nodevība pret savu mīlestību. Pret savu dvēseli.
Cits jautājums ir par to kā palīdzēt savai mīlestībai atmest kaitīgus - graujošus ieradumus. Bet arī to var tieši ar mīlestību. Ja mēs pašas augam, mūsu cilvēks līdz ar mums aug un mainās.
Īstenībā, ir tik daudz pārraižu un raidījumu, kurā cilvēki runā tik ļoti pretēji Visuma un Dieva kārtībai. Un negribas jau strīdēties. Un negribas kritizēt. Par sevi – es varu vienkārši izvēlēties neklausīties. Bet ir tik ļoti žēl, ka tos, kuri šobrīd ir meklējumos un savu īsteno vērtību sistēmu tikai veido – tos šādi pētījumi, pieņēmumi un komentāri ietekmē. Starp citu dažreiz var tikai pabrīnīties cik ļoti liels spēks ir sabiedrības domai, profesionāļu viedoklim par kādu konkrētu jautājumu.
Tādēļ – īstenībā atkal nonākam pie atbildības par to, ko klausāmies un kam ļaujam nosēsties mūsu zemapziņā.
Jo vairāk tajā būs šaubu un mīlestības nolieguma, jo dzīvē grūtāk izveidot mīlestības piepildītas attiecības.
Es Tev novēlu būt pārliecinātai par mīlestības spēku un par mūžīgu mīlestību. Tā tas vienkārši ir! :)
Un kā domā Tu?
Sūtot labas domas,
Inese |