Kamēr neviens neredz Komentāri:
Solvita* -
2011-11-10 05:48 Šī ir tēma, ko es ļoti gribu komentēt....
Atsevišķās situācijās man ļoti patīk darīt blēņas...
Kad mācījos visādās skolās man vienmēr patika sēdēt ''kamčatkā'' - pēdējās solu rindās. Jautāsiet, kāpēc? Aiii, tas ir tik forši, ja garlaicīga lekcija, tad taču pēdējos solos savs tusiņš burziņš, ir iespēja darīt, pievērsties tam, kas patīk, nevis cītīgi skatīties skolotāja sejā , kas garlaiko, bet zīmēt, rakstīt, apmainīties ar informāciju, kas varētu traucēt skolotājam stundu, bet tas jau nav tīšām , tā ir dabiska atbildes reakcija uz to, ja garlaiko pasniedzējs...Vai tad Jums tā nav gadījies? Beidziet, neticu!
Par tiem anonīmajiem komentētājiem. Atkal dažādi. Ja tas ir normāls komentārs, tad es neko sliktu tajā nesaskatu.
Nesaprotu tos anonīmos komentētājus, kas ir negatīvi, ar žulti. Laikam nav drosmes pateikt to tā atklāti , tāpēc anonīmi. Tikai slikti, ka kādam nodara pāri, publiski jau tāpat sanāk, vai runā auditorijas priekšā vai internetā..
Ai, bet dzīve būtu tik garlaicīga, ja visi būtu pareizi un perfekti.
Man patīk, Inese, Tavs sakāmais ''esi laimīga, ne - perfekta vai pareiza!''
Līdz ar to esmu dabiska.
Un par robežām...Tās blēņas var darīt tik tālu, cik tava brīvība neierobežo cita brīvību, kas rezultātā ar graujošu enerģiju. Ja ej pāri ielai pie sarkanās gaismas un steidzies...un nav tuvumā tiešām nevienas mašīnas, ļaunumu citam nenodarīsi. Jā, tas ir slikti, bet vai tiešām ar roku uz sirds vari pateikt, ka kā gājējs nekad nekad neesi šķērsojis brauktuvi pie sarkanās gaismas vai tur, kur nav gājēju pārejas. Vai tiešām? Lūk, tā ir pieauguša cilvēka blēņa.
Robeža ir tad, kad sāc to darīt bieži, un zaudē modrību, radot draudus citiem. Tieši tāpat ar ātruma pārsniegšanu.
Izvērtējot, darīt vai nedarīt blēņas - jāpadomā, kā mūsu uzvedība, rīcība vai nedarbi ietekmē citus? Tur ir tā robeža.
Solvita* -
2011-11-10 07:44 Anonīmam.
Ja kāds domā, ka virtuālā vide ir anonīma, tad tie ir maldi vai mīti. Nekas nav anonīms. Lielākajos portālos ir speciālisti, kas seko visiem rakstu komentāriem.Tie komentāri, kas satur draudus valstij tiek izsekoti, lai autoru varētu atrast drošības iestādes. Tā kā nekas nav bez pēdām internetā, jo, kā jau minēju, arī šī vide ir publiska.
Tā kā domā par savas darbības sekām vienmēr, arī tad, ja liekas esi anonīms :)
Solvita* -
2011-11-10 18:28 Par komentāriem vakar nepabeidzu.
Bet tagad paskatīsimies plašākā mērogā.
Mūsu planēta ir duāla, sieviete un vīrietis, plus un mīnus, jaņ un iņ. mīksts un ciets, karsts un auksts, arī labs un ļauns. Notiek mijiedarbība. Lūk, un šajā sakarā, tieši tāpat tas izpaužas komentāros....
Ko nozīmē negatīvi komentāri? Ir jāsaprot, ko ar to domājam.
Ja komentētāja, lai arī zem pseidonīma, vai anonīma apzīmējuma viedoklis atšķiras no raksta autora viedokļa , tas, manuprāt, nav vērtējams kā negatīvs, bet tikai atspoguļo citu skatījumu uz noteikto tēmu, tas atklāj diskusiju par apspriesto jautājumu.
Negatīvs vērtējams komentārs ir tad, ja tas aizskar , apmelo, zākā, izsaka nepatiesus apgalvojumus, draud , aicina uz pretlikumīgām darbībām, nievājoši un aizskaroši izsakās par raksta autoru vai to, ko aplūko autors.
Kāpēc tas notiek un kā to ietekmēt?
Jebkura virtuāla vide, kā jau iepriekš minēju, ir publiska un publiskā telpā notiek viedokļu apmaiņa, diskusija un arī cilvēku aprunāšana, diemžēl. Tieši tāpat arī reālā dzīvē. Varbūt virtuālā telpā tas izpaužas sakāpināti, asāk, ar lielāku kontrastu.
Tieši tāpat žurnāli ir vīriešu, sieviešu, populārzinātniski un arī ''dzeltenie'' , kuros aplūko slavenību šķiršanos, skandālus, kāzas u.tml.
Kāpēc tad dzeltenos žurnālus uztveram kā normu, un sabiedrībā tos pērk ,bet šos komentārus - ne? Kā to ietekmēt?
Izdevējs žurnālus neizdotu, ja nebūtu sabiedrībā pieprasījums pēc tiem. Publiski tiek apspriestas slavenu, zināmu, populāru cilvēku dzīves. Ar ko tad atšķiras internets? Tur notiek tas pats.
Kāpēc tas nepatīk? Kā to ietekmēt?
Tiešām pēdējā laikā ļoti maz , vairāk profesionālām vajadzībām, izmantoju populārākos ziņu portālus, un man nav ne laika, ne vēlēšanās skatīties komentārus. Taču arī kādreiz ir bijis, ja tiešām raksts interesē, tad varu arī komentēt, bet tādā gadījumā ar savu komentāru iespējams to slikto paļājošo enerģiju virzīt par labu komentāru, tas ir iespējams, ir iespējams virzīt tēmu, un pārveidot uz labvēlīgu gaisotni.
Ari pati publiskoti izsakoties esmu dabūjusi ''pļauku'', un man tas nav bijis patīkami, un esmu pārdomājusi, kāpēc tā notika, tas jau atkal mans cēloņu un seku likums. Un tiešām izsekoju komentāru gaitai, kas gala beigās atrisinājās labvēlīgi, tā kā nav tik ļauni,kā sākumā varētu likties. Atkal tas tas ir katra attieksmes jautājums.
Jo publiskāks cilvēks, jo lielāks viņa fanu pulciņš un to, kam šis cilvēks var nepatikt un, notiek mijiedarbība ...
Manuprāt, tas ir tāpēc, ka atrodamies Satvas enerģijā, kurā ir kaislības, skaudība .
Tāds mans viedoklis.
Inesīt, kad lasīju vakar it kā anonīmo komentāru, es tiešām iedomājos, ka tas varētu būt Tavs...:)
Ja runājama par dabas piemēslošanu, tad katrs pats var būt atbildīgs par saviem darbiem un ne citu nedarbiem. Viens tīra , otrs piemēslo, un katram ir sava karma, kas notiks ar šiem cilvēkiem pēc tam, un tas jau atmaksāsies katram desmitkārtīgi pēc karmas likuma.
Solvita* -
2011-11-10 18:58 Anonīmā iedomātā varenība ir lielāka, nezinu gan kāpēc tikai negatīvā veidā, tur tiešām nostrādā tāds šķietamās nesodāmības princips. Nesaprot gan, ko dara .
Taču noteikti ir , kas apzināti saprot ko dara.
Apzināts ļaunums ir dubults ļaunums. Bet vai nebija jau pašā pirmsākumā Čūska kārdinātāja ?
Bet dzīvē taču arī aprunāšanā ļaujās iesaistīties arī tie, kas saprot, ka tā darīt nevar.
Solvita* -
2011-11-16 20:36 Pārpublicēts...par to pašu tēmu, kā punkts uz ''i'' , ka tagad komentāri tiks novēroti un analizēti centralizēti.
Ja to darīja katrs portāls , tad tagad jau tas ir nacionālā līmenī.
Viss kārtojas..
lasīt zemāk Letas ziņu.
Ziņu aģentūra LETA 14.11.2011. 17:16
''Iecietības dienā, 16.novembrī, tiks atklāts interneta portālu komentāros paustās neiecietības monitoringa instruments "Agresivitātes indekss".
Ar šī pētniecības instrumenta palīdzību ir iespējams novērtēt auditorijas komunikāciju un reakciju uz aktuāliem notikumiem. Šis projekts ir zinātnieku, Tiesībsarga biroja un Frīdriha Eberta fonda sadarbības kopdarbs.
Indekss uzrāda auditorijas reakciju uz dažādiem sabiedriskiem un politiskiem notikumiem, biežāk lietotos "agresīvos" vārdus, komentēšanas kultūru un citas interesantas kopsakarības.
"Agresivitātes indeksa" izveides mērķis ir skaidrot komunikāciju auditorijas radītājā saturā komentāru vidē portālos "Tvnet", "Delfi" un "Apollo", lai izprastu komentāru rakstītāju emocionālo agresiju internetā.
Projekts ir plānots kā ilgtermiņa izpētes process, kur reizi mēnesi tiek apkopti iepriekšējā mēneša dati un sniegta ekspertu skaidrojošā analīze. Projektā ir iesaistīti Rīgas Stradiņa universitātes Komunikācijas fakultātes mācībspēki - Sergejs Kruks, Anda Rožukalne, Klāvs Sedlenieks, Ruta Siliņa un Ilva Skulte, kā arī Latvijas Universitātes Matemātikas un informātikas institūta vadošais pētnieks Normunds Grūzītis.
Projekts tapis Tiesībsarga biroja paspārnē ar Frīdriha Eberta fonda atbalstu. Tiesībsarga viens no uzdevumiem ir diskriminācijas un neiecietības, tajā skaitā naida runas, mazināšana. Neiecietība sociālajos portālos un interneta diskusijās ir arī viens no tiesībsarga šī gada konferences diskusijas tematiem.''
Solvita* -
2011-11-16 21:42 piedošanu, nu, jau ziņa ir visos lielajos portālos :-)
Un pietika man atvērt Delfus, kur ir par šo ziņu komentāri, un atkal ātri vien gribējās aizvērt, jo tie vārdi turpina birt tikpat briesmīgi kā līdz šim.
Mjā, kaut tiešām saprastu to katra atbildības pakāpi.
Sanāk pat tā, ka pie raksta nebija atkritumu kaudze, un tad tā izveidojās ...Ir jau pa visu arī normāli komentāri, bet tajā kaudzē grūti izšķirt, jo tieši tāpat kā tīrs ūdens kopā ar netīru kļūst tāds netīrs, tāpat ar tiem negatīvajiem komentāriem.
Ak, vai!
Bezgalīgi risināms process, kamēr vien būs iespējama anonīma komentēšana.
Solvita* -
2011-11-16 23:27 Zini, xxx, es tiešām priecājos , ka ir šeit šī lapa, jo tajā lielo portālu bardakā ierakstīt savu it kā normālo komentāru nozīmē izsaukt uz sevi uguni. Man taču negribas, lai mani nolamā ar visiem tiem vārdiem, kas tajā portālu agresīvo vārdu Topā :)) Tas par to, ka ar sevi jāsāk, un sākumā it kā ievirzīt komentārus pozitīvā virzienā...
Agrāk vēl kaut kā neitrālāk uz to skatījos, bet tagad tiešām savu zemapziņu negribu ar to piesārņot.
Ja saki par to, ka jāsāk ar sevi, es tam pilnīgi piekrītu, un tāpēc jau man nav tādu draugu, kas lamājas (nu, varbūt ļoti lielās dusmās un aizkaitinājumā mājās).
Man ir konkrēti piemēri, kad ar savu paraugu, apkārtējie izmainījuši savu leksiku, attieksmi, katrā ziņā apkārtne mani tas nesatrauc, un vispārīgi es to vairāk neuztveru kā uztveru. Es arī negribēju teikt, ka man mūžā nav pasprucis kāds slikts vārds. Godīgi, dusmās esmu lietojusi mutiski, bet, ne jau rakstiski - man pat doma tāda nav ienākusi. Protams, ka es strādāju ar savu apziņas maiņu tagad , agrāk varbūt par to tā nedomāju.
Lai mainītos portālu komentāros no agresijas uz iecietību , tur man liekas jānomainās paaudzei....diemžēl.
Ja runā par tikumiskām vērtībām, tad tas tiešām ir ilgstošs sevis, savu mīļo, draugu, un pārējās sabiedrības audzināšanas darbs, un tie ir gadi, lai sabiedrība kopumā mainītos.
Ilgi, ilgi ilgi, ilgi, ilgi un pacietīgi, iecietīgi, labvēlīgi, mīloši.......
Solvita* -
2011-11-17 00:15 Tas gan.
Cerams, ka tiešām ātrāk tie graudi no pelavām tiks atsijāti :)
Lai gan pacietība ir ļooooti laba īpašība, ko es aizvien mācos un mācos..
Tā jau ir, ka savs virziens vislabāk redzams, kad procesi ir paspilgtināti.
Vienmēr jau ir izvēle...vienmēr arī tad, kad liekas, kad nav...
katra izvēla nosaka nākamo izvēli....
Bet.. tā kā sabiedrība ir duāla, tad jau sanāk , ka cik to būvētāju, tik atkal to grāvēju.
Labi, būsim mēs būvētāju/ radošās enerģijas pusē , bet nevar jau visi būvēt ? Kādam ir jāgrauj, ne? Aiiii! Nepatīk šis secinājums.
Un tad atgriežamies pie tā, ka tikmēr, kamēr būs iespējami anonīmi komentāri , tikmēr būs agresija tajos. Tie praktiski pazudīs tiklīdz to teiks konkrēts Pēteris, Jānis vai kāds cits ar vārdu uzvārdu, jo tad viņa apzināšanas un atbildības pakāpe būs cita. Kā man nepatīk šis secinājums, bet es kaut kā tālāk nevirzos ...
Solvita* -
2011-11-17 00:24 Uzburot ideālu sabiedrību, katrs konkrētais Jānis vai Pēteris reģistrējies ar īsto vārdu un uzvārdu...paliek normāli komentāri ..pakāpeniski aizmirstās ķengāšanās un slikto vārdu lietošana..tā automātiski atkrīt...un pēc ilgāka laika jau var anonīmi rakstīt, bet neviens vairs nezina kā ir agresīvi uzvesties :))) jo ir kļuvis par ieradumi izteikties tikumiskās robežās....
Šodien gribu ar Tevi parunāt par mūsu izjūtām ko un kā atļaujamies, kad domājam, ka esam nezināmi un nepazīstami. Vai tas, ka neviens mūs nezin, atbrīvo? Vai tad esam patiesāki? Vai varbūt tad mūs pārņem visatļautība un dzīve bez ierobežojumiem?
Varbūt lai nav pārāk jāvispārina, noreducēsimies uz kādiem pāris piemēriem. Nu....viena no situācijām, kad esam „nezināmi” ir tad, kad aizbraucam kaut kur svešā vietā vai svešā valstī un pēkšņi ir sajūta, ka varam atļauties ko tādu, ko Latvijā starp savējiem jau nu nemūžam nedarītu. Pēkšņi ģērbjamies savādāk un izturamies savādāk. Pēkšņi gribas darīt ko ...traku un pilnīgi citu kā ikdienā.
Klau, kas notika? Kāpēc tā? Vai tad tagad mēs neesam tieši tikpat atbildīgi par savu dzīvi, saviem vārdiem, savām domām un savām izjūtām, kā mājās? Vai mājās esam sasaistītāki? Atbildīgāki? Vai varbūt dzīvojam pēc sabiedrības (ģimenes, kolēģu, draugu) pieprasījuma – vārdsakot, esot tādi, kādus viņi mūs grib redzēt?
Kādēļ ir šīs mainīgās mūsu sejas?
Cita situācija, kur dažreiz cilvēki še pat mājās kļūst pilnīgi savādāki, ir internets un iespēja būt neredzamiem un runāt/rakstīt/būt ar dažādiem vārdiem vai pavisam anonīmiem.
Kādēļ cilvēkam patīk, vai varbūt arī nepatīk būt anonīmam?
Vai tad var drošāk izteikt savas domas? Vai varbūt tieši otrādi – var pateikt ko tādu, ko pilnīgi pats nedomā, bet tomēr izdarīt un paskatīties, kas no tā iznāk.
Kā Tu domā kādēļ pieaugušam cilvēkam ir tieksme darīt „blēņas” ?
Kaut kā bērnus un pusaudžus es spēju saprast, jo viņi ir ļoti atkarīgi no kontroles, audzināšanas, vecāku viedokļa un tad, protams, ka gribas paprovēt kas notiek tad, ja šo robežu pārkāpj.
Bet ko grib pārkāpt pieaudzis cilvēks?
Noteikumus? Likumus?
Braukt ātrāk kā atļauts, kamēr policists neredz?
Ok. Saprotu. Nokavējies, centies paspēt un tagad steidzies. Nu...tīri cilvēcīgi ir saprotams, lai gan, protams, mēs tagad varētu iegrimt te sarunās par to, ka vajadzēja izbraukt ātrāk un vispār „lēnāk brauksi- tālāk tiksi”.
Bet kas mudina pārkāpt robežas regulāri?
Vēlme pēc adrenalīna? Dzīves asumiņa?
Šodien esmu pārdomās par to cik un ko daru „pa kluso” un cik no tā visa regulāri un vai man tas patīk. Un secinu, ka man tomēr ir ļoti skaidra tā iekšējā sajūta, lai kur es atrastos un ko darītu (un pat ko domātu), man ir pilna atbildība par to savā un Dieva priekšā. Ka viss ko izdarīšu un padomāšu, viss atnāks atpakaļ saskaņā ar Visuma likumiem un „bumeranga principu”.
Vai tā ir bijis vienmēr? Nē. Bet man ir laime, ka tagad tā ir. Tieši šīs zināšanas un šī atbildības sajūta dara brīvu un pašapzinīgu.
Kā ir Tev? Vai Tu kādreiz par šo tēmu domā? |