Beznosacījumu mīlestība, piedošana, pieņemšana
Komentāri:
Inese* -
2011-06-05 20:04
No šodienas viedokļa tā nav izdabāšana, jo šobrīd es arī pati saprotu, ka nodarboties ar mūziku ( dziedāt, spēlēt kādu izstrumentu) - tā ir dievišķa nodarbe un tā mēs caur mūziku tuvojamies Dievam vibrāciju līmenī . Kā arī esmu par to, ka bērniem (bez jebkādas izdabāšanas) ir jāklausa vecāki, jo tas saistīts ar audzināšanu un iemāca prāta disciplīnu, kas dzīves laikā ir ārkārtīgi nepieciešams.
Tātad es, atgriežoties pagātnes situācijā, varu izdarīt vairākas lietas priekš sevis - 1) paaugstināt savu iekšējo enerģētiku caur mūziku, 2) iziet šo situāciju ar mīlestību, 3) baudīt gan pasaulīgu, gan dievišķu mīlestību.
Rezultātā mani tas šodien dara laimīgu:)
Tā ir mana šodienas izpratne par to kā darbojas sirds čakra un kā es varu to sakārtot:)
Inese* -
2011-06-06 03:19
Paldies, Ilvu!!!
Vēsma- :)
mēs runājam par daž'diem vecumiem. Mani uz mūzikas skolu veda 5 gadu vecumā. Es ļoti labi dziedāju, man bija laba dzirde un visticamāk, ka vecāki redzēja šo man doto Dieva dāvanu un talantu un tādēļ izvēlējās vest uz mūzikas skolu.
Varbūt, ka tie bija tēta nepiepildītie sapņi un ambīcija, bnet tas jau ir tieši tas, ko es ejot atpakaļ tajās situācijās viņam piedodu. Viņš bija jauns un es esmu viņa pirmais bērns. Loģiski, ka tēvam ir savi ideāli par bērna nākotni.
Es viņu nenosodu. Es viņu mīlu.
Piektā klasē es izprasīju vecākiem, lai mani ņem ārā no mūzikas skolas un ļauj nodarboties ar sportu. Viņi man ļāva, neskatoties uz to, ka sagrauju viņu cerības. Paldies Dievam, ka arī sportā man bija Dieva dots talants.
Ka nebija tā, ka no vienas Dieva dāvanas atsakos un iegribu, draugu, slinkuma, vai klasesbiedru dēļ aizeju kādu nepareizo ceļu. Es vienkārši pārtraucu izkopt vienu savu talantu, aizstājot to ar citu.
Bet runājot par profesijas izvēli ....nu...ir ļoti daudz jaunu cilvēku, kas nezina savu ceļu un tad vecāki iesaka. Es tajā nesaskatu neko sliktu, ja vien nav tā, ka bērns no sirds grib ko citu, bet vecāki salauž bērna izvēli.
Katra situācija jau jāskatās no apstākļiem, bet pat ja tā ir bijis, tad tik un tā būtu jāveic šī piedošanas procedūra. Turot aizvainojumu uz vecākiem, mēs iedzīvojamies sliktajā enerģijā, kas traucē mums dzīvot.
Es jau nu ieteiktu ar to tikt galā un piedot saviem vecākiem.
Tās ir mūsu saknes. Tas ir svarīgi arī visām iepriekšaprakstītajām čakrām.
Lai veicas!
Inese* -
2011-06-06 20:12
Varbūt, ka kāds var padalīties, ja bijusi ir līdzīga pieredze.
Bet es laikam, ka darītu tā, ka saprastu, ka alkoholisms ir slimība un mēģinātu izprast kādēļ maniem vecākiem tā ir bijis un ir. Šī slimība rodas no vainas apziņas un nepiepildītas dzīves, dažreiz tas iet roku rokā ar negatīvismu. Es padomātu par viņu toreizējiem apstākļiem un sāktu domāt par to, kas viņos ir labs. Un vēl es noteikti domātu par to, ko manī ir attīstījis tas, ka es tik agri biju lēmēja savā dzīvē.
Kā Maikls Ņūtons raksta - mūsu dvēseles jau iepriekš izvēlas ģimenes, kurās piedzimt. Un bija kāds iemesls kādēļ Tev vajadzēja piedzimt vecākiem, kuri dzer. Tavai dvēselei tas bija nepieciešams. Tikai jāuzzin un jāizprot kāpēc:)
Inese* -
2011-06-07 07:30
Tu esi malacis! īstenībā jau izlīgšana galvenokārt ir svarīga tieši mūsos pašos. un ja to spēj, tad ir ļoti labi. un ja vēl proti aizsūtīt mīlestību, nu ļoti labi.
Laimes terapijā jau mēs visu darām tieši tik daudz, cik spējam un cik mums tas patīk. Galvenais, ka darām:)
Inese* -
2011-06-07 17:58
Nu..ir, ir ciet, ja esi mēģinājusi aiziet no dzīves!! Ai!!! Pēriens būtu jādod!!!
Bet labi, ka esi šeit un interesējies par garīgu attīstību. Tad jau viss ir kārtībā:)
Es teiktu, ka tieši Tev ir ļoti stipra dvēsele, ka esi varējusi to visu izturēt un tagad saviem bērniņiem dod mīlestību un laimi.
No grāmatām Tev noteikti varu ieteikt Makla Ņūtona "Dvēseļu ceļojums" un "Dvēseļu liktenis". Tās noteikti Tev sniegs atbildi par Tavu bērnību un toreizējām ciešanām.
Inese* -
2011-06-08 21:18
Ilutiņ-
kurš speciālists palīdzēs attīrīt zemapziņu no netīrumiem?
un par kuru no metodēm Tu domā?
Es esmu ārkārtīgi skeptiska par šādu "speciālistu" labajiem darbiem un rezutātiem. Es kaut kā piekrītu Lazarevam, Siņeļņikovam, Heijai, Vilmai utt., ka tikai cilvēks pats to var izdarīt.
Es te pāris dienas atpakaļ citā rakstā rakstīju, par Siņeļņikova metodi kā sazināties ar savu zemapziņu- varu apliecināt, ka tas strādā perfekti. Un to apgūt var izlasot Siņeļņikova grāmatu. Nebūs jāmaksā milzu nauda un jātērē gadi, lai vēlreiz pāršķirstītu nepatīkamos notikumus pagātnē.
10 gadus atpakaļ es gāju pie "speciālistiem" uz dianētikas kursu. Preperēju savu zemapziņu nedēļu no nedēļas 2 gadus pēc kārtas - un tagad varu apliecināt, ka tieši tad sagrāvu visu, kas manā dzīvē bija. Es nekad vairs to nedarītu un arī vairītos ieteikt kādam, ka tas ir noderīgi.
Nu...kaut kā sevī esmu ļoti dziļi sapratusi, ka mēs tiešām esam savas dzīves autori un arī dziednieki. Un paši savas slimības, attieksmi, vai situācijas radām un paši tās varam mainīt.
Vai to vajadzētu uzticēt citam?
Es darītu pati.
Inese* -
2011-06-10 19:09
Jā - pie Heijas un Siņeļnikova es ar gribētu tikt:) Un pie Maikla Ņūtona arī. Viņiem reāli ticu.
Bet kamēr tas nav īsti tā kā reāli, tad jādara vien būs pašai:)
Un īstenībā tieši tas dod milzu gandarījumu:)
 Ceturtā čakra ir saistīta ar mīlestību. Un atkal man šķiet, ka šī ir vissvarīgākā čakra :). Bet nu, Tu jau būsi pamanījusi, ka pilnīgi par katru čakru (vai dzīves jomu) tā var teikt.
No sirds čakras ir atkarīgs tas, cik ļoti spējam mīlēt šo pasauli. Cik ļoti spējam mīlēt Dieva radīto, cik ļoti spējam mīlēt sevi, cik ļoti spējam mīlēt otru. Ar sirds čakru ir saistīti galvenie Dieva likumi un tas vai tos protam un spējam izpildīt. Tātad – lai atveseļotu savu dzīvi, lai sakārtotu jomu pa jomai, lai spētu „svārstiņu iegriezt pozitīvā virzienā”, ir atkarīgs cik mums „ir vaļā” un kā darbojas sirds čakra. Un visas pārējās čakras faktiski mums palīdz darīt šo mīlestības funkciju.
Nu jau drīz būs divi gadi kopš diendienā strādāju ar cilvēkiem šai jomā, konsultēju, klausos viņu pieredzi, palīdzu saskatīt iespējas un pat nebūdama dziedniece un nekad neuzstādot nekādas diagnozes, pirmais, ko uzreiz varu pateikt, ka lielākai daļai cilvēku ir „ciet” sirds čakra. Es burtiski fiziski šad tad jūtu kā cilvēkam neplūst enerģija no sirds čakras. Šādi cilvēki nevar nodibināt attiecības, nevar atrast savu vietu sabiedrībā, viņus ļoti daudz kas vienkārši kaitina un neapmierina, viņi ir nelaimīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka pietrūkst mīlestības. Dievišķas mīlestības ar ko sapildīt katru situāciju.
Protams, ka tas ir saistīts arī ar veselību un veselumu, ar veiksmi un laimi.
Šobrīd es vēlreiz esmu paņēmusi lasīt (dažreiz tā daru – lasu un pārlasu pa n-tām reizēm) mums visiem zināmo Siņeļņikova grāmatu „Izproti savu slimību” un kaut kā šoreiz vēl daudz dziļāk to izprotu – un interesanti, ka tas, kas tur katra vārda galā tiek teikts, ir – sapildi šo situāciju ar mīlestību! Ja vien mēs varētu iemācīties atvērt savu sirds čakru, saprast, ka viss, kas notiek ir visbrīnišķīgākais, kas ar mums var notikt, jo caur šo situāciju mēs mācāmies, tad mums nebūtu ne slimību, ne nelaimju, ne neveiksmju – mums būtu tikai mācību stundas, kuras mēs apgūtu ar prieku :).
Es tagad vairākas dienas esmu mājās un, acīmredzot šīs grāmatas iespaidā, esmu izdarījusi tik ļoti lielu darbu tieši ar savu sirds čakru – es patiešām ņemu un domās eju cauri visai dzīvei un pārdomāju katru savu situāciju, kura man kaut kādā ziņā nav patikusi un pildu to ar mīlestību. Es izprotu, ka toreiz ļoti daudz ko nezināju, ka toreiz pieņēmu priekš sevis vispieņemamāko risinājumu. Jā – tagad redzu, ka tas nebija pareizi no Visuma likumu viedokļa. Bet toreiz to nezināju. Un, lūk, tagad, to visu pārdomājot, es iekšēji piedodu sev un lūdzu piedošanu visiem toreiz iesaistītajiem cilvēkiem, un burtiski sūtu un sūtu mīlestības enerģijas bumbu katram, kas toreiz bija iesaistīti.
Ja vien Tev ir iespēja un laiks to reiz izdarīt –es Tev noteikti iesaku. Šis „vingrinājums” ir kā prakšalana, kā ģenerālā tīrīšana apziņai un zemapziņai. Tas palīdz attīrīties un transformēt enerģētiku tik ļoti daudziem notikumiem n saņemt tik ļoti daudz dievišķas enerģijas šobrīd. Tas ļauj tikties ar ļoti daudziem (varbūt jau aizmirstiem) cilvēkiem pagātnē. Tas ļauj sakārtot ar viņiem attiecības. Tas ļauj izmainīt to, kas varētu šobrīd traucēt mīlēt un būt mīlētai. Tas ļauj laboties un sākt dzīvot dzīvi vēl augstākā kvalitātē. Tas ir šķīstīšanās laiks. Tas vairo labestību, maigumu un iejūtību. Es pilnīgi fiziski jūtu kā mainās mana enerģētika.
Vai izproti kā es to daru? Vai gribi pamēģināt darīt līdzīgi?
Nu es daru tā – es sāku no bērnības (bet tas nav obligāti. Vari sākt pilnīgi pretēji, piemēram, no pēdējā aizvainojuma). Es ņemu situāciju, kura man ne visai patika, vai galīgi nepatika un burtiski aizvērtām acīm redzu kā tur viss tajā reizē bija. Piemēram, man bērnībā bija jāiet mūzikas skolā un tur es spēlēju čellu. Man tas nepatika, jo prasīja diezgan lielu piepūli un diendienā vingrināšanos, bet man bija tikai 5 vai 6 vai 7 gadi. Citi bērni varēja dauzīties, skriet, spēlēties, bet man, lūk, čels. Biju dusmīga, noraudājusies un apvainojusies uz dzīvi, tēti, čellu un visu pasauli par to, ka man tas jādara. Nu...un tagad es iedomājos to situāciju – savu bērnības laika istabu. Kādas mēbeles, kādas mantas ap mani, kāda atmosfēra. Sajūtu, kā varu pieskarties čella čeholam, kā tas smaržo, kā pieskaros pašam čellam. Ienāk tētis. Viņam nav laika. Viņš laukā strādā dārzā, bet viņš ienāk paskatīties ko daru. Toreiz, man bija respekts un bailes, jo skaidrs, ka es jau vēl nebiju sākusi spēlēt un viņš man to varēja pārmest. Bet tagad- savās atmiņās es izbaudu šo mirkli. Re, ku mans tētis – jauns, skaists. Viņam ir kādi 30 gadi. Un viņam ir ambīcijas, ka viņa meita spēlēs un labi to darīs. Bet es nespēju piepildīt viņa sapņus. Un manī ir vainas apziņa. Un manī ir dusmas, ka viņš to no manis gaida. Un es gribu darīt ko citu. Bet tai pat laikā es gribu būt laba un mīļa meitiņa. Es gribu, lai tētis ar mani lepojas un mani mīl. Es toreiz nesapratu, ka viņš taču mani mīlēs arī tad, ja nemaz nepratīšu spēlēt. ......Bet tagad....kad esmu jau liela un tētis jau pāris gadus kā ir aizgājis.....tagad to visu redzu savādāk. Bezgalīgā mīlestībā samīļojos ar tēti, paņemu čellu, sapaijāju un noglaudu to, spēlēju ar prieku. Tētis smaida. Ir absolūta mīlestība.
Lūk – katru dzīves situāciju ņemu un izdzīvoju pa jaunam. Katram iesaistītajam cilvēkam sūtu mīlestību. Samīļoju viņu. Piedodu viņam un sev, ja toreiz kaut kas nebija tā.
Tā ir brīnišķīga sajūta. Es novēlu Tev šo iziet. Sapildīties ar mīlestību un sākt dzīvot vēl daudz gaišāku, laimīgāku un skaistāku dzīvi.
Sūtu Tev mīlestību! |
