sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI
autors: INESE PRISJOLKOVA
Nezinu kā Tev, bet mana lielākā mācību stunda sākas tad, kad ieeju bērna istabā vai atveru skapja durvis. Nu dažreiz tiešām rodas jautājums vai viss ir jāizmētā pa grīdu un vai skapis, kurš vakar tika sakārtos, jau šodien bija jāsavanda līdz nepazīšanai.
Un te nu sākas manas sarunas pašai ar sevi. Varbūt, ka bērns (10.gadi) ir vēl par mazu, lai uzturētu kārtībā savu istabu. Varbūt, ka viņas kārtības izjūta krietni atšķiras no manējās. Varbūt, ka viņas enerģētikai atbilstoša ir tieši šāda „kārtība” un tā ir mana problēma, jeb mācību stunda – to pieņemt vai nepieņemt.
Un tad nu te mēģinu visādi eksperimentēt pati ar savu attieksmi.
Vienu periodu es tiešām kopā ar viņu kārtoju un mēs bijām diezgan abas iesaistījušās šai procesā. Pēc tam sākās mans ārkārtīgi pieblīvētais semināru grafiks, kad vakaros un brīvdienās mājās praktiski neesmu un šī kopā darbošanās izpaliek. Un ko domā – esmu atradusi sev jaunu veidu kā ar to tikt galā un patiešām ir sajūta, ka ir uzlabojumi.
Pirmkārt – es ik pa laikam tiešām eju un tīri enerģētiski sakopju istabu – noslauku putekļus, izmazgāju grīdu, vēdinu un atjaunoju tieši istabas enerģētiku. Un ko domā – tas deva ļoti labus rezultātus un vienu periodu tiešām arī bērns pats spēja uzturēt savas mantas kārtībā un skapis ar nebija savandīts.
Tagad ir sācies mājās remonts un pēkšņi viņas istabā ir diezgan daudz lieku mantu – un protams, bērns to uzreiz izmanto, lai bardaks kļūtu vēl lielāks.
Bet nu man sāk veidoties nojausma kā tas varētu tīri enerģētiski būt – tātad ja istaba ir tīra un mantas lielāko tiesu kārtībā, tad bērnam pašam ir vieglāk uzturēt kārtību savas normas robežās. Ja tas viss paliek tikai uz viņas pleciem – viņa nespēj atjaunot ne kārtību, ne enerģētiku.
Un tagad drusciņ par to, kā jūtamies to visu darot – ja Tevi kaitina tas, ka tavs pusaudzis pats nedara lietas un Tu viņa vietā tagad dabū ko darīt – tad labāk nedari. Ar kaitinošo, dusmīgo enerģētiku būs tikai vēl viss sliktāk - svārstiņš aizgriežas negatīvā virzienā un beigās var vēl izvērsties vārdu pārmaiņa par tēmu „ko tu nāc manā istabā”. Bet ja to dari ar iekšēju mīlestību un tiešām šo enerģētiku uzlabo, tad bērns (manuprāt, jebkurā vecumā, bet nu man ir pieredze tikai ar desmitgadīgu) to zemapziņā novērtē un pieņem ar pateicību.
Vismaz mūsu mājās tas notiek ar buču došanu un paldies teikšanu un milzu solījumiem uzturēt savu istabu kārtībā visu atlikušo mūžu J))))
Kā ir Tev? Kā Tu ar to tiec galā?