Dzintra Č.* - 2011-09-29 18:44
Lielsiska liecība tam, ka mēs-sievietes esam mājas, ģimenes harmonija. Jo mēs mierīgākas, jo lielāks miers mājās.
Lai dzīvo mīlestība!

joliite - 2011-09-29 18:57
Brīnišķigs raksts! Tas taču ir tik vienkārši!
Paldies, Baiba!
Lai mums visiem būtu bezgalīgi daudz sirds siltuma!

Baiba* - 2011-09-29 19:30
Paldies, mīļās, jums arī! Piekrītu par mājas harmoniju Dzintrai.

ILZE* - 2011-09-29 19:32
Paldies, Baiba! Dzīvē patiešām daudzas lietas varam sakārtot tieši ar attieksmes maiņu!

Ilva* - 2011-09-30 01:10
Cik patiesi skaists ir bijis Tavs ceļš...paldies Baiba, ka padalījies ar to.

Rulis* - 2011-09-30 04:26
Paldies! Skaisti. Es arī uz to tiecos. Tagad guvu apliecinājumu, ka tas izdosies. Meitenes, vajag novērtēt to,kas atrodas blakus un tikai tad mest actiņas pa labi un "kreisi" !!!

Inga* - 2011-09-30 05:24
Un, ja Tu novērtē to, kas ir blakus,- labs, jauks,mīļš, labs cilvēks, bet gribas ko vairāk, ko tādu, kas iedvesmo un paceļ spārnos, gribas būt laimīgai arī kā sievietei, bet tā vairs nav, ko tad, ja kopā jau 19 gadi nodzīvoti un vairs ir tikai pieķeršanās un kopīgas mājas, ko tad? Lielākā daļa cilvēku tā arī dzīvo kopā bez mīlestības, jo nezina ko darīt un kur skriet, gadi arī jau pāri 40, samierinās ar remdenu dzīvi. Es priecājos, ka cilvēki atrod viens otru arī pēc ilgas atsvešinātības, bet tomēr neticu,ka var ko atgriezt, atpakaļ ceļa nav, tikai uz priekšu, sildīta ''zupa'' ir un paliek sildīta.

Inese* - 2011-09-30 16:46
Nu...ar šo salīdzinājumu vajag kaut kā prātīgi, jo mēs taču zinām, ka zupa vislabāk garšo katru dienu svaiga un cita.
Un ir jau arī cilvēki, kas tieši tā dzīvo.
Tikai...vai tas ir tas uz ko tiekties;)

Bet iedomājoties, ka lielākā daļa cilvēku dzīvo kopā bez mīlestības, paliek baisi, cik nelaimīgā sabiedrībā mēs esam.
Ceru, ka tā tomēr nav patiesība.

Baibas pieredze un stāsts ir fantastisks. Esmu laimīga par katru šādu gudru, viedu sievieti.
Ja esam dzīvojušas pēlēkās attiecībās un pēc tam īstā mīlestībā, tad vienmēr ir ļoti žēl par tiem toreizējiem pelēkajiem gadiem. Un glābj tikai tas, ka apzinies, ka viss šajā dzīvē ir pašas radīts un pašas dvēselei ļoti vajadzīgs.

Es no savas puses gribētu iedrošināt katru būt savas dzīves autoram un tiešām apzināties savu izvēli dzīvot tādu dzīvi, kas pašai un citiem nes prieku, laimi un mīlestību.


Baiba* - 2011-09-30 17:15
Ingai- Tu vari pati sevi pacelt spārnos un būt laimīga kā sieviete! :) Mana laime un sievišķība ir atkarīga no manis pašas. Ir brīnišķīgi, ja blakus ir cilvēks, ar ko var dalīties savā laimē, bet viņš nevar mani "darīt laimīgu", esmu par to pārliecinājusies. Par to esmu atbildīga es pati.

Zane* - 2011-09-30 18:41
Paldies par rakstu - saskatīju arī sevi, tikai pie visa nāk klāt tas, ka strādāju valsts darbu.... bet ne pa to ir stāsts, kā tad ir, ja vienreiz mēģina sakustināt attiecības, otreiz, trešajā reizē tu saproti, ka tas viss ir kaķim zem astes un atmet ar roku, jo otrs nevēlas neko mainīt, jo ir taču labi, ka sieva visu izdara, izdomā un vēl izskatās labi, bet pēc tam brīnās, ka ir strīdi, ak vai no kā? Par ko tu dusmojies? Jā, mīļās, esmu runājusi, stāstījusi, kā jūtos, ko domāju. No manas dzīves

Inese* - 2011-09-30 20:02
Man šķiet ka pat nav tik būtiski viņa uzreiz stāstīt kā jūties, ko gribi mainīt, vai pucēties, vai ko no jauna izdomāt. Man liekas, ka pirmais solis ir mūsos pašās - ka iekšēji novērtējam un sākam baudīt savas attiecības. Kad esi laimīga par to, ka viņš tev vienkārši ir. Ka priecājies par to, ko viņš dara labi (un nevis kreņķējies par to, ko viņš nedara nemaz vai dara slikti).
Man ir pārliecība, ka jebkuras pārmaiņas sākas mūsos un sākotnēji tās ārēji pat var nebūt redamas.

Baiba* - 2011-09-30 20:31
Jā, piekrītu Inesei.
Zanei- ja godīgi, mainot attieksmi, es nedomāju par rezultātu, es tikai darīju, jo tā man tai brīdī likās pareizi, ko man sirds teica priekšā. Tās bija kaut kādas pateicības un mīlestības jūtas. Es nedomāju, vai mans vīrs izmainīsies un kad. Var teikt, ka es pat darīju mazāk, nekā iepriekš (nu vīra fiziskās aprūpēšanas ziņā - ēst gatavošana, apģērba, mājas kopšana utml.), tāpat es necentos speciāli mainīt frizūru vai kaut kā pārlieku pucēties. Ar savu attieksmes maiņu es pati jutos daudz labāk, PIRMS vēl vīrs bija sācis izturēties kaut kā savādāk.
Bet situācijas dzīvē ir dažādas, un mēdz būt, ka ar mūsu attieksmes maiņu citi cilvēki mainās, bet varbūt arī aiziet no mūsu dzīves.

Dzintra1* - 2011-09-30 20:56
Tas viss ir jauki , ko rakstāt, bet kāpēc tik liels šķirto laulību skaits ? Vai tiešām visās šajās reizēs vainīga ir tikai sievietes attieksme ? Laulība iesaistās divi. Viens var mainīties , bet , ja otrs nemainās, tur var izstiepties , nekas nebūs. Esmu laimīga, bet partneris nelaimīgs , viņš nevēlas manu iedvesmu .

Inese* - 2011-09-30 21:07
Un kā Tu domā?
Mēs jau ar šeit neviens nezinām. Mēs varam izstāstīt savu pieredzi, bet nevaram atbildēt par tiem, kas dara savādāk:)

Man škiet, ka ļoti daudzi cilvēki bieži vien vienkārši mūk no problēmām. Maina darbus, maina partnerus, maina dzīves vietas, maina valstis. Ka problēmu risināšanu vienkārši aizvieto ar aiziešanu.
Es saku to tādēļ, ka pati esmu kādreiz tā darījusi.
Man slavenākais vārds ļoti ilgstoši ir bijis "uzredzēšanos".

Cilvēki ir ļoti prasīgi pret dzīvi. Grib dzīvot laimīgi un kādam tas ir jāsarūpē.
Līdz uzrodas jautājums - kam?
Kurš ir atbildīgs, lai es būtu laimīga.

Sākotnēji, protams, liekas, ka vecāki. Pēc tam - vīrs. (vai attiecīgi puišiem - sieva). Un pēc tam saprotam, ka viņs/a tomēr to laimi nespēj sarūpēt. Nu tad laikam nav īstā/īstais utt.

Cilvēks izdara ļoti daudz kļūdu līdz brīdim, kad saprot savu atbildību par savu laimi un par savu dzīvi.

un tas ir vienalga - vīrietis vai sieviete.
Lai gan - sieviete, protams, ir attiecību pārzinātāja. Mēs labāk zinām kā tās sakārtot.

Dzintra1* - 2011-09-30 21:31
Es par to arī runāju, ka sieviete var izdarīt savu izvēli. Rūpējies, mācies, gatavo ēst, aprūpē bērnus, dūc kā bitīte, jūties lieliski, pašiedvesmojies līdz satiec vīru un viss , kas bijis, atkal pazūd. Abi iegulda. Var jau pacietīgi gaidīt, ka mainīsies arī vīra attieksme, bet cik ilgi ? Līdz nāve mūs šķirs? Mana dvēsele mācās un mainās, bet vīra kaut kādā brīdī - ne.
Izrādās nav bijis īstais. Cik tad tādu īsto ir? Vienai tādi īstie ir vairāki mūža garumā, citai viens visu mūžu, un vēl cita tikai sapņo par savu īsto un vienīgo.

Dzintra Č.* - 2011-09-30 21:56
Manas pārodamas šajā sakarā ir tādas, ka manuprāt, ir labi, ka mēs apzināmies katrs savu iekšējo laimi, ka mēs uztverot to, ka mūsu vīrs/sieva ir mūsu iekšējais spogulis - maināmies. Kad mēs apzināmies, ka šī situācija atkārtojas, jo neesmu izgājusi savu mācību. Jo var gadīties ja to neiziesi un nesapratīsi, tad ar katru nākamo, var sanākt "no vilka bēgi, lācim uzskrēji". Es nesaku ka tas ir viegli, brīžiem pat ļoti grūti, īpaši jo vairāk sieviete attīstās, jo vairāk grib, lai arī vīrs to dara, bet viņam ir savs ceļš, un savas mācības, kas mums jāciena.
Manuprāt katrā dzīves posmā ir tavs ideālais tā brīža vīrietis, (kam tas ir vienīgais kam 5-tais), jo, lai kāds viņš ir - arī viņš ir no Dieva, un arī viņā ir, kas labs - citādi kāpēc gan iemīlējies? Katras attiecības ar cilvēku mums kaut ko māca. Mēs satiekamies, lai kādu posmu ietu kopā, kādam tas ir visa dzīve, kādam pāris gadu. Ja šis posms un kopīgās mācības ir beigušās tu ar mīlestību vari palaist šo cilvēku, un doties tālāk, taču ja vēl ir jebkādas emocijas, jāpadomā, jāpaanalizē sevi. Ja kaut kas ir slikti, tad nekas vēl nav beidzies, jo beigās vienmēr viss ir labi...:)

Brīžos, kad nolaižas rokas izdari tā: „Iesēdies ērti krēslā, vai lotosa pozā uz grīdas – kā Tev ir ērti, aizver acis un iedomājies sevi, savu dzīvi tagad ar savu vīrieti, ar viņa labām īpašībām, kuru dēļ tu viņu iemīlēji un sliktām, ar ikdienu un svētku reizēm, iedomājies to spilgti. Tad iedomājies, kā būtu ja viņa Tavā turpmākajā dzīvē vairs nebūtu… , pavēro savas sajūtas, savu ķermeņa reakciju, neko neanalizē, vienkārši vēro”.

Tiešām iesaku šo meditāciju, esmu to mēģinājusi savos „kritiskajos periodos” ļoti palīdz…jo vnk nespēju iedomāties savu dzīvi, bez sava vīra! Bet katrai tās sajūtas var atšķirties, jo mēs taču visas/i esam dažādi.

Ja Tev liekas, ka kāds Tevi nemīl tā kā Tu to vēlētos, tas nenozīmē, ka viņš/viņa nemīl Tevi ar visu savu sirdi.

Attiecības, tā noteikti ir liela māksla!
Novēlu visām būt spožām māksliniecēm,
Ar mīlestību

Dzintra Č



Elīza* - 2011-09-30 22:02
Manas domas par lielo šķirto laulību skaitu ir tādas, ka pārsvarā cilvēki dzīvo kopā visādu iemeslu dēļ un mīlestība tur ņe pričom. Bieži vien cilvēki domā, ka mīl, nevis mīl. Un bieži cilvēki dzīvo kopā, jo baidās būt vieni. Un bieži dzīvo kopā dēļ pienākuma (pārsvarā vīrieši). Un vēl bieži dzīvo kopā, tāpēc, ka baidās vai slinkums kaut ko mainīt dzīvē, kaut arī saprot, ka partneris nav īstais, nav mīlestības utt. Esmu šādus dzīvesstāstus atklausījusies un arī pati caur vienu no šiem iemesliem izgājusi.

Dzintra1* - 2011-09-30 22:12
To meditāciju izmēģināšu. Par ieteikumiem - paldies.
Par to spoguli - tas var būt arī greizs, ko tad? Ja no vilka bēgi, lācim uzskrēji, varētu būt taisnība, taču to nekad nezināsi, ja neizmēģināsi, diemžēl. Ar mīlestību palaist - tas laikam ir grūtākais abām pusēm.

Inese* - 2011-09-30 22:16
Ir taisnība.'
Un jo tālāk mēs runāsim, jo dažādākus gadījumus un pieredzes atradīsim un atcerēsimies.

Tādēļ vienmēr saku, ka jāsāk ar sevi. Nav jēgas analizēt citu dzīves un to cik pareizi vai nepareizi viņi dara. Svarīgi ir sākt dzīvot tā, kā mēs pašas varam'būt laimīgas un mīlestības piepildītas.
Un tādēļ ir skaisti, ka Baiba savā rakstā dalījās pieredzē kā konķrēti viņa šo savā dzīvē sakārtoja.
Manā skatījumā visvērtīgākais ir tad, ja kāds var pateikt no savas pieredzes kā darīt un ka tas tiešām darbojas.

Dzintra Č.* - 2011-09-30 22:20
Jā, protams, tu nekad nevari zināt, kā būs labāk, bet Tev šodien jāizdara izvēle savai rītdienai. Klausi savu sirdi, pajautā, kādēļ esi ar šo cilvēku, kā raksta Elīza, vai tas ir baiļu dēļ, vai tam ir kāds cits iemesls? Vai tas, tas jautājums, kas Tevi uztrauc vai neapmierina attiecībās, būs aktuāls arī pēc 5 gadiem, vai nebūs tā ka pēc laika par šo situāciju varēsi pasmaidīt.
Vīrieši taču ir no Marsa un sievietes no Venēras...man par šo tāmu ļoti patīk Dž. Greja grāmatas. Iesaku.
:)

Dzintra1* - 2011-09-30 22:22
Paldies, Elza. Tieši tā, variantu ir ļoti daudz. galvenais ir tas, ka ne jau visos gadījumos , sieviete ir tā vienīgā, kuras attieksme jāmaina.


Dzintra1* - 2011-09-30 22:34
Jauki, ka sapurinājāt. Ar roku uz sirds varu pateikt, ka bailes palikt vienai nav, jo man kaut kā liekas, ka es tikšu galā ar visu, kas notiks , ja šķiršos, bet manam vīram tas varētu būt gan liels šoks. Tad parādās jūtas, tikai vai tas tiešām būtu īstais iemesls , lai paliktu kopā ? tāds ir tas jautājums.

Dzintra Č.* - 2011-09-30 22:46
Esmu kam līdzīgam izgājusi cauri, līdz pieņēmu lēmumu. novēlu Tev izturību, sirds gudrību un daudz mīlestību.
Galvenais neaizmirsti, ka visam pāri ir Dievs (augstākais spēks), tu neesi viena, un viss notiek uz labu, pat ja šobrīd tā nešķiet. Samīļoju Tevi!
:)


Kristīne* - 2011-09-30 23:14
Mīļās, precētās dāmas, ieklausieties arī manā dzīves stāstā. Es neesmu precējusies, man nav bērnu un man ir tuvu pie 40. Es ĻOTI gribu vīru un bērnu. Bet vēl pagaidām es viņus nesatieku, nu nesatieku. Es daru visus ieteikumus, ko savulaik teikusi Inese un citi par šo tēmu (iespēju robežās), bet manā dzīvē šajā ziņā nekas nenotiek, it kā sastingums, kas nepāriet. Un es dienām un reizēm naktīm domāju, kas ir nepareizi un mēģinu atkal un atkal, un lūdzu Dievu. Tāpēc no mana skata punkta, man liekas dīvaini, ka sievietes var žēloties un nenovērtēt savus vīrus, ģimeni. Man tas liekas dīvaini tāpēc, ka man ģimenes nav bijis un es to ļoti gribu. Šeit es netaisos analizēt, kāpēc man nav vīra, tā ir atsevišķa tēma. Es tikai gribēju Jums atgādināt neprecētas sievietes sāpes un diezgan bieži arī vientulības ciešanas, lai jūs novērtētu to, ko Dievs jums devis, bet pēc kā pietiekami daudz sievietes alkst un tomēr nevar sasniegt. Ja jums nebūs vajadzīgi jūsu vīri, noteikti uzradīsies sievietes, kurām būs viņi vajadzīgi. No pieredzes zinu, ka precētas sievietes diezgan bieži no šāda viedokļa nedomā. Varbūt ar savu mazo stāstiņu varu palīdzēt kādai atkal iemīlēt savu vīru. Lai mīlestības piepildītas dienas mums visām!!! :)))

Baiba* - 2011-09-30 23:27
Paldies, Kristīne, par to novērtēšanu. Jā, manā dzīvē ir bijis tā, ka nevaru sagaidīt savu mīlestību un domāju- jā, man ir tik daudz, ko dot, kāpēc nevienam vīrietim tas nav vajadzīgs? Un neesmu novērtējusi savu iespēju dzīvot savu dzīvi, ne no viena neatkarīgai. Un otrādi -kā precēta sieva esmu dažkārt pienācīgi neesmu novērtējusi savu ģimeni, sapņojot, ko tik nevarētu pasākt, ja būtu viena. Esmu sapratusi, ka ik katrā situācijā var atrast kaut ko pateicības vērtu.