sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Gribu pastāstīt, kā es no jauna iemīlēju savu vīru. Mēs esam kopā jau 10 gadus, 3 no tiem precējušies. Mūsu romantiskajās attiecībās bija iestājusies tāda kā rutīna. Visu uzmanību tiku veltījusi bērnu audzināšanai, aizmirstot, ka esmu taču sieviete un sieva savam vīram. Līdz ar to, kā V. Siņeļņikovs pareizi uzsver, man nācās darīt gan sievas, gan vīra darbus, vīrs manī vairs nesaskatīja sievieti. Bija aizņemts darbā un uzskatīja, ka mājās ar visu galā jātiek man, jo es taču nestrādāju. Es jau biju gandrīz aizmirsusi, par ko viņu iemīlēju. Bieži strīdējāmies, arī bērniem klātesot (viņi sāka biežāk slimot). Es pat sāku sūdzēties par savu vīru citiem un prātā iezagās pat domas par šķiršanos, kaut no malas neko viņam nevarēju piesiet - labs tēvs, naudu mājās nes, sievu nesit, nedzer, ko latviešu sieviete vairāk var vēlēties, jau tā vīriešu trūkst. Taču neapmierinātība auga un bieži pārdomāju - jā, ja viņš mani vairāk novērtētu.. vai biežāk puķes nestu... vai pašam taču vajadzētu iedomāties palīdzēt man mājas darbos utt. Tomēr šāda mana attieksme radīja vēl lielāku atsvešinātību.
Tā kā mūsu attiecības man tomēr bija (un, protams, ir) svarīgas, nu nolēmu pamēģināt no otra gala ar attieksmes maiņu - kā V. Sineļņikovs un Inese iesaka - pirmai samīļot, novērtēt vīru, viņa labās īpašības, uzticēties viņam kā vīrietim, būt mierā ar sevi un pieņemt sevi kā sievišķīgu sievieti, atcerēties, par ko viņu iemīlēju. Sāku ar to, ka sirsnīgi sasveicinājos satiekot, apvaicājos, kā gāja pa dienu, patiesi klausoties un atvadījos tik pat sirsnīgi. (Un nevis gaidot kaut ko atpakaļ, bet vienkārši tādēļ, ka viņš ir man svarīgs). Bērni bija vienkārši sajūsmā un arī metās pie tēta, atraujoties no savām spēlēm. Pati sāku pievērst vairāk uzmanības sev, mazāk izdabājot mazajiem (neizskatījās, ka viņi no tā ciestu, drīzāk tas nāca par labu viņu patstāvībai). Beidzu dzīties pēc neiespējamā uzdevuma vienmēr padarīt perfekti nebeidzamos mājas darbus. Sākām atkal atrast brīžus divatā, vairāk runājāmies, skatījāmies kopā filmas. To, ko pirms tam biju uzticējusi draudzenēm- ka man kaut kas nepatīk, patīk, kaitina vai iepriecina vīra uzvedībā, teicu viņam pašam.
Pamazām jutu, ka mūsu saikne atkal kļūst stiprāka. Ar pārsteigumu pamanīju, ka vīrs pats piesakās kaut ko mājās salabot, panest smagu somu, samīļot mani. Pagāja vēl kāds laiks un man galvā sāka iezagties jaukas domas par manu vīru- kāds man foršs vīrs! Cik vīrišķīgs un tai pat laikā mīļš!. Viņš nebija izmainījies kā personība, vienkārši no jauna atklājās viņa labākās īpašības, kuru dēļ vīru iemīlēju un tagad saprotu, ka attiecības nevar atstāt novārtā, tās ir jākopj. Nevis gaidīt, kad tas otrs pirmais mani novērtēs, bet būt gatavai pašai spert pirmo soli. Un es zinu, ka jārūpējas par sevi kā sievieti un savu sievišķību, tad arī mans vīrietis parādīs savu vīrišķību.
Vēl bija svarīgi, es pat nezinu, kā lai to pasaka vārdiem - atvērt sirdi labajam, jo, kamēr domāju negatīvi par mūsu attiecībām, es pat kaut kā nevarēju pieņemt labo no sava vīra, es to pat nebūtu saskatījusi un būtu palaidusi garām.
Nobeigumā līdzība:
Reiz Cilvēks pajautāja saviem līdzcilvēkiem:
- Kāpēc, kad cilvēki strīdas, tie kliedz?
- Jo tiem zūd rāmums, - atbildēja viens.
- Bet kādēļ ir jākliedz, ja otrs cilvēks atrodas blakus? – pajautāja Cilvēks
- Vai tad nevar runāt klusi? Kāpēc ir jākliedz, ja esi dusmīgs?
Līdzcilvēki ilgu laiku piedāvāja savas versijas. Bet ne viena no tām Cilvēku neapmierināja.
Beigu beigās viņš paskaidroja:
- Kad cilvēki ir īgni un sāk strīdēties, viņu sirdis attālinās. Un lai segtu to attālumu un sadzirdētu vienam otru – ir jākliedz. Jo stiprāk cilvēki dusmojas, jo vairāk attālinās un skaļāk kliedz.
- Kas notiek, kad cilvēki iemīlas? Viņi nekliedz, tieši otrādi – runā klusi. Jo viņu sirdis ir tuvu viena otrai, un attālums ir pavisam mazs.
- Un ja cilvēki mīl viens otru vēl stiprāk, tad viņiem nav pat jāčukst. Viņi skatās viens uz otru un visu saprot bez vārdiem.
Lai jums izdodas kopt un lolot attiecības ar sev tuviem un mīļiem cilvēkiem! Daudz sirds siltuma šai rudenī vēlot- Baiba.
