Dievišķā mīlestība
Komentārs:
Solvita* -
2011-10-14 19:47
Es te gribu mazliet pafilozofēt par to, kāpēc mēdz būt, ka ''krīt uz nerviem'' otrs . Var jau būt, ka bērnībā dzīvo spiedīgos apstākļos brāļu un māsu pastāvīgā klātbūtnē, nav savas telpas un tad beidzot , ka ir iespēja izbaudīt savu telpu, kad nav saspiestība, kad vari darīt ko vēlies, neviens nevēro, neuzbāžas ar padomiem utt. Tā var būt, un šāds posms ir jāizdzīvo, jāizbauda , tā var būt normāla pašattīstība, un ,kad šī pašas telpa būs piepildīta , tad gribēsies tajā dalīties ar otru, un tad tas otrs nekritīs uz nerviem, jo ir jau šī vienatne izdzīvota. Kāpēc ne? Tā var būt.
Par to, kāpēc kāda cilvēka īpašība krīt uz nerviem? Saka jau tā, ka tā īpašība , kas nepatīk otrā piemīt sevī, bet tā ir apspiesta, un tad tik uzkrītoši otrs to tā kā demonstrē un tas kaitina.
Ja mēs būtu visi tik ļoti vienādi, tad taču būtu tik garlaicīgi, gluži kā roboti....Garlaicīgi. ..Esam tik dažādi un tas jau ir interesanti, un tikai katram savs pārbaudījums , kā sadzīvot ar to citādāko, atšķirīgāko.
Un tad paskaties uz citiem, un domā, kāpēc tas cilvēks dots šajā manā dzīves posmā? Ko man (dvēselei) būtu jāiemācās? Neesmu svētā un man arī kaut kas kaitina un nepatīk kādā cilvēkā. Katram ir savas nepilnības un tajā brīdī, ka ieraugu tās citā, sāku domāt, kas tad pašā ir tāds , ko pilnveidot...Tā varbūt ir vieglāk..saku varbūt, jo arī es mācos attieksmi.
Kas ir grūtākā cilvēciski saprotamāka attieksme, ko sludināja Jēzus ..„Jūs esat dzirdējuši, ka ir sacīts: aci pret aci un zobu pret zobu, bet Es jums saku: jums nebūs pretim stāvēt ļaunumam, bet, kas tev sit labajā vaigā, tam pagriez otru” (Mat. 5:38-39). Varu liecināt, ka manā dzīvē ir bijis tā, ka cilvēks slikti rīkojies, un pirmā doma ir rīkoties tāpat , bet der pavērot , kas notiek tad, kad maini attieksmi sākumā pret tādu, ka viņš jau nezina, ko dara...un pēc tam tik ļoti nepretoties , bet mierīgi, it kā no malas noraudzīties ...šī situācija jāizdzīvo, un pāridarītājam piedod ..un teikšu tā, situācija mainās ...jo mainās pašas attieksme, citu jau mainīt nevar, tikai savu attieksmi....un tas cilvēks, kas pāri darījis vai nepatīk vienkārši aiziet (cits ceļš) ..pārbaudījums izturēts , nāk nākamais...Tā notiek ;) Dvēsele mācās ..
Un , ja runājam par to, ka cilvēki, ko mīlam reizēm kaitina. Esam tikai cilvēciskas būtnes, nekas cilvēciska nav svešs, tad tiešām atliek tikai izjust, ja šo mīļo nebūtu, un visas dusmas, aizkaitinājums pazūd. Vari jau dzīvot savā perfektajā pasaulē pilnīgi viens..un tad? Un cik ilgi un kādēļ?
Tā kā jebkurā gadījumā mācos ..un arī manas rakstura īpašības var kādu kaitināt, arī mans rakstītais var kaitināt...To jau nevaru ietekmēt, esmu es pati un kāds cits ir viņš pats :) Pieņemot to ir vieglāk dzīvot..
autors: DZINTRA ČEVERE
Mīlēt bez nosacījumiem...viegli...grūti...?
Patīkami... ir viegli mīlēt patīkamus cilvēkus, ar kuriem blakus mums ir labi, bet cik grūti ir mīlēt un būt laipnam, pret šķietami nejaukiem, nevīžīgiem, nepatīkamiem cilvēkiem.
Dievs taču mīl visus - visus bez izņēmuma, un sanāk tā, ja mēs kādu nicinām, tad būtībā izsakām kritiku Dievam, ka viņš būtu kļūdījies, radot nejaukus un mums nepatīkamus cilvēkus.
Bet, kas īsti ir patīkams un nepatīkams? Tās ir ego noteiktās robežas, ja dzīvojam pēc kaut kādiem stereotipiem. Ticot tam, ka mēs visi esam radīti pēc Dieva līdzības un visos ir Dieva dzirkstele, sajūtot šo patiesību ar visu savu būtību ... izjūtu laimi! Jo zinu, ka katrā cilvēkā ir Dievs. Ja man kaut kas kādā nepatīk, sāku pievērst uzmanību sev, vērot savas emocijas, koncentrējos uz savām sajūtām, kur un kā tās izjūtu, kurā ķermeņa vietā izjūtu jebkādu stresu. Pieņemu ar cieņu šo Dieva atsūtīto cilvēku. Pieņemu to kā savu skolotāju, tā ir iespēja Dievam mani iemācīt mīlēt bez nosacījumiem visus un ikvienu, lai varētu tiktu galā ar savām emocijām un varētu tās atbrīvot.
Gribu teikt, ka tās ir debešķīgas sajūtas, jo liekais stress pazūd, nav vairs labi - slikti. Ir šeit un tagad. Nav vairs jādusmojas uz vīru, kad tas ir ne omā un nedara man pa prātam, jo zinu, ka viņš šobrīd jūtas tā kā jūtas un viņam uz to ir visas tiesības. Taču es viņu turpinu mīlēt, mīlēt bez nosacījumiem un no tā tikai mana mīlestība aug. Es augu un attiecības aug. Un ir patīkami vērot kā viss mainās. Kā mainās cilvēks, kad Tu atbildi laipni un mīlestībā, lai gan tā varētu likties pilnīgi jocīga reakcija, jo „normāli" būtu atcirst pretī, vai nu vismaz apvainoties, bet nē, es pasmaidu un mīlestībā sataisu vakariņas.
Ir pat bijuši gadījumi, kad sieva vīram gatavojot ar mīlestību vakariņas pat „izārsē" viņa atkarības, viņš vienkārši mainās atrodoties mīlestības laukā, vai piemēram - slepkava atrodoties mīlestības pilna cilvēka sabiedrībā, mainās - mainās viņa attieksme un uzvedība. Vai esi kādreiz jutusi, ka esot kopā ar kādu cilvēku, kaut vai tikai parunājoties, kļūst viegli ap sirdi, it kā viss uz pasaules aizmirstos... tā ir Dievišķā mīlestība, kas liek justies labi. Un vai nav jauki, ja kāds Tavā tuvumā tā varētu justies. Jo vairāk Tu pati pildies ar mīlestību, jo harmoniskās kļūst attiecības ar līdzcilvēkiem, jo enerģētiski mēs visi esam saistīti.
Mīlestība dara brīnumus, šīs paļaušanās uz Dievu un mīlot kādu bez nosacījumiem tiešām liek sakustēties tādām lietām, un situācijām, kas reiz šķita pilnīgi neiespējamas. Jo lielāka ir pretestība pret kādu cilvēku, vai problēmu, jo vairāk sūti mīlestību!
Mīliet, mīliet un mīliet - mēs visi esam radīti mīlestībai. Jo vairāk mīlestības atdosim, jo vairāk to saņemsim. Un tas neko nemaksā, taču tas ir visvērtīgākais ko kādam varam dot!
Mīlestībā,
Dzintra |
