Vai skolā to māca?


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

 Katrs no mums ir gājis skolā, kur apguva dažādas zināšanas matemātikā, fizikā, ķīmijā. Daudzi no mums tā arī nav izmantojuši šīs zināšanas, kas iegūtas daudzu gadu laikā, neskatoties uz iztērēto laiku un spēkus. Tomēr, katru rītu pamostoties, dzīvojot dienu un vakarā aizmiegot, mums ir ļoti nepieciešamas  zināšanas, kā mīlēt un būt laimīgiem no rīta, pusdienās un vakarā..

Kā mīlēt tēti, mammu, kā izveidot veiksmīgu ģimeni, kā mīlēt vīru, bērnus, kā būt mīlētai un dzīvot harmonijā ar savu dvēseli!. Tās ir pašas galvenās darbības mūsu dzīvē, un tieši no tā ir atkarīga mūsu laime, panākumi visos darbos, karjeras izaugsme un spīdums acīs.

Bet vai to mums  kaut kur māca? Vai skolā bija tāds priekšmets? Manā skolā nebija tādas stundas. Es domāju, ka vēl līdz šai dienai skolā to nemāca.

Nu, bet kā dzīvot bez šīm zināšanām? Kāpēc neaizdomājamies, ka tikai laimīgs cilvēks var būt veiksmīgs? Varbūt tāpēc ir maz veiksmīgu cilvēku?

Kā var iegūt šādas zināšanas? Jums palika interesanti?

...
Komentāri (0)  |  2012-11-01 20:28  |  Skatīts: 1442x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties

Lasīt tālāk.


Pārdomas par bailēm


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Es atceros, kā es vienu dienu domāju un apzinājos, ka es vēlos nebaidīties ne no kā. Atceros arī, kā kāds vieds cilvēks, kam es ļoti uzticos, teica, ka cilvēki katrs no kaut kā baidās, ka tikai bērnībā ir tā, ka cilvēks ne no kā nebaidās. Bet es tomēr vēlos tā. Ja arī bailes dzīvei kaut kādās izpausmēs piešķir burvību, es to nevēlos. Es vienmēr esmu par skaidrību, bet bailes ir māņi, bezjēdzīga migla. Bet šodien un vakar manī radās urdošs jautājums: cik tālu cilvēks drīkst iet savā bezbailībā? Cik tālu drīkst būt bezbailīgs un cik tālu tas cilvēkam nav lemts vai varbūt jau kaitīgs, dzīvokot uz Zemes? Es vēlos brīvību un laimi, ko sniedz bezbailība, sajūtu ,ka es varu visu, ka es esmu kopā ar Dievu katrā solī un milzīgo pašapziņu, ko šīs sajūtas izraisa.

Un tai pašā laikā - kur ir robeža? Ne velti es atcerējos, kā bērnībā ne reizi vien, iespējams, biju spēlējusies ar nāvi. Kā mani 8 gadu vecimā sakoda svešs suns vienai vēlu vakarā pastaigājoties un cik ļoti man paveicās, ka tas suns sāka sarieties ar citiem suņiem, novērsdamies uz brīdi no manis un es varēju pa to laiku aizskriet mājās, un ka tas notika ziemā, kad biezas drēbes.

Atceros kā citā reizē es skaraidelēju pa nepazīstamu pakalnu kopā ar kaimiņu meitēnu un, kā vienmēr droši jūtoties, ielēcu kādas mājas kanalizācijas satura novietnē, sūdos līdz vēderam ar reizi. Ja es tajā sekundes sitdaļā līdz lēcienam nebūtu nolēnusi, ka nevajag tomēr lēkt uz rās interesantās virsmas pašu vidu, tad, iespējams, es ar vienu lēcienu uzreiz noslīktu, un tā otra meitene, kas bija par mani drusku jaunāka, man nevarētu palīdzēt.
...
Komentāri (2)  |  2012-10-30 16:35  |  Skatīts: 2664x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties

Lasīt tālāk.


Manas dzīves parks


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

Pēdējā mēneša laikā es ļoti daudz meklēju informāciju par darbu, par cilvēku attieksmi pret darbu, par attieksmi darbu darot. Kā dzīvot tā, lai dzīve būtu harmoniska un darba darīšana un domas par darbu nepārņemtu visu dzīvi. Meklēju atbildes uz jautājumiem, kāpēc dažkārt darbs pārņem visu dzīvi. 

Šorīt tādās meditatīvās pārdomās pēkšņi katru no darītajiem darbiem uztvēru kā koku. Koku ar saknēm, stumbru un lapotni.  Mēs iestādām to stādiņu, sagatavojam vietu, sagatavojam augsni, mēslojumu, palaistam. Mēs sākam kādu darbu - 

...
Komentāri (2)  |  2012-09-28 21:26  |  Skatīts: 2267x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties

Lasīt tālāk.


Kā atrast sevi?


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

 Kāpēc ne atrast savu misiju? Tāpēc, ka kamēr nav iepazīts pats misijas veicējs, uzdevums jau nav atrodams.

Cik bieži Jūs moka sajūta - atkal tas man jādara, atkal man jāceļas, atkal jāiet... Protams, mēs jau teorētiski zinām, ka visu darām priekš sevis un savam labumam, citu cilvēku labuma un tā, lai visiem prieks. Tikai tāds mazs sīkums - dažkārt var pazust pašu prieks...

Turklāt kādu brīdi mēs jau sev varam iestāstīt, ka šīs darbs man patīk un es to mīlu. es pat neteiktu, ka tā pa īstam varam to izjust, mēs tikai varam iemācīties izjust pateicību par to, kas mums ir un pieņemt un iemīlēt savu dzīvi tādu, kāda tā ir. Bet jo vairāk mēs pieņemam šo savu dzīvi, jo vairāk neapzināti sākam meklēt to, ko darot sajūtamies sevi garīgi piepildījuši. Mēs meklājam tādu nodarbi, par kuru iespējams neviens nekad nesamaksās, bet, to darbu darot, mūs pārņem iekšējs miers un ļoti labi padarīta darba sajūta. Mēs sajūtamies labi – nevis daudz, bet vērtīgi pastrādājuši. Rodas sajūta, ka ir padarīts tieši tas, ko vajag darīt. Mūsos nav nepadarīta darba sajūta. Tā kaut kur pazūd.

...
Komentāri (0)  |  2012-09-25 22:07  |  Skatīts: 2468x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties

Lasīt tālāk.


Meklē atbalstu?


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

"Atbalsts tiem, kuri izjūt šķiršanās sāpes! Mūsu dzīvē ir gan satikšanās, gan šķiršanās. Šķiroties mēs piedzīvojam sāpes un izmisumu. Jūtamies bezcerīgi un satriekti. Tomēr sāpīgo pieredzi varam izmantot, lai labāk iepazītu sevi un iegūtu dzīvei citu jēgu. Ikviena, kura izjūt šķiršanās sāpes un vēlas atgūties, tiek aicināta piedalīties 4 semināru ciklā."

Šo sludinājumu pavisam nejauši pamanīju Rīgas Lutera draudzes mājas lapā pirms gadiem trim, kad pati mēģināju atgūties pēc šķiršanās. Tobrīd, juties vientuļa, neviena nesaprasta, nemitīgi meklēju vainīgos citos un biju apjukusi, jo nezināju ko ar to visu iesākt. Negaidot, ka saņemšu man tobrīd tik ļoti vajadzīgo palīdzību, tomēr devos uz semināru, ko vadīja Nansija. Un izrādījās, ka tieši tas man bija vajadzīgs.

Nansija bija tāda pati kā es – tikai jau agrāk piedzīvojusi šķiršanos un spējusi šo sāpīgo notikumu pārvērst vērtīgā pieredzē. Viņa ar mums dalījās savā pieredzē un nepārprotami parādīja, ka ir iespējams ne tikai izdzīvot pēc šķiršanās, bet sāk dzīvot vēl pilnasinīgāk un jā, arī laimīgāk. Pirmo reizi ar svešiem cilvēkiem runāju par to, kāpēc izšķīros un kā jūtos. Un izrādījusies, ka neesmu tāda vienīgā, ka arī citi pārdzīvo partnera zaudēšanu tāpat kā es un ar savu atklātību palīdzēja man. Es vairs nejutos kā vienīgā lūzere uz šīs pasaules, kas nespēja nosargāt attiecības.

...
Komentāri (0)  |  2012-09-20 17:38  |  Skatīts: 2302x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties

Lasīt tālāk.


Vēlēšanās pret nevēlēšanos


sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

 Kā Jums šķiet, kas cilvēkā uzvarēs? Vai vēlēšanās vai nevēlēšanās? Sākumā droši vien vēlēšanās. It īpaši, ja tā nav liela un ir viegli sasniedzama. Bet dzīve ir interesanta, jo, novērtēt sasniegto, varam tikai tad, kad ir kaut kas nesasniegts.  Pretstati.

Vēlēšanās darīt un nevēlēšanās darīt.  Man jau šķiet, ka cilvēks vienmēr sāk ar vēlēšanos darīt. Un dara. Man ir bijušas dažādas vēlēšanās, kuru saraksts tikai papildinās.


    ...
    Komentāri (9)  |  2012-09-11 21:08  |  Skatīts: 2996x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties

    Lasīt tālāk.


    Sazemējuma meditācija


    sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

    Kad uzrakstīju savu pirmo rakstu, radās diskusija par pasaulīgiem cilvēkiem, par garīgiem cilvēkiem, par sazemējumu. Bija sajūta, ka vajag vairāk informācijas par šo tēmu. Kas meklē, tas atrod. Atradu rakstu par sazemējuma meditāciju. Zemāk būs uzskaitīti vēl labumi, kāpēc nepieciešama šāda meditācija. Bet mans personīgais atklājums ir spēja sajust no kokiem nākošo enerģiju, uzņemt tās spēku. Manī parādījusies dziļāka mīlestība pret apkārtējo vidi, es novērtēju visu, ko mūsu dzīve sniedz materiālā ziņā. Es pieņemu un mīlu mūsu Zemi tādu, kāda tā ir un sevi kā tās daļu. 

    Šajā rakstā vārdu „Zeme” rakstīšu ar lielo burtu, tieši tāpat kā vārdus Dievs, Visums, jo Zeme ir tieši tikpat svarīga un nozīmīga. Tā ir tās vienas medaļas otra puse.

    ...
    Komentāri (3)  |  2012-09-06 17:18  |  Skatīts: 3433x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties

    Lasīt tālāk.


    Apstādini ikdienas steigu


    sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

    Labdien!

    Arī es, tāpat kā Tu, esmu ceļā uz laimi. Kāpēc es saku - ceļā? Jo visa dzīve ir ceļš, un laime ir visu dzīvi ik uz soļa. Dzīvē valda steiga, kuras rezultātā bieži vien nepamanām, kā paskrien skaistie, laimes pārpilnie brīži.

    Kādu dienu, kad bija ļoti saulains un skaists laiks, ravēju puķu dobi un nejauši nolauzu rozes zaru. Tas bija tik krāšņs, spilgts un tai pašā laikā maigs. Un es aizdomājos par sievišķību, pašapziņu un labsajūtu - par tām lietām, kas man dzīvē ir ļoti svarīgas.

    Arī mēs, sievietes un mūsu būtība būt sievietei ir ļoti trausla. Tas kā mēs iekšēji jūtamies, redz apkārtējie, jo ja esam nogurušas, jūtamies slikti, apkārtējie to redz. Gluži kā roze, kas nolūzusi no zara un atstāta bez ūdens, sāk vīst. Tas viss ir redzams, lai vai kā censtos ar meikapa palīdzību to visu maskēt. Daudzas no mums diemžēl grēko ar sievišķību, darot darbus, kam nepieciešams spēks un liela izturība, tā pazaudējot skarbajā ikdienā sevi kā sievieti. Daudzas raujas pat divos darbos, lai pabarotu ģimeni, pēc tam uzturot māju, nemaz nemanot, ka zem acīm parādījušies loki un 25 gadu vecumā jau pirmās krunciņas ap acīm. Tāda reiz bija mana ikdiena. Es diezgan ilgi biju iegrūsta skarbajā ikdienā un neredzēju savām problēmām ne galu ne malu. Bet tad, kādu dienu apsēdos un aiz laimes sāku raudāt, jo ieraudzīju, cik skaisti saules stari spīd starp zariem. Cik skaistas ir rudens lapas, kas nokritušas zemē. Tas ir laimes pārpilns mirklis, kuru nevēlējos palaist vaļā. Tas manu skrējienu apturēja.

    ...
    Komentāri (4)  |  2012-09-03 17:43  |  Skatīts: 3218x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties

    Lasīt tālāk.


    Kas meklē, tas atrod!


    sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

    Kā jau visas dīvainās lietas, arī šis stāsts aizsākās pavisam parasti. Nolēmām padarīt košāku draudzenes Inetas matu rotu, maķenīt piekrāsojot... Veicu ierastos friziera rituālus: sagādāju otu, krāsu, aizsargcimdus, novērtēju klienta matu stāvokli un profesionāļa cienīgā balsī paziņoju: „Sasukā savu ērkuli un sēdies!”. Tad tikai viss pa īstam sākās... :). Tajā pašā acumirklī konstatējām faktu, ka pazudusi matu suka. Varētu domāt, kas gan tur īpašs, bet te būtu īsti vietā paskaidrot, ka Inetas īpaši cirtainajiem matiem vajadzīga vēl īpašāka ķemmēšanas uzparikte, jo ierastie frizierinstrumenti šajā gadījumā zaudē savas spējas. Tā lūk!!!!

    Protams, kā jau allažiņ tādos gadījumos, ķērāmies pie detalizētas mājas pārmeklēšanas. Skapīšu, pagultīšu un citu objektu pārčamdīšana, kā arī  Holmsa dedukcijas metožu piemērošana izrādījās mazefektīva. KO NU? Nācās likt lietā alternatīvo meklēšanas veidu pieredzi. Atminējos, kā vairākus gadus atpakaļ kolēģei palīdzēju atrast krietnu naudas summu, kas mistiskā kārtā bija pazudusi no kabineta. Nolēmām izmēģināt, toreiz sevi attaisnojušo metodi – meklēšanu ar svārstu. Domāts – darīts! Uzskicēju uz baltas lapas mājas plānu un lūdzu svārstam norādīt matu sukas atrašanās vietu. Saņēmu diezgan precīzu norādi uz lielajā istabā esošās kumodes stūri tuvāk logam. Mājas saimniece apņēmīgi vēra vaļā šūplādi, un tur – matu suka! BET..... Vai ar to viss laimīgi beidzās? Ne tuvu! Tā izrādījās sen iegādāta, bet Inetas cirtām pilnīgi nepiemērota ķemme. 

    ...
    Komentāri (8)  |  2012-08-17 17:17  |  Skatīts: 3282x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties

    Lasīt tālāk.


    Piedošana. Mana pieredze.


    sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ

    Šodien radās doma pastāstīt par savu pieredzi ar piedošanu -  sajūtām, cilvēkiem, bailēm, dusmām, vainas apziņai.....

    Pagājušā gada rudenī es saslimu. Bija iesnas un pēc divām dienām jau deguna blakusdobumu iekaisums. Pirmo reizi dzīvē. Un pirmo reizi dzīvē man dakteris pasaka, ka zāles nedos, kamēr nebūs rentgens un analīžu rezultāti. Bet iepriekšējo nakti jau nebiju gulējusi, jo sāpēja visa seja. Nemelošu, uz rentgenu nemaz negāju, jo nosēdēt rindā fiziski nevarēju. Devos mājās, paņēmu vienu no Lūles Vīlmas grāmatām, atradu, ka iesnas rada bailes un dusmas, ka mani nemīl.

    Atradu pantiņu, kas skaitāms, lai atbrīvotos no bailēm, ka mani nemīl. Ja godīgi, man pašai tajā mirklī šķita, ka es visus mīlu un jūtos mīlēta. Bet nu slima biju un citu ārstēšanās veidu tobrīd iedomāties nevarēju.

    Pantiņš: “Es piedodu jums bailes, ka mani nemīl, ka esat manī iemājojušas. Es piedodu sev, ka esmu jūs pieņēmusi un audzējusi tik lielas. Bet tagad es laižu jūs brīvībā. Mīļais ķermeni, piedod man, ka tādejādi es nodarīju tev pāri. Es tikai mācījos un esmu kļuvusi gudrāka.”

    ...
    Komentāri (15)  |  2012-07-09 16:28  |  Skatīts: 5597x         Ieteikt draugiem       TweetMe        Dalīties

    Lasīt tālāk.



    Lapa | [1] 2 [3] [4] [5] |