Kārtība un nekārtība Komentāri:
Baiba* -
2011-11-02 00:54 Iesaku atslābt ar pārlieku kārtošanu, man arī ir 2 ziķeri 2 un 4 gadus veci. Ja bērni paliek mājās ar vīru, māja dienas beigās izskatās "kā pēc atomkara". Vīram un bērniem ir cita izpratne par kārtību un es esmu to piņēmusi. Ja es esmu mājās, mēs ievērojam noteikumu- ja sāk jaunu spēli, iepriekšējā jānoliek vietā (vai jāšakārto). Spēles ar'sīkiem gabaliņiem (puzles, konstruktori) stāv uz skapja vai atvilknē, ja bērni vēlas ar tiem spēlēties, viņi palūdz mums ar vīru, mēs iedodam un pēc spēles noliekam vietā. Mantu kasti esam likvidējuši (tur visas mantas bija vienā čupā, ja kādu ievajadzējās, visa kaste tika izgāzta uz grīdas), tagad mantas stāv atvilknēs pa tēmām (kluči, lelles, mūzikas instrumenti u.tml). Vispār jau esot izpētīts, ka bērni vislabāk mācās no piemēra, t.i., ja mēs paši būsim kārtīgi, arī mūsu bērni pieaugot kļūs kārtīgi. Maziem bērniem nav raksturīgi būt kārtīgiem (pati arī bērnībā neko kārtīga nebiju, toties tagad mīlu kārtīgu māju). Ja ir lielāki bērni, laba metode ir t.s. "burvju maiss", kad visas drēbes vai mantas, kas nomestas uz grīdas, nonāk burvju maisā, kuru atver tikai pēc dažām dienām vai nedēļas. Nu gan jau sapratīs, kad ievajadzēsies kādu mantu vai apģērbu. Par šo, protams, iepriekš jāvienojas un jāpastāsta visai ģimenei. Un konsekventi jāievēro. To sauc par savas darbības loģiskām sekām :) Ir tāds autors Jans Ūve Jorge, viņam latviski iznākušas vairākas grāmatas par bērnu audzināšanu, mūsdienīgi apskata arī kārtības jautājumus, dabūnamas Rozes grāmatnīcās, tiešām iesaku. Vēl, protams, svarīgi, visu darīt ar mīlestību sirdī , varbūt sasaukt ģimenes sapulci un izrunāt kārtības jautājumus un noteikumus, kā arī pastāstīt par savām izjūtām šai sakarā. (man nepatīk, ka drēbes izsvaidītas, tas mani tracina utt). Es domāju, ka bērns ir jau lielāks un viņam ir sava istaba, zināmās robežās viņš var tur ievērot, kādu kārtību vai nekārtību vēlas. Lai izdodas!
Baiba* -
2011-11-02 00:57 V'ēl gribēju piebilst, ka bērniem patīk kārtot kopā ar mani vai vīru nevis vieniem pašiem. "sakārto mantas" arī viņiem ir abstrakts jēdziens. Ja pasaka- lūdzu, saliec klučus kastē vai sasēdini rindā mīkstās mantiņas- tad darbiņi vedas labāk.
Baiba* -
2011-11-02 01:01 Katei- es arī piekrītu Inesei, ka nevajag jaukties no malas, ja kāds no vecākiem nelūdz. Ja šī situācija ir pievērsusi Tavu uzmanību, drīzāk ieteiktu padomāt- kur ir nekārtība manā dzīvē (vai attiecībās vai naudas lietās vai emocijās utt), pieļauju, ka jūsu māja ir ļoti kārtīga.
Baiba* -
2012-02-21 23:58 Ļoti patika raidījums. Ir tik liela pateicība, ka ar Tavas pieejas palīdzību izprotu lietas dziļāk. Tā interesanti, ka raidījuma vadītāja bija pārsteigta, ka Pozitīvās domāšanas centra vadītāja neuzskata, ka par nekārtību vispār nav jāuztraucas. :) :) :)
Baiba* -
2012-02-22 00:03 Papildinot iepriekšējo komentāru- interesanti, kādi tik nav stereotipi par pozitīvi domājošiem. Tos arī cilvēki apvieno vienā grupā, piedēvē kādas īpašības.. Un pēc tam pārsteigums-ei, viņš taču nestaigā tik ar rozā brillēm (sasaucas ar Dainītes rakstu) vai - patiesi, viņš taču nelidinās tikai pa mākoņiem... nu tā interesanti :)
sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI autors: INESE PRISJOLKOVA
Nezinu kā Tev, bet mana lielākā mācību stunda sākas tad, kad ieeju bērna istabā vai atveru skapja durvis. Nu dažreiz tiešām rodas jautājums vai viss ir jāizmētā pa grīdu un vai skapis, kurš vakar tika sakārtos, jau šodien bija jāsavanda līdz nepazīšanai.
Un te nu sākas manas sarunas pašai ar sevi. Varbūt, ka bērns (10.gadi) ir vēl par mazu, lai uzturētu kārtībā savu istabu. Varbūt, ka viņas kārtības izjūta krietni atšķiras no manējās. Varbūt, ka viņas enerģētikai atbilstoša ir tieši šāda „kārtība” un tā ir mana problēma, jeb mācību stunda – to pieņemt vai nepieņemt.
Un tad nu te mēģinu visādi eksperimentēt pati ar savu attieksmi.
Vienu periodu es tiešām kopā ar viņu kārtoju un mēs bijām diezgan abas iesaistījušās šai procesā. Pēc tam sākās mans ārkārtīgi pieblīvētais semināru grafiks, kad vakaros un brīvdienās mājās praktiski neesmu un šī kopā darbošanās izpaliek. Un ko domā – esmu atradusi sev jaunu veidu kā ar to tikt galā un patiešām ir sajūta, ka ir uzlabojumi.
Pirmkārt – es ik pa laikam tiešām eju un tīri enerģētiski sakopju istabu – noslauku putekļus, izmazgāju grīdu, vēdinu un atjaunoju tieši istabas enerģētiku. Un ko domā – tas deva ļoti labus rezultātus un vienu periodu tiešām arī bērns pats spēja uzturēt savas mantas kārtībā un skapis ar nebija savandīts.
Tagad ir sācies mājās remonts un pēkšņi viņas istabā ir diezgan daudz lieku mantu – un protams, bērns to uzreiz izmanto, lai bardaks kļūtu vēl lielāks.
Bet nu man sāk veidoties nojausma kā tas varētu tīri enerģētiski būt – tātad ja istaba ir tīra un mantas lielāko tiesu kārtībā, tad bērnam pašam ir vieglāk uzturēt kārtību savas normas robežās. Ja tas viss paliek tikai uz viņas pleciem – viņa nespēj atjaunot ne kārtību, ne enerģētiku.
Un tagad drusciņ par to, kā jūtamies to visu darot – ja Tevi kaitina tas, ka tavs pusaudzis pats nedara lietas un Tu viņa vietā tagad dabū ko darīt – tad labāk nedari. Ar kaitinošo, dusmīgo enerģētiku būs tikai vēl viss sliktāk - svārstiņš aizgriežas negatīvā virzienā un beigās var vēl izvērsties vārdu pārmaiņa par tēmu „ko tu nāc manā istabā”. Bet ja to dari ar iekšēju mīlestību un tiešām šo enerģētiku uzlabo, tad bērns (manuprāt, jebkurā vecumā, bet nu man ir pieredze tikai ar desmitgadīgu) to zemapziņā novērtē un pieņem ar pateicību.
Vismaz mūsu mājās tas notiek ar buču došanu un paldies teikšanu un milzu solījumiem uzturēt savu istabu kārtībā visu atlikušo mūžu J))))
Kā ir Tev? Kā Tu ar to tiec galā?
|