Atbildot uz komentāriem pie tēmas par jauno Laimes terapijas nodarbību lektoru kursu, sāku domāt cik būtiski ir mums katram pašam sajust savi īsto nišu vai īsto jomu, ar ko nodarboties.

Es rakstu rakstus, vadu seminārus, rakstu grāmatu un konsultēju cilvēkus tādēļ, ka nevaru to nedarīt. Man tas rodas un notiek pats par sevi un jo vairāk daru, jo man tas sagādā lielāku prieku un jo vairāk cilvēkiem tas ir vajadzīgs. Tas aug plašumā reizē ar manu enerģiju.

Bet, kādu dienu es skatījos igauņu seriālu „Vēju zeme” un tur kara apstākļos sievietes pieteicās par žēlsirdīgām māsām. Lūk, es uzreiz sapratu, ka ar visu savu mīlestību pret cilvēkiem un bezgalīgu vēlēšanos citiem palīdzēt, es nespētu to darīt fiziski. Es nevarētu skarties klāt un pārsiet brūces, masēt vai apkopt. Nu..teiksim tā – es to varētu gan, ja nebūtu neviena, kas palīdz, bet...tas noteikti nebūtu mans sapņu darbs, mana misija un mans dzīves veids.

Un tad nu es tā sapratu, ka tas ir tik ļoti būtiski – izmantot savu potenciālu tur, kur tu tiešām vari pirmkārt jau izdarīt maksimāli labi, savu spēju robežās, otrkārt – tev no tā enerģija nāk klāt, nevis sarūk. Treškārt-tu vari priecāties par katru minūti, ko pavadi savā darbā, un saņem milzīgu gandarījumu. Tu vari iegūt visaugstākos darba augļus, kādi vien iespējami (gandarījums, atalgojums, pateicība utt.) un visu laiku kā personība augt, jo tava dvēsele dzīvo saskaņā ar savu misiju.

Esmu bijusi pie daudziem fantastiskiem speciālistiem vai skatījusies kā profesionāļi strādā –un ir vienalga vai šeit runājam par ārstiem, celtniekiem, skolotājiem , aktieriem vai dārzniekiem. Iedomājies sevi jebkurā no šīm jomām un ir taču tā, ka pie kādas – dvēsele burtiski līksmo un pie kādas citas profesijas labākā gadījumā nav nekādas izjūtas.

Lūk – kad no malas skatos kā cilvēki strādā – es vienmēr varu pateikt vai cilvēks ir savā vietā un ir atradis savu dzīves jēgu un misiju, vai arī nē. Bet ne jau tas ir svarīgi, ka es to redzu. Svarīgi, lai cilvēks pats ir atradis savu vietu un tajā ir laimīgs. Svarīgi un ļoti patīkami ir ar šādiem cilvēkiem tikties un sadarboties. Ja iet pie ārsta – tad pie tā ārsta, kurš ar gandarījumu dara savu darbu un pilda savu misiju. Ja celt māju – tad lai to dara meistari, kas strādā no sirds un ir laimīgi par sava darba kvalitāti.

Kā Tev ir – vai Tu esi savā vietā tieši tur, kur strādā? Vai esi sajutusi  un atklājusi savu īsteno dzīves misiju, ka tieši šo darbu darot, Tu sevi realizē vislabāk un jo vairāk dari, jo lielāks gandarījums un jo lielāks gandarījums, jo lielāka enerģija atkal darīt.

Nu jau no pieredzes es varu pateikt, ka tas ir tikpat svarīgi, kā satikt savu īsto un vienīgo, vai arī sakārtot savu veselību utt.

Izrādās, ka tad, kad Tava dvēsele dara to darbu, vai nodarbojas ar to lietu, kas tai paredzēta no Dieva, to vairs par darbu nemaz tā īsti nevar nosaukt. Tā ir dzīve ar lielo burtu. Tā ir dzīves baudīšana un svinēšana, jo caur Tevi nāk milzīgs daudzums dievišķas enerģijas, Visums Tevi atbalsta un Tu vari tikai baudīt kā notikumi kārtojas. Tu vari skatīties uz rezultātiem ko sasniedz un izjust vislielāko pateicību, ka Tev ir iespēja piedalīties paša dzīvē. Un mums visiem ir prieks saņemt šāda cilvēka darba augļus.

Ak, cik ļoti gribētos, lai cilvēki pēc iespējas nopietnāk izvēlētos savu nodarbošanos un mums būtu iespēja diendienā tikties ar cilvēkiem, kas ir laimīgi savā darba vietā.

Jā – tā ir laime dzīvot starp laimīgiem cilvēkiem. Tā būtu laime mums visiem.

Bet tā kā vienmēr sākam ar sevi, tad jautājums Tev –vai Tu zini, kas ir Tava īstenā dzīves misija tieši nodarbošanās ziņā?