Kamēr neviens neredz


 Šodien gribu ar Tevi parunāt par mūsu izjūtām ko un kā atļaujamies, kad domājam, ka esam nezināmi un nepazīstami. Vai tas, ka neviens mūs nezin, atbrīvo? Vai tad esam patiesāki? Vai varbūt tad mūs pārņem visatļautība un dzīve bez ierobežojumiem?

Varbūt lai nav pārāk jāvispārina, noreducēsimies uz kādiem pāris piemēriem. Nu....viena no situācijām, kad esam „nezināmi” ir tad, kad aizbraucam kaut kur svešā vietā vai svešā valstī un pēkšņi ir sajūta, ka varam atļauties ko tādu, ko Latvijā starp savējiem  jau nu nemūžam nedarītu. Pēkšņi ģērbjamies savādāk un izturamies savādāk. Pēkšņi gribas darīt ko ...traku un pilnīgi citu kā ikdienā.

Klau, kas notika? Kāpēc tā? Vai tad tagad mēs neesam tieši tikpat atbildīgi par savu dzīvi, saviem vārdiem, savām domām un savām izjūtām, kā mājās? Vai mājās esam sasaistītāki? Atbildīgāki? Vai varbūt dzīvojam pēc sabiedrības (ģimenes, kolēģu, draugu) pieprasījuma – vārdsakot, esot tādi, kādus viņi mūs grib redzēt?

Kādēļ ir šīs mainīgās mūsu sejas?

Cita situācija, kur dažreiz  cilvēki še pat mājās kļūst pilnīgi savādāki, ir internets un iespēja būt neredzamiem un runāt/rakstīt/būt ar dažādiem vārdiem vai pavisam anonīmiem.

Kādēļ cilvēkam patīk, vai varbūt arī nepatīk būt anonīmam?

Vai tad var drošāk izteikt savas domas? Vai varbūt tieši otrādi – var pateikt ko tādu, ko pilnīgi pats nedomā, bet tomēr izdarīt un paskatīties, kas no tā iznāk.

Kā Tu domā kādēļ pieaugušam cilvēkam ir tieksme darīt „blēņas” ?

Kaut kā bērnus un pusaudžus es spēju saprast, jo viņi ir ļoti atkarīgi no kontroles, audzināšanas, vecāku viedokļa un tad, protams, ka gribas paprovēt kas notiek tad, ja šo robežu pārkāpj.

Bet ko grib pārkāpt pieaudzis cilvēks?

Noteikumus? Likumus?

Braukt ātrāk kā atļauts, kamēr policists neredz?

Ok. Saprotu. Nokavējies, centies paspēt un tagad steidzies. Nu...tīri cilvēcīgi ir saprotams, lai gan, protams, mēs tagad varētu iegrimt te sarunās par to, ka vajadzēja izbraukt ātrāk un vispār „lēnāk brauksi- tālāk tiksi”.

Bet kas mudina pārkāpt robežas regulāri?

Vēlme pēc adrenalīna? Dzīves asumiņa?

Šodien esmu pārdomās par to cik un ko daru „pa kluso” un cik no tā visa regulāri un vai man tas patīk. Un secinu, ka man tomēr ir ļoti skaidra tā iekšējā sajūta, lai kur es atrastos un ko darītu (un pat ko domātu), man ir pilna atbildība par to savā un Dieva priekšā. Ka viss ko izdarīšu un padomāšu, viss atnāks atpakaļ saskaņā ar Visuma likumiem un „bumeranga principu”.

Vai tā ir bijis vienmēr? Nē. Bet man ir laime, ka tagad tā ir.
Tieši šīs zināšanas un šī atbildības sajūta dara brīvu un pašapzinīgu.

Kā ir Tev? Vai Tu kādreiz par šo tēmu domā?

Komentāri (55)  |  2011-05-18 18:58  |  Skatīts: 7165x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Solvita* - 2011-11-17 01:17
Jā, bet jebkurā gadījumā komentāri ir sekas ...
Cēlonis ir pati sabiedrība.
Jo kulturālāks, pieklājīgāks, tikumiskāks cilvēks, jo tikumiskāka sabiedrība , jo labāka valoda un līdz ar to konstruktīvāki komentāri, un tad nav vairs starpības vai ar patiesu vārdu vai ar izdomātu niku, jo cilvēks ir kopumā ir viens un tas pats.


Solvita* - 2011-11-17 01:19
Es rakstu pati sev :))
Paldies par uzmanību !!!:)))))))))

xxx* - 2011-11-17 01:49
Citāts - "Labi, būsim mēs būvētāju/ radošās enerģijas pusē , bet nevar jau visi būvēt ? Kādam ir jāgrauj, ne? Aiiii! Nepatīk šis secinājums. "
Tā ir ilūzija, Solvita, ka mēs esam tikai radošās enerģijas. Mēs vienlaikus esam gan radošas ,gan graujošas un otrādi gruajošie vienlaicīgi ir radoši. Lai pasaule būt līdzsvarā visam jābūt līdzvērtīgos dudzumos. Gan radošajā, gan graujošā ir Dieva griba.
Lai sabiedrība būtu veselīga pirmajam ir jābūt Dieva vārdam, tad nāk tikumība u.t.t.. Ja tikumību liek augstāk par Dievišķo, tad tāda sabiedrība arī ir graujoša


Solvita* - 2011-11-17 02:05
labi, labi, labi, tava taisnība , bet
ja pa dziļo, tad man tev jautājums , kā savienot kristīgās ticības dogmas ar hinduistu vēdām?
Kā Jēzus otrā augšamcelšanās savienojas ar Ņūtona dvēseļu ceļojumu?
Dievs ir viens, bet tie ceļi līdz dievišķajam mūsu pasaulē ir atšķirība, lai gan runājam par vienām un tām pašām vērtībām, vai tad tā nav?

xxx* - 2011-11-17 03:02
Atmet baznīcu dogmas no viņu mācībām .... atsijā pelavas no graudiem ...
Bībeli neesmu lasījusi tikai izvilkumiem, vēdas nedaudz, Bhagavadgītu arī nedaudz, Vašista jogu klausījusies audio, bet arī ne pilnībā. Ņūtona dvēseļu ceļojumu neesmu lasījusi, bet pieļauju ka viņa varētu sasaukties ar Balto grāmatu un Vašista jogu.
Visās ko esmu lasījusi kodols ir viens mīlestība, piedošana.
Romāns Ņikoļskis svās lekcijās manuprāt ļoti labi parāda reliģiju vienotību. Lazarevs arī pieskaras šiem jautājumiem.
Lai diskutētu pa dziļo es neesmu tik zinoša šajos jautājumos. Ir tikai intuīcija, kas lasot literatūru vai klausoties iekšēji apstiprinā jā tas ir tā.


Inese* - 2011-11-17 04:12
Jauka tā jūsu šodienas sarakste :))
Sevišķi tas teiciens "es rakstu pati sev" :))

Pašos pirmsākumos es visu mājas lapu rakstīju tikai pati sev :))

Bet runājot par dažādām reliģijām - tās vienkārši ir pieskaņotas cilvēku rakstura un tautu tradīcijām, izpratnei, vērtību sistēmai utt.
Eiropieši ir vēsāki un viņiem der kristietība, musulmaņiem "vārās asinis" un viņiem vajag 5 vai 7 reizes izklāt paklājiņu un lūgties, jo savādāk nebūs nekādas kārtības. Un viņu sievietēm ir jāstaigā parandžās, jo ja tā nebūs, tad viņu karstasinīgie vīrieši nespēs domāt ne par ko citu kā tikai par ķermenisko.
Nu katra tā reliģija ir pielāgota konkrētās cilvēku grupas tradīcijām un izpratnei par dzīvi, vērtībām un tā arī tiek būvēts tas viņu ceļš pie Dieva.

un nav jābrīnās, ka viss ir viens. Dievs ir viens un mācības, lai arī dažādi uzrakstītas, bet māca vienu un to pašu.


Solvita* - 2011-11-17 18:51
Paldies par Jūsu atbildēm.
Tikai mans jautājums īsti nebija pareizi noformulēts , dogmas vietā bija domāta doktrīna, kas ir katras reliģijas pamatā (pati sajaucu un tāpēc tā).
Ja man ir lielāka skaidrība par kristietību un evaņģēlija principiem un tā pilnību, tad es man pilnīgi neskaidri jautājumi par hinduismu, budismu, islāmu.
Man ir ļoti daudz jāmācas, lai izprastu Dieva un Visuma likumus....
Jo es zinu to, cik daudz nezinu....
Kāpēc uzdevu šo jautājumu?
Jo atzīstot Dievišķo , bieži vien cilvēki vienu un to pašu saprot atšķirīgi, sākās tās pašas Bībeles interpretācija, sākot jau ar to, ka Bībeles jau ir dažādi tulkojumi, un tas katrā valodā var mazināt saturisko pusi, tieši tāpat varētu būt ar Korānu, vēdam.
Un tā interpretācija var aizvirzīt no pašas būtības....
Ja atzīstam Dievu, tad kā izpaužas mīlestība uz Dievu ?
Mīlestības izpausme ir darbība, kas ietver visus tos principus, kas izteikti Dieva atklāsmēs caur praviešiem kristietībā. Ja mēs neesam lasījuši Dieva atklāsmes grāmatas (Bībeli), tad kā mēs zinām , kāda darbība ir tā, ko atzīst Dievs, kas Dievam tīkama?
Ir jālasa, ir jāmācas, ir jāpārrunā, ir jāstrādā ar sevi, ir jāievieš tie principi par ko māca svētie raksti. Caur Svēto Garu mēs saņemam Dieva atklāsmi, ja lūdzam padomu Dievam, ja esam pazemīgi, atzīstot, ka mūsu apziņa tomēr ir ierobežota , lai arī cik gudri mēs būtu.
Ar to visu gribēju teikt, ka atzīstot Dievišķo kā primāro, mums ir jāzina , ko tas nozīmē un to mēs uzzinām no primāriem avotiem - svētiem rakstiem. Viss pārējais ir cilvēku interpretācija , cilvēku saprašana par Dievu, un tajā bieži vien sākās pretrunas. Vismaz es to tā saprotu, jo man ir ļoti daudz jautājumu uz kuriem meklēšu un noteikti atradīšu savas atbildes.
Ir tāds teiciens, ja nepatiesību ļoti daudzas reizes atkārto, tad tas rada ilūziju, ka tā ir patiesība, un tas ir graujoši.

Es zinu tikai to, kam man daudz daudz daudz jāmācās un pašai savā dzīvē jāievieš tie principi, kas svētajos rakstos, ko pravieši saņēmuši kā Dieva atklāsmi, tikai tas man ir pareizais virziens.

Inese* - 2011-11-17 20:18
Es piekrītu, ka jālasa Bībeli.
Bet manā gadījumā bija tā, ka tad, kad to darīju pirmsākumos (90to gadu sākumā) es maz ko sapratu un tikai tagad -pēc 20 gadu reālas jautājumu un atbilžu meklēšanas, es atkal atgriežos pie Bībeles un to lasot nu jau protu atrast atbildes, kuras toreiz slēpās.

Bet vēl ir tā, ka Dievs mums sūta zināšanas arī tad, ja tiešā veidā Svētos rakstus nelasām. Nu ir taču tik ļoti daudz viedu māmuliņu, kas ir ļoti ticīgas un Dievu mīlošas, bet to visu sapratušas iz dzīves.

Solvita* - 2011-11-17 20:55
Tiešā veidā ar Dievu mēs sazināties nevaram, lai kā arī gribētu.
Atbildes uz jautājumiem mēs saņemam caur Svēto Garu, kas ir starpposms , kas atklāj Dieva gribu, tās ir mūsu atklāsmes.

Man pirmo reizi uz baznīcu aizveda omīte, kas bija ļoti ticīgs cilvēks, un toreiz es vispār neko no tā, ko man vajadzēja darīt svētdienās nesapratu. Es nezinu, ko viņa lasīja un ko ne, bet zinu, ka noteiktus katoļu rituālus viņa veica, un dziļi ticēja, bet lai savu ticību varētu apliecināt , viņa ieviesa savā dzīvē noteiktas normas, piemēram svētdienās centās nestrādāt, atturējās no alkohola lietošanas utt.
Mani viņa mācīja ievērot Sabata dienu, ievērot gavēni noteiktās dienās utt. Vai es toreiz to visu sapratu? Noteikti , ka bērns būdama, nesapratu, taču esmu pateicīga, ka man bija omīte, kas parādīja virzienu, ka Dievs ir visa sākums.

Mūsdienās, kad informācijas ir ļoti daudz, tā gāžas pārpārēm no interneta, ir jāizsver, kas šajā milzīgās informācijas straumē ir patiess, kas sagrozīts, kas ir labi un kas ir ļauni. Un varbūt tieši tāpēc ir jāņem Svētie raksti un jālasa, lai varētu šajos informācijas plūdos orientēties, lai mēs apzinātos savu virzību, lai ar mums nevarētu manipulēt kāds kurš it kā zina patiesību labāk, lai mums pašiem būtu savas atbildes.




Vaira* - 2011-11-17 21:24
Nav svarīgi,kam ticam..svarīgi,kā dzīvojam...kāds to ir teicis..

Solvita* - 2011-11-17 22:44
Nav nekādas jēgas, ja studējot Svētos Rakstus un gudras grāmatas kļūsti par farizeju un rakstu mācītāju, kam ir zināšanas, bet trūkst mīlestības.
Citā sadaļa xxx pieminēja, ka terapijā ieteica izlasīt Pāvila vēstuli Korintiešiem. Tas ir labs piemērs.
Apustulis Pāvils daudz ceļoja, un sludināja evaņģēliju kā misionārs toreizēja pilsētā Korintā (ja nemaldos , tad tā bija tirdzniecības pilsēta tajos laikos un tajā dzīvoja gan grieķi, gan jūdi, un bija daudz iebraucēju, ne vietējo iedzīvotāju) vēstule Korintiešiem viņš tā kā Korintas pilsētas Draudzes mācītājus atgriezties pie Dieva..
1.Ves. 2.nod.:5-7.pants.
''Lai jūsu ticība nebūtu pamatota cilvēka gudrībā, bet Dieva spēkā.
Gudrību arī mēs sludinām , bet pilnīgajiem, ne šīs pasaules gudrību, ne arī šis pasaules valdnieku gudrību, kas lemti iznīcībai.
Bet mēs sludinām Dieva gudrību noslēpumā, apslēpto gudrību, ko Dievs paredzējis no mūžības laikiem, lai mūs celtu godā.''

un Korintas iedzīvotājiem uzruna , kas ķildojās un kašķējās..
un 3.nod.16.- 17.pants
''Vai Jūs nezināt , ka jūs esat Dieva nams , un ka Dieva gars jūsos mājo?
Ja kas Dieva namu samaitā, to Dievs samaitās, jo Dieva nams ir svēts, tas esat jūs ''

Es meklēju patiesību, lai dzīvotu laimīgi, jo ievērojot tos principus, par ko runā Svētajos Rakstos , tas ir iespējams. Laimīga dzīve saskaņā ar Dieva patiesību. Jo vairāk saprotam un ievērojam, jo labāk dzīvot. Vieglāk.

Solvita* - 2011-11-18 00:06
Jā, es neprecīzi formulēju - ar Dievu mēs sazināmies patiesi lūdzot .Un atbildes saņemam ar Svētā Gara starpniecību, tā es to gribēju rakstīt.

Bet jau runā par patiesību, tad patiesība ir viena, tikai katrs līdz tai patiesībai var dažādi nonākt, ja vispār nonāk.


xxx* - 2011-11-18 00:17
Solvita nav absolūtās patiesības. Atrodoties dazādās attīstības pakāpēs izlasot vienas un tās pašas rindas tu atradīsi citu patieesību , kas atbildīs tā mirkļa redzējumam un paejot tam mirklim tā arī vairs nebūs patiesība. Arī mūsu tautasdziesmās ir iekodētas bībeles gudrības. Vienīgais kas stāv pār visu ir mīlestība pret dievišķo gribu.

Vaira* - 2011-11-18 00:26
Es piekrītu,mana diena sākas un beidzas ar pateicību Dievam,par to nesludinu,bet esmu priecīga,jo tas ir jau apmēram 5gadus.Nupat bija situācija,kad paļāvos uz viņa varenumu..un viss notika tā kā vajadzēja būt...mani pārbaudīja,jo biju atļāvusies būt vieglprātīga...Labākais,ka mēs vēlamies veidot labāku savu dzīvi,tad arī viņš to redz un sniedz savu mīlestību,mēs tikai mācamies...

Solvita* - 2011-11-18 00:35
Par to, ka tautas dziesmas iekodētas Bībles gudrības es nešaubos, bet esmu kādreiz pārsātinājusies ar visām latviešu dzīvesziņām tik tālu, ka šo patiesību atzīstot, tagad mana attieksme ir neitrāla.
Atgriežamies pie Einšteina relativitātes teorijas...
Bet , lai attīstītos ir jābūt skaidrībai , kā attīstīties, citādi var jau arī neko nedarīt , tad kāda jēga , ja viss ir relatīvs.
xxx, nosauc lūdzu tikumus , kas ir tādi relatīvi ?


xxx* - 2011-11-18 00:42
ne jau paši tikumi, bet izpratne par viņiem.
Einšteins savā dzīves laikā atklāja citas likumskarības kas abgāza visus viņa iepriekšējos atklājumus, bet viņs savas dzīves nogalē savus atklājumus iznīcināja jo uzskatīja ka sabiedrība nav morāli gatava šiem atklājumiem.

Solvita* - 2011-11-18 00:42
Nav runa par sludināšanu, bet par izpratni tikai un vienīgi. Ja es izprotu, tad var notikt mērķtiecīga darbība.

Solvita* - 2011-11-18 00:45
re, xxx , mēs vienā laikā nonācām pie līdzīgas atziņas. izpratne.

xxx* - 2011-11-18 00:55
tieši tā ... kaut vai elementārs vārd piedošana. Es biju kaut ko sastrādājusi un lūdzu piedošanu vecaimammai, vecāmamma man teica tādus vārdu - piedod varu bet aizmirst nē. Tāda bija viņas izpratne par piedošanu. Pēc tam ši frāze nospēlēja lielu lomu manā dzīve. Es ilgi nespēju sevī pārvārīt kas tā par piedošanu ja nevar aizmirst. Es ilgi nespēju lietot šo vārdu piedod, man viņs bija tukš, tikai ap 40 gadiem es to spēju aizvietot ar vārdu peteicība, šodien jau es lietoju vārdu piedošana. Un kāda ir mana izpratne par šo vārdu . Sākotnēji tanī bija ietverta piedošana otram, vēlāk piedošana otram un sev, šobrīd piedošana un mīlestība otram un sev . Tāda ir mana evolūcija šim jēdzienam. Un katram cilvēkam tā būs atšķirīga

Solvita* - 2011-11-18 01:08
xxx, ļoti labs personiskais piemērs.
man gluži nav tādas evolūcijas par piedošanu. Man laika tas ir ļoti dabiski no bērnības, kad sastrādā blēņas, tad lūdz piedošanu, tāpat jau apzinātā vecumā saproti, ka esi galīgi nošāvusi greizi un lūdz piedošanu. tas man ir dabiski. Arī sev piedot , tiesa ar Vilmas grāmatām neaizrāvos, izlasīju visas, bet sapratu, ka tas nav man.
Toties varu padalīties ar to, ka kādreiz noteikti nesapratu , ko nozīmē pazemība, tagad to izjūtu un ir vieglāk dzīvot.


xxx* - 2011-11-18 01:44
Vilmu es vairs neesmu cilājusi kā tikai tanī periodā.
:) tas tikai parāda vēlreiz cik mēs esam katrs unikāli neatkārtojami, gan par piedošanu gan par grāmatām. Un tas priecē :D

Anonīms* - 2011-11-20 16:57
Ja pieskārāmies nedaudz, un man radās jautājums.
Vai tikumīgs cilvēks ir laimīgs?
Vai laimīgs cilvēks ir tikumīgs?
Kāpēc?

Solvita* - 2011-11-20 16:59
Ai, kaut kā ar to parakstīšanos neiet..Jautāja Solvita:)

Inese* - 2011-11-21 03:01
Kas ir tikumība? Tūlīt nonāksim pie tā, ka arī šis ir relatīvs jēdziens. (starp citu tieši tāpat kā laime)

Man šķiet, ka būtiski ir dzīvot saskaņā ar savu vērtību sistēmu (tātad tikumiem), kas pakārtota Dieva vērtību sistēmai.
Un ja attiecībā pret šo savu vērtību sistēmu esi godīgs, tad attiecīgi arī tikumīgs un attiecīgi tad tas varētu būt viens no priekšnoteikumiem laimei.

Laime varētu būt tad, kad dzīvo saskaņā ar savu īsteno būtību. Dzīve saskaņā ar savu īsteno būtību ir balstīta uz savu vērtību sistēmu tātad uz saviem tikumiem :))

Nu kaut kā piņķerīgi, bet principā - es varētu teikt, ka jā :)
Jo jebkura krāpšanās ir graujoša pēc būtības. Kādu laiku tas var patikt, bet tas noteikti, ka nenoved pie laimes dievišķās enerģijas izpratnē.

Anonīms* - 2011-11-21 16:35
Protams, ka šim manam jautājumam pietrūka konkrētības, tāpēc precizējot varam nosaukt tikumus - godīgs, taisnīgs,patiess,labvēlīgs un tā kā latviešus vēl dēvē par čaklu nāciju, tad vēl arī čakls.
Uz šādām kvalitātēm balstītas vērtību sistēmas ir taču saskaņā ar Dieva likumiem, un tad taču veidojas labs priekšnoteikums laimei.
Ja runā par laimīgu, tad es gribēju pievērst uzmanību, ka cilvēks ar justies laimīgs, taču citi nelaimīgi. Dievs cilvēku pārbauda ar slavu, naudu, varu. Un, piemēram, alkatīgam un varaskāram cilvēkam šķietamo laimes sajūtu radīs vara, piemēram, šausmīgi tirāni Hitlers un Staļins radīja ciešanas pusei pasaules, bet pašiem taču ļoti patika skaldīt un valdīt, un viņi īstenoja savu būtību, taču tas viss bija pretēji Dieva likumiem.
Tāpēc man liekas būtiski runāt par tikumiem, kas dara laimīgu cilvēku un kas reizē ir saskaņā ar Dieva likumiem.




Lapa | [1] 2 [3] |

Atpakaļ