sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Šodien iebrienu varavīkšņaini rasotā zālē, ienirstu jasmīnu smaržas maigajā mākonī, ieslīgstu reibinoši puķotās pļavas apkampienos un salasu pilnas saujas ar mīļi kārdinošām meža zemenēm... Šodien, šeit un tagad ir mana paradīze...

Iespējams, ka tas tieši tādēļ no sirds patiesi padodas, ka pavisam savādāk bija vakar un aizvakar..., kad visas nervu šūniņas bij’ novilktas kā vecmeistara vijoles stīgas.

Studēju praktisko psiholoģiju, un darbietilpīgais prakses kvalifikācijas darbs, kuru jau no februāra mēneša, kā pa kalniem un lejām izstrādāju, šobrīd jau ir aizstāvēts vairāk kā veiksmīgi.

Mana darba tēma, kuru pieņēmu no skolas vadības, pirmajā skatījumā šķita šausmīgi sarežģīta: „Prasmes izkopšana atrast līdzsvaru starp negatīvo un pozitīvo interpretāciju komunikatīvos procesos.” Vienkāršākiem vārdiem runājot, tas nozīmē atrast zelta vidusceļu jebkura veida saskarsmē. Vēl šī procesa gala rezultātu varētu tēlaini uzburt kā ainu, kad vilks guļ mierīgs paēdis, kaza spriņģo sveika un vesela, un ganiņš laimē staro, uz noras malas saulainai ganu meitenei blakus sēžot.

Jau pašā sākumā sapratu, ka nemaz nesaprotu, kā to dabūt gatavu... Un no tagadējā skatu punkta varu teikt, ka tobrīd pat nenojautu, cik neaptverami augstu latiņa bija uzcelta.

sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Gan padomju laikā,gan arī vēlāk nav bijis retums nepilnas ģimenes. Kurās māte audzina viena bērnus un strādā divās darbavietās. Daudz retāk ir sastopams, ka tēvs viens audzina bērnus.

Manā gadījumā izpalika abi vecāki. Nebija nekādas traģēdijas, viņi vienkārši bija jauni un pilnīgi nesagatavoti patstāvīgai dzīvei.Tā es arī augu pie vecāmmātēm, sākumā pie vienas, tad pie otras. Protams viņas centās, gāja laiks un es izaugu, pabeidzu skolu. Tad sāku strādāt, īrēt dzīvokli un pamazām iekārtot savu dzīvi.

Pagāja laiciņš un manā dzīvē atkal ienāca māte. No vienas puses es priecājos, bet no otras starp mums,  protams, stāvēja neredzams "mūris". Un šis "mūris" turējās daudzus gadus. Visumā tas mani netraucēja, jo biju aizrāvusies ar savu dzīvi. Un nekad nebiju tendēta kādu iemīt "dubļos", un izjust atriebības saldo garšu. Manā dzīvē pavīdēja arī pa kādai atkarībai.

sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Sveika! Gribu padalīties ar savu pieredzi, kā nesen dzīvē izmantoju to, ko mēs te mācāmies un domāju „pa jaunam”. :)

Nedēļas sākumā man bija ieplānots iet pie draudzenes (sauksim viņu par Sandru) uz dzimšanas dienu. Dāvana jau izdomāta, sirdī miers un prieks. Te negaidīti zvana otra draudzene (ar kuru kopā mums jādodas ciemos, saukšu par Ilzi) un prasa, vai es esmu Sandrai jau dāvanu nopirkusi- vai es atceroties, ka kaut kad domājām korķu viļķi dāvināt, bet viņa jau esot dāvanu nopirkusi, un tad nu tas korķu viļķis tā kā man esot jādāvina. Mani drusku apmulsināja Ilzes teiktais, bet tad es atceros- jā, laikam kaut kad solījām to korķu viļķi. Bet manī ir tāda kā neizprotama pretestība, taču šoreiz intuīcijā neieklausos un nolemju savu iepriekš domāto dāvanu nepirkt, bet gan iegādāties korķu viļķi un loģiski vīnu komplektā.

Šeit man jāpastāsta, ka, tāpat kā Inese savā pirmajā grāmatā raksta, arī man agrāk patika šad tad iedzert pa glāzei vīna, tomēr, kopš aizraujos ar laimes terapiju, šī vēlme bija kļuvusi arvien mazāka un mazāka un es aizvien biežāk sāku no piedāvātās glāzes jubilejās atteikties. Kaut kā jutu, ka man to nevajag un es no tā neko labu negūstu. Un līdz ar to jutu, ka arī nevēlos no sevis tādas lietas dāvināt, bet nu inerces pēc tomēr to izdaru.

Aizeju ciemos, pasēdēšana izvēršas jauka, es gan iekšā vairāk par pusglāzi vīna nevaru iedabūt... Pie tam no tā paša vakarā uznāk tāda ēdelība- alkohols palielina apetīti- ka visu nakti svaidos pa gultu (jo uz nakti nav labi daudz un smagi ēdieni).

sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Labrīt! Šorīt atkal esmu piecēlusies tā paagrāk, neskatoties uz to, ka ir brīvdienas rīts. Un gribu ar Tevi aprunāties :) un padalīties (Mani pilnībā ir pārņēmusi došanas enerģija un es to patiesi baudu!). 

Vai esi kādreiz aizdomājusies (noteikti esi!) cik liela nozīme mūsu pašapziņas uzturēšanai un labam garastāvoklim ir stājai? Zinām jau zinām, bet cik pašas to ikdienā praktizējam? Ir taču tā, ka citreiz ikdienas problēmas burtiski „spiež pie zemes” un ir kā „smagums plecos”. Un nemanāmi sagumstam, ieraujam galvu plecos pat negribot...Bet organismam, zemapziņai tā jau ir zīme - kaut kas nav kārtībā. Elpošana arī kļūst tāda kā saspiesta, skābeklis šūnām pienāk mazāk, līdz ar to patiešām jūtamies sliktāk un nedomājam vairs tik skaidri. Bet vai šāds stāvoklis mums palīdz šīs problēmas risināt? Protams, ka nē. Mēs gaidām, kad garastāvoklis uzlabosies. Vai kad problēmas beigsies. Un tad - tad gan mēs jutīsimies laimīgi un labi. Bet var sanākt, ka mēs gaidīsim ļoti, ļoti ilgi... Un caur šādu pieeju nebūsim savas dzīves autores.

sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Atsaucoties Inesītes ierosinājumam un nu jau arī sasaucoties ar viņas brīnišķīgajiem rakstiem par nocentrēšanos sevī, tiem klāt pievienoju rakstu par aukstuma terapeitisko iedarbību. Tas varētu noderēt visiem, kurus skārusi veģetatīvā distonija, pārslodze, ilgstošs stress, spriedze vai sāpes locītavās vai kur citur ķermenī, nestabils (pārāk augsts vai zems) asinsspiediens, emocionāls pārjūtīgums, ieildzis nogurums vai dzīvesprieka zudums, biežas iesnas vai slimīgums, vai vienkārši vēlme norūdīties un „nocentrēties”. 

Ārstēšana ar aukstumu ir mūžsena metode, par kuru iespējams lasīt dažādā literatūrā un arī internetā. Šī varētu būt vieta, kur varam padalīties savā dzesēšanās un rūdīšanās pieredzē – to iespējams darīt ļoti dažādi!