Jautājumi un atbildes
Komentāri:
Inese* -
2010-10-06 01:46
Paldies, Dominica, par tik skaistu komentāru. Es lasu un man pilnīgi asaras acīs. Aiz laimes. Aiz prieka, ka tas viss strādā un dod rezultātus ne tikai man, bet Tev un citiem, kas droši vien vienkārši pakautrējušies uzrakstīt.
Un jā - es zinu cik grūti ir izdzert tās pēdējās glāzes. Bet Tu esi atradusi visbrīnišķīgāko motivaciju, kāda vien iespējama. "Ja šo es izdarīšu, tad citu ko jau spēšu ar citu pārliecību un spēku".
Katra šāda uzvara dod jaunu atspērienu jauniem sasniegumiem.
Paldies Tev liels, ka dalies ar mums šeit visiem par savām sajūtām un par to kā mainās Tava dzīve un Tava attieksme.
Laime:)
Lai veiksme un izdošanās visā!
Inese* -
2010-10-08 23:53
Man škiet, ka pareizā diena ir tad, kad esi tam gatava. Es vienā dienā to uzzināju un otrā rītā izdarīju. Tur nav ko atlikt un meklēt īsto vai neīsto brīdi. Galu galā, zinām, ka jātaisa četras nedēļas pēc kārtas, tas nozīmē, ka izejam cauri visām Mēness fāzēm. Un pat, ja sāksi tagad - jaunā mēnesī, tad tik un tā trešā un ceturtā reize būs dilstošā mēnesī.
Un arī par tiem vingrojumiem - man liekas, ka ir vērts darīt pēc apraksta, kas ir rakstā par prakšalanu:
http://pavasarastudija.1w.lv/305-attirisanas-ar-salsudeni-–-praksalana/
Var jau arī youtube pameklēt. Tur ir dažādi vingrojumi, drusku gan savādāki. Un tur ir teikts, ka jāņem ir lielāks sāls daudzums. Es domāju, ka diez vai, jo šis ir tieši tāda konsistence kāda mums dabiskā iekšējā vide.
Manuprāt - nevajag pārāk riktēties. šis nu ir tas gadījums, kad vienkārši vajag darīt.
Jo citādi, jo lielāka gatavošanās, jo grūtāk saņemties ;)
Lai veicas. Viss būs labi :)
Inese* -
2010-10-09 06:54
Jā. Svētdiena laba diena. Un nu jau zinu vairākus, kas tieši šo svētdien veiks prakšalanu.
Noteikti pēc tam atraksti kā gāja :)
Viss būs labi:)
Inese* -
2010-10-12 16:49
Ak, Rebeka, kāds prieks par izdošanos!!!! Super!! Apsveicu!
Un noteikti vajag turpināt un vingrot tik, cik nav sāpīgi.
Būs viss labi :)
Bet par muguru vajag domāt -parasti muguras sāpes norāda uz to, ka nedzīvojam saskaņā ar savu īsteno būtību vai arī neesam apmierināti ar to, ko esam sasnieguši.
Jāsāk sevi mīlēt :)
Inese* -
2010-11-16 00:21
Man ļoti patīk lasīt kā Tu sevi analizē. Es daru tieši tāpat un tieši tādēļ varu izdzert pēdējās glāzes. Jo, ja paļautos un neizdzertu, tad tas liecinātu, ka dzīvē ar spētu atmest kādam darbiņam ar roku. Un tad drusku jāpaaudzina raksturs un gribasspēks;)
Atceries - kā izturēsies pret sevi, tā kāds izturēsies pret Tev. Vai Tu tā gribi?
Ja mēs pret sevi un saviem solījumiem izturamies pavirši un atļaujamies neizdarīt kaut ko līdz galam, tad Visums to uztver un sūta mums pretim tieši tādas pat situācijas, tikai daudzreiz spilgtākas un efektīvākas.
Vienmēr jāatceras - kā mežā sauc tā atskan.
Ja tu sevi nodod - nodos tevi.
Ja tu sevi cieni - cienīs tevi.
Ja tu sevi mīli - mīlēs tevi
Inese* -
2010-11-28 03:32
Neviens jau no malas nevar to pateikt. Tieši tādēļ tik daudz rakstu, analizēju un stāstu, lai jūs katra pati iemācītos un spētu izanalizēt savas situācijas.
Ja attiecības ir sevi izmēlušas un pretējais cilvēks jau kādu laiku krāpjas, ir rupjš, ir degradējošs visiem un Tu rezultātā tai visā arī kļūsti tāda, kad sev vairs nepatīc, tad....visticamāk, ka ir tādas attiecības jāpārtrauc.
Savukārt, ja ir sajūta, ka vari iemācīties sevi mīlēt un cienīt un arī viņu mīlēt un cienīt un visu iegriezt pozitīvā virzienā, tad es saku saglabā ģimeni un bērniem tēvu.
Es esmu "par" ģimeni un "par" mīlestību.
Un tai pat laikā es esmu "par" to, ka cilvēki ir kopā tādēļ, lai kopā būtu laimīgi, lai katrs atsevišķi un kopā augtu un nevis degradētos.
Sākumā iesaku Tev sākt ar sevi un savas iekšējās pasaules un attieksmes sakārtošanu - sākumā pašai ar sevi, ar Dievu, ar bērniem......un tālāk skatīties vai notiek pārmaiņas arī ar vīru, vai arī ne. Ja attiecības mainās un arī vīrs līdz ar Tevi mainās, tad var turpināt iesākto kopā.
Ja ne - jādomā, ka pēc iespējas nesāpīgāk visiem to pabeigt.
Bet lēmumu pieņemt varat tikai jūs paši.
Šeit padomdevēju nav
Katrs pats ir savas dzīves autors:)
Inese* -
2010-12-01 21:45
O, tas ir sarežģīts jautājums, ja runājam par esošo periodu.
Es esmu par to, ka gala rezultātā zāles nu gan nebūtu jādzer. Cilvēks ir ārkārtīgi stiprs un ir tikdaudz skaistu metožu kā sevi sakārtot un uz dzīvi skatīties maksimāli mierīgi un justies laimīgi, ka zālēm un dažādiem medikamentiem laimīga un vesela cilvēka dzīvē īstenībā nav vietas.
Bet ja ir tā, ka šobrīd pie konkrētā medikamenta ir tik ļoti pierasts, ka bez tā nav iespējas normāli izdzīvot, tad uzreiz to sev atņemt būs loti grūti. Ir janām kaut kam vietā - citai attieksmei, pārliecībai, mācībai, tehnikai, metodei. Ja nebūs, tad paliks tukša un neaizsargāta vieta, kuru visticamāk aizņems stess un nervozēšana.
Es iesaku sākt savu laimes tarapiju un soli pa solim tīrīties - māju, darbu, apkārtējo vidi, tad ķermeni gan iekšēji, gan ārēji, tad domas un zemapziņu - un tad to visu, kas attīrīts piepildīt ar pozitīvo, ar dievišķo, ar Mīlestību.
Inese* -
2010-12-07 06:05
Redz, tas pēdējais vārds apgāž to visu gatavību. Ja ir iekšējas bailes, tad tas nozīmē, ka no sākuma ir jāstirpina sava pārliecība un ticība.
Un biznesu ar no sākuma vajag kaut kā uzsākt tā, ka tas pat sākotnēji nav bizness - tikai nodarbošanās, kas ļoti ļoti patīk. Ka tik ļoti gribas dot cilvēkiem un pasaulei šo produktu (vai pakalpojumu), ka esi gatava to darīt pat tad, ja neviens par to nemaksā. Un tad darīt un darīt un vienā mirklī tiešām izjust, ka cilvēkiem tas ir vajadzīgs un tad pēkšņi saproti, ka nu jau to dari tik kvalitatīvi un preofesionāli, ka tiešām nu jau vari saukt to arī par biznesu. Un tad arī tā naudiņa sāk nākt.
Kaut kā tā.
Svarīgi, lai ideja un tas, ko radi ir svarīgāks par jautājumu "cik pelnīšu".
Lai nauda nav rezultāts, bet ir instruments.
 Vai atceries, ka nesen Tev rakstīju, sēžot jūras krastā un veldzējoties ar kaut ko vēsu. Bija tik ļoti karsts, ka likās jau pa karstu. Šodien ir pilnīgi otrādi – ir vēsa rudens diena, esmu iekūrusi kamīnu, pagatavojusi piparmētru tēju ar medu. Man blakus uz grīdas graciozi izstiepies guļ suns, klēpī murrā kaķis. Miers un laime.
Šādā absolūtā omulībā gribu parunāt ar Tevi.
Šoreiz gribu atbildēt uz jautājumiem, kas radušies klātienes tikšanās reizēs. Piemēram, aizvakar pie manis bija meitene, kas uzdeva vairākus jautājumus, ko bija pakautrējusies rakstīt mājas lapā.
Labi, ka viņa atbrauca un labi, ka mēs izrunājām, bet vispār gribu Tevi mudināt droši rakstīt komentāru daļā jautājumus un es noteikti atradīšu veidu kā atbildēt. Vai nu uzrakstīšu atbildi turpat komentāros vai arī izveidošu kādu rakstu pie kādas no tēmām un izskaidrošu vairāk, jo īstenībā jau varbūt, ka citiem arī rodas jautājumi un arī gribas zināt atbildes.
Pirmais jautājums bija par sālsūdens skalošanu.
Vai prakšalana var izsaukt hronisku slimību pastiprināšanos pēc pirmās reizes?
Jā.
Manuprāt, tieši tā notiek tīrīšanās. Tur, kur ir hroniskas slimības, tur ir vislielākie enerģētiskie bloki un, protams, brīdī, kad tie tīrās, sajūtas nav patīkamas.
Kad man bija pirmā attīrīšanās, pēc tam man ļoti sāpēja galva.
(Man galva bija tieši tā, dēļ kā sāku interesēties par enerģijas un ķermeņa attīrīšanu. Migrēnas mani bija jau nomocījušas un es noteikti biju nolēmusi ko mainīt.)
Kad pateicu to profesoram, kas man mācīja prakšalanu, viņš teica: ļoti labi. Redz kā viss tīrās. Droši pēc nedēļas taisi atkal.
Es tieši tā arī darīju un man vairs nekas nesāpēja.
Pieļauju, ja hroniskā vaina ir vēl stiprāk pieķērusies, tad sliktums var atkārtoties arī otrā reizē. Bet nu pēc pirmā kursa (tātad četrām nedēļām) visam jābūt kārtībā.
Svarīgi ir ticēt un sevi uzmundrināt.
Ja nepieciešams, varat man zvanīt vai rakstīt, un es noteikti neliegšu atbalstuJ
Nākošais jautājums bija par saņemšanos.
Sarunas vidū pēkšņi kaut kā ieminos, ka man vēl arvien ir sevi jāpierunā un īpaši jāuzaicina uz vingrošanu. Uz ko meitene, kas sēž man pretim saka – ak tad tomēr tev arī ir kaut kas uz ko sevi jāpierunā. Līdz šim man likās, ka tev viss viegli kā pats par sevi viss padodas.
Tad nu man jāievieš te skaidrība, ka sākumā ir tā, ka nāk apziņa, ka gribu kaut ko darīt, jo tas ir veselīgi vai arī tas ir nepieciešams manam ķermenim. Un ja tā apziņa un morālā sagatavošanās ir gana stipra, tad vienkārši sāku darīt. Sākumā tas var nesagādāt prieku un pat prasa pierunāšanu. Piemēram, kad sāku iet regulāri uz pirti, tad man kādu pusgadu bija uz to sevi jāpierunā. Un tad vienā reizē sapratu, ka bez pirts vairs nevaru dzīvot.
Vai arī šovasar tā bija ar peldēšanos. Man nav paticis peldēt nekad un pat gadiem dzīvojot pie jūras vasarās negāju peldēt. Pietika nolemt, ka gribu peldēt katru dienu, ka mainījās apziņa un nu ar prieku, pat vissliktākajos laika apstākļos, dodos uz jūru un baudu īslaicīgu, bet patīkamu peldi. Un ticu, ka tieši tāpat notiks ar vingrošanu. Ja katru dienu vingrošu, tad vienā dienā būs tā, ka bez vingrošanas vairs savu dzīvi iedomāties nevarēšu. Ticu, ka tā būs.
Nākošais jautājums bija par semināriem.
Kā izvēlēties uz kuru semināru nākt, ja tie visi ir tik līdzīgām tēmām un visas, šķiet, ka ir vajadzīgas.
Mans ieteikums ir izvēlēties stabilu savu personības attīstības ritmu un piedalīties seminārā vienu reizi mēnesī. Varu to pateikt no pieredzes, jo ir grupas, kas tiekas jau kopš pagājušās ziemas.
Viena reize mēnesī ir labs ritms, lai sevī uzturētu nepārtrauktu pozitīvu enerģiju, kā arī laba motivācija domāt un atcerēties par Visuma likumiem. Un arī tēmas tad mēs apskatītu vienu pēc otras atbilstoši grupas interesēm un vēlmēm.
Mūsu dzīves ikdiena šad tad nežēlīgi ātri iesūc mūs atpakaļ iepriekšējos paradumos un iepriekšējā domāšanā. Bet ja uzturi gaišu un pozitīvu domāšanu ar regulārām tikšanās reizēm, tad ar laiku pierodi tāda būt vienmēr.
Arī dalības maksu seminārā vieglāk tomēr atlikt no ikmēneša ienākumiem. Biežāk tas varbūt liktos pa dārgu, bet ja mēnesi iepriekš zini, ka iesi uz semināru, tad to kaut kā var vieglāk savā budžetā ieplānot.
Vēl ir tā, ja ir sajūta, ka nevari atļauties nākt uz semināru un naudas tiešām nav, tad arī tas ir runājams un vienmēr var sarunāt kādus bartera sadarbības principus. Ir tik daudz lietas, ko pati neprotu vai nepaspēju izdarīt. Un ja to kāds uzņemtos – es būti tikai laimīga.
Vajag tikai runāt.
Mēs esam autores savai dzīvei un tikai no mums pašām atkarīgs kā nodzīvosim šo dienu. Kā nodzīvosim šo dzīves periodu. Kā izdzīvosim savu dzīvi.
Cik interesanti. Cik bagāti. Cik vērtīgi.
Lai Tev vērtīga šodiena! |
