sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Vakar devos uz veikalu, lai iegādātos jaunu tonālo krēmu. Bija laiks tikt pie jauna. Kā parasti, veikalā apjuku no plašā piedāvājuma klāsta, tāpēc biju ļoti priecīga, kad man palīgā nāca veikala konsultante. Man patika viņas komentāri un ieteikumu. Mēs izrunājāmies par visiem tonālajiem un kompaktajiem utt. Es šajā sakarā neesmu lietpratēja, jo lieliem pasākumiem sevi uzticu make-up speciālistiem. Bet jāatzīst, ka gribētu būt lietpratēja, runājot, par ikdienas kosmētiku.
Mēs izrunājam par dažādiem variantiem, man viņai bija daudz jautājumu - kas tas, un kas šitas, par cenu atšķirību ... Pie viena tonālā, viņa ar visnotaļ nopietnu sejas izteiksmi, neņemot mani nopietni, saka: "nē, nē..tas ir domāts sievietēm pēc 30". Es, smiedamās, saku, ka man ir 31. Viņa ar lielām acīm skatās uz mani, laikam, nodomāja, ka jokoju, kam seko: "nu... nemaz nepateikšu".
... |
 Komentāri (72) | 2012-01-03 18:08 | Skatīts: 7844x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
...Ai,bagāti Ziemassvētki,
Lejiņā nogājuši!
Tekam,veci,tekam,jauni,
Velkam svētkus kalniņā.....
Klāt ir pats skaistākais laiks... Saulgrieži...
Miers virs zemes..un cilvēkiem, lai labs prāts...
... |
| Komentāri (13) | 2011-12-22 21:22 | Skatīts: 5326x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Sveicināta „Pavasara studijas” apmeklētāja un Ineses Prisjolkovas brīnišķīgās grāmatas „Ieelpo laimi un mīlestību” lasītāja! Mēs esam 2 domubiedres:
... |
| Komentāri (31) | 2011-12-13 21:43 | Skatīts: 12286x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Palēnām tuvojas Ziemassvētki, dāvanu un dāvināšanas laiks. Tāpēc gribēju parunāt, kā tas ir Tev un Tavā ģimenē. Un padalīties ar savām atziņām. Pēdējo pusotru mēnesi es apmeklēju vācu valodas kursus. Nodarbības ir 3 stundas un tāpēc parasti kāda no meitenēm atnes kaut ko garšīgu, ar ko starpbrīdī pamieloties- pašceptus pīrādziņus, maizītes, salātus vai ābolus no sava dārza. Tie, kam nav laika vai gribēšanas gatavot, šad tad padalās ar nelieliem pirktiem gardumiem- šokolādi, cepumiem, konfektēm. Tā nav spiesta lieta, vienkārši tā kaut kā mūsu grupā ir iegājies no paša sākuma, ka nevis apēdam katra savu maizīti starpbrīdī, bet dalāmies. Protams, cienājam arī pasniedzēju. Vienu dienu vienu no mūsu meitenēm, saukšu viņu par Taņu (vārds mainīts) apbēdināja tas, ka pāri palikušos pīrādziņus un maizītes mūsu pasniedzēja izdalīja citām mācību centra darbiniecēm. Taņa teica: „Būtu zinājusi, ka sveši apēdīs, nebūtu nesusi!”. Mēs, protams, centāmies Taņu mierināt, ka tas labums, ko viņa dod citiem, atgriezīsies pie viņas citā veidā – varbūt kāds cits cilvēks (ne jau obligāti svešā pasniedzēja, kas apēda pīrāgu :) ... |
| Komentāri (13) | 2011-12-02 01:05 | Skatīts: 5702x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
 Dzīve ir grūta vai dzīvē pastāv grūtības tieši tādēļ, lai mēs būtu laimīgi vai spētu izjust laimi. Varbūt skan paradoksāli, bet tā ir mana pēdējā laika lielākā iekšējā atklāsme. (Ir tādi brīži, ka Tu vienkārši ej pa ielu un saproti- jā , ir! Un teorija saliekas galvā pa plauktiņiem un pārvēršas par praksi.) Šādas pārdomas manī raisīja nesen tulkotais raksts „Kā izaudzināt laimīgus bērnus?”(ja interesē viss raksts, to var izlasīt šeit: https://celotaaja.blogspot.com/2011_11_01_archive.html :) ). Viens no priekšnoteikumiem, laimīgus bērnus audzinot (kuri izaug par laimīgiem pieaugušajiem) ir tieši ļaut viņiem pašiem „saķerties” ar dzīves grūtībām un šķēršļiem un pārvarēt tās, rodot radošus risinājumus. Un pretēji- bērni, kuriem par daudz izdabā, pērkot rotaļlietu kalnus un pasargājot no jebkura emocionāla diskomforta, kļūst par ciniskiem, apātiskiem, garlaikotiem pusaudžiem bez prieka, kas vēlāk kļūst par tādiem pat pieaugušajiem ....
... |
| Komentāri (37) | 2011-12-01 20:28 | Skatīts: 8209x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Pāris dienas atpakaļ, pērkot veikalā džinsas ar atlaidi, turpat ievēroju arī ļoti skaistus svārciņus ar puķēm. Tā kā makā pēc pirkuma grabinājās vien pāris latu un arī šāds pirkums nebija plānots, protams, svārciņus nenopirku, bet atceļā uz māju visu laiku domāju, cik viņi bija skaisti, cik man labi izskatītos ar tumšām zeķubiksēm un augstpapēžu kurpēm..
Te pēkšņi man iešāvās prātā doma- kā būtu, ka es iedomātos, ka man šie svārciņi ir mugurā? Un vēl pieskaņotas zeķubikses un kurpes.. Un protams, arī ataugušās matu saknes nokrāsotas un es pati glīti uzkrāsojusies.. Ne no šā ne no tā mana gaita kļuva līgana, mugura iztaisnojās, un sejā parādījās plats smaids. Pat skatiens kļuva savādāks. Es vairāk ievēroju cilvēkus sev apkārt un notiekošo, nevis vienkārši iegrimusi savās domās steidzos uz mājām. Tā nu es soļoju pa pilsētu kā pa „mēli” un jutos brīnišķīgi. Ticiet vai ne, jutu sev pievērstus garāmejošo vīriešu skatienus. Varbūt tā bija tikai ilūzija, taču es nevarēju vien apvaldīt savu milzīgo smaidu un labo garastāvokli. Tai dienā es nesaņēmu komplimentus par savu izskatu vai rožu pušķi, bet galvenais bija šī iekšējā izjūta, kas man lika justies kā princesei. Katra sieviete taču ir princese, vai ne? Patiesi, nav jāuzvelk vissatriecošākā kleita, lai justos satriecoši. Tas atkarīgs tikai no manis (vai Tevis), kā es šodien izvēlos justies. Vai nav tā, ka citrreiz pucējam tikai ārējo tēlu, bet, kā saka, ja traukā ielieta skābe, kas to saēd, tad nav vairs svarīgi, vai trauks ir no zelta vai sudraba vai ar puķēm apgleznots. ... |
| Komentāri (16) | 2011-11-09 22:56 | Skatīts: 4365x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
LASĪTĀJI RUNĀ
Jo vairāk es domāju par šo lietu, jo vairāk mans prāts ar to sarada..
Nav jau nekādas nākotnes garantijas, izņemot to, ko paši ceram..domājam..
Neviens jau necer ne uz ko sliktu..
...Lūk, mans stāsts būs par to..ka neparedzot apstākļus, tiku pie lielā sapņa... ... |
| Komentāri (25) | 2011-10-28 17:23 | Skatīts: 7286x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
LASĪTĀJI RUNĀ
 Ir laikam pienācis laiks kaut ko radīt pašai.Sirds ir pilna ar emocijām un jūtām. Cik apbrīnojami citi māk pateikt un sacerēt skaistu, Mīlestības pilnu dzeju. Kad vārdi lido kā vieglas sniegpārslas, kas šobrīd laižas no debesīm, nevaicājot nevienam vai drīkst, vai cilvēks to vēlas. Tā bieži vien notiek ar mums, jūtas ienāk mūsu dvēselē...
Tāpat MĪLESTĪBA - tā ienāk sirdī nevaicājot vai drīkst. Kā skaists, plaukstošs zieds tā atveras un dāvā mums savu skaistumu, savu burvīgo smaržu. Varam pamosties no rīta un justies bezgala laimīgi. Pietiek tikai ar to vien, ka cilvēks ir šai pasaulē un vari justies laimīgs. Pat nevajag neko runāt, ne darīt, vienkārši būt blakus un klausīties otra elpā un ir bezgala labi...
... |
| Komentāri (9) | 2011-10-08 16:19 | Skatīts: 6031x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
LASĪTĀJI RUNĀ
Iesākumā runāšu vairāk par bērniem, jo, kaut gan mūsu sacītais ietekmē ikkatru cilvēku, ar ko sarunājamies, tomēr pieaugušais, ja tā ir nobriedusi personība, sev adresētus negatīvus vārdus neuztvers tik sāpīgi, kā bērns, kurš patiesi mums tic, ka viss ko sakām, ir balta patiesība.
Cik mēs patiesi domājam par bērniem kā par sev līdzīgiem, cieņas vērtiem? Kā sarunājamies ar viņiem? Vai bieži uztveram viņus kā mazus, nemākulīgus neprašas? Atceros, kad manai meitiņai bija 2 mēnesīši, viņa bieži skatījās griestos vienā stūrī un kaut ko lalināja un smaidīja, it kā ar kādu sarunājoties. Domāju, ka viņa tai laikā vēl bija ļoti tuva dvēseļu pasaulei. Zinu, skeptiķi saka, ka bērnam tai vecumā vienkārši patīk aplūkot lielus tukšus laukumus, jo viņi vēl nespēj fokusēt redzi sīkām detaļām, taču man tā nudien nelikās, saruna bija pārāk mīļa un dzīva. Pagāja laiks, un meitiņa zaudēja šo saikni, pamazām pievēršoties „reālajai" pasaulei. ... |
| Komentāri (9) | 2011-10-04 19:38 | Skatīts: 6129x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
 Gribu pastāstīt, kā es no jauna iemīlēju savu vīru. Mēs esam kopā jau 10 gadus, 3 no tiem precējušies. Mūsu romantiskajās attiecībās bija iestājusies tāda kā rutīna. Visu uzmanību tiku veltījusi bērnu audzināšanai, aizmirstot, ka esmu taču sieviete un sieva savam vīram. Līdz ar to, kā V. Siņeļņikovs pareizi uzsver, man nācās darīt gan sievas, gan vīra darbus, vīrs manī vairs nesaskatīja sievieti. Bija aizņemts darbā un uzskatīja, ka mājās ar visu galā jātiek man, jo es taču nestrādāju. Es jau biju gandrīz aizmirsusi, par ko viņu iemīlēju. Bieži strīdējāmies, arī bērniem klātesot (viņi sāka biežāk slimot). Es pat sāku sūdzēties par savu vīru citiem un prātā iezagās pat domas par šķiršanos, kaut no malas neko viņam nevarēju piesiet - labs tēvs, naudu mājās nes, sievu nesit, nedzer, ko latviešu sieviete vairāk var vēlēties, jau tā vīriešu trūkst. Taču neapmierinātība auga un bieži pārdomāju - jā, ja viņš mani vairāk novērtētu.. vai biežāk puķes nestu... vai pašam taču vajadzētu iedomāties palīdzēt man mājas darbos utt. Tomēr šāda mana attieksme radīja vēl lielāku atsvešinātību.
... |
| Komentāri (52) | 2011-09-29 18:13 | Skatīts: 10639x Ieteikt draugiem TweetMe
Dalīties
|
|
| |
