Par cerību, latiņu, došanos un padošanos
Komentāri:
Inga* -
2011-03-08 18:41
Man šobrīd pārdomu laiks par to, kāda ir mana pašapziņa, kā es sevi vērtēju. Situācija ir tāda, ka alga ko es šobrīd saņemu, ir stipri par maz, lai gan skaitās virs vidējās valstī. Ar šo algu daudz neko nevaru atļauties un, godīgi sakot, tas mani nomāc, jūtos nebrīva, jo ar gara brīvību ir par maz, ēst arī gribas un protams smuki ģērbties, labi izskatīties, nu nevar to bez naudas, no prānas pagaidām vēl nepārtieku, bērns arī vēl skolā mācās.Es saprotu, ka vienīgā iespēja ir mainīt sevi, to arī daru. Man ir divas augstākās izglītības, esmu ar mieru apgūt arī trešo, ja tas ir nepieciešams, bet jautājums ir šāds - kur mūsu Latvijā ir tādas darba vietas, kur cilvēks saņem cienīgu algu, uz ko tiekties, cik zināms visur tikai visu samazina, likvidē, tā teikt - KONSOLIDĒ (šobrīd vispopulārākais vārds Latvijā)? Kā lai nebrauktu prom, dzīvi gribas nodzīvot pilnvērtīgi, laimīgi, ar mīlestību pret sevi, bet, kā tad mēs sevi mīlam, ja kalpojam par grašiem, kāds ir mūsu pāšvērtējums?
Inga* -
2011-03-08 21:41
Piekrītu, mīļo Inesīt, laimei un mīlestībai nav pieraksta kādā konkrētā zemē, tādēļ esam laimīgas un nesatraucamies, ka jāpamet Latvija, tā nav vienīgā zeme, kur var dzīvot, mēs galu, galā esam pasaules pilsoņi, mēs vienmēr esam tur, kur mēs esam, mēs vienmēr esam mājās, ja esam ar sevi. Neredzu īpašu iemeslu, lai pa varītēm turētos pie Latvijas, ja ir iespēja mainīt savu dzīvi uz labu.Pirmkārt jāmīl sevi un pēc tam Latviju, vai ne tā? Mums nav jānes upuris Latvijas labā, un to dažu cilvēku labā, kuri izmanto tā saucamo krīzi, lai gūtu sev labumu. Nu nav šobrīd reāla iespēja Latvijā nopelnīt cilvēka cienīgu algu, es šeit konkrēti varu minēt profesijas, kas ir ļoti aktuālas un nepieciešamas, kā piemēram skolotāji, ārsti, juristi........,nu ir šīs profesijas atkarīgas no piedāvātajām darba vietām un diemžēl,šo profesiju cilvēki ir spiesti kalpot par grašiem (ar retiem izņēmumiem, kuri prot apiet likumus),Šeit neiet runa par cilvēkiem, kuri negrib mācīties, pilnveidoties un ir ar mieru darīt kautko par mazu naudiņu, es šeit domāju tos, kas piemēram, no sirds mīl bērnus un vēlas strādāt bērnudārzā vai skolā, to darot, diemžēl sanāk pārdoties par grašiem, jo tāda ir valsts attieksme. Un ko dara tie, kas nosaka likumus, tai vietā, lai cilvēkiem palīdzētu, tos iedvesmotu radīšanai, viss tiek vēl vairāk konsolidēts, lai pat mazāko ideju ''nopļautu jau saknē''. Bet, kā jau mēs zinam, viss notiek pēc Dieva gribas, varbūt viņš vēlas, lai cilvēki arvien vairāk apvienojas nevis pēc tautības vai kādas citas piederības, bet gan pēc dvēseļu radniecības. Šeit es domāju, ka vajag ļauties būt starp tiem ar kuriem tev ir labi un dzīvot tur, kur tev ir labi, kur esi laimīgs, varbūt arī kādam tā nav Latvija, un kas tur slikts?
Mīlam sevi, atļaujam sev būt laimīgiem, atvērtiem kreativitātei, un nav svarīgi, kur mēs dzīvojam, svarīgi ir tas, kā mēs jūtamies! Pilnīgi noteikti, mums nav jācieš un jācer, ka reiz viss mainīsies, mums ir jābūt laimīgiem šeit un tagad. Šeit vēl varētu piebilst, kamēr ir aitas, tikmēr ir cirpēji. Mēs nevaram izmainīt pasauli, mēs varam izdarīt izvēli.
Inga* -
2011-03-08 23:33
Ir jau tā, kā tu raksti, Inesīt! No sevis neaizmuksi.Bet es šeit domāju, ka nevajadzētu palaist garām savu iespēju, spītīgi pieturoties pie Latvijas, patriotisku jūtu vadītam, un ja reiz dzīve piedāvā plašāku ''lidojumu'', tad ļauties ar pateicību un mīlestību. Un vēl, kas man liekas svarīgi, izdarīt izvēli sev par labu, neļaut, ka tevi izmanto un padara atkarīgu. Brīvība visās lomās un jomās.
Inga* -
2011-03-09 02:07
Inesīt, bet varbūt uz to, kā tu saki izmisušo aizbraukšanu, arī jāskatās kā uz konkrēta cilvēka izvēli, varbūt viņam ir nepieciešama šī mācībstunda, caur asarām attīrās dvēsele, nu ja citādi nesanāk. Viss ir viens, dzīve plūst un mainās, varbūt kādam ir nepieciešams šis izmisušais solis, lai novērtētu to, kas tiek dots.Tu nevari uzņemties atbildību par citu izvēli, lai arī kā tev gribētos palīdzēt. Man ļoti patika reiz dzirdētais, ka ar labestību ir tā, ka tā ir jānoliek maliņā, un tas kuram vajadzēs, pats to paņems, kad būs tam gatavs.
Inga* -
2011-03-09 19:45
Ienāca prātā doma, varbūt jābeidz vienreiz gruzīties ar tām mācībstundām. Ja reiz mēs paši izvēlamies savu realitāti, ar savām domām, darbiem un rīcību, tad kam mums noņemties ar tām mācībstundām? Noformulējam ko vēlamies šeit un tagad, atveramies tam un esam laimīgi, kam mums atkal mocīties, Dievs grib, lai mēs beidzot esam laimīgi, mēs paši sevi mokam ar saviem uzstādījumiem, mācībstundām, karmām un tml. Izvēlamies būt mīlestībā, paši esam mīlestība! Nost ar visām ciešanām, karmām, mācībstundām, gribu jau tagad un tīlīt būt laimīga, izvēlos Gaismu! Prieku! Mīlestību!
Lai mums visiem viss izdodas!!!
Tikko kā delfos izlasīju Viestura Dūles rakstu par cilvēku masveida izceļošanu no valsts un noskatījos video klipus no viņa vadītā raidījuma „Intelektuālā apokalipse”. Vienā no sižetiem bija uzaicināts puisis (17 gadi) no Talsiem, kurš saka, ka viņš ir jau pa pusei izlēmis braukt no Latvijas prom, jo viņš neredz šeit iespēju nopelnīt lielu naudu. Kad viņam jautā, cik tas ir „liela nauda” – viņš atbild: 200 Ls mēnesī.
Šis skaitlis mani pilnīgi izsita no sliedēm.
Tātad mūsdienu jauniešu vēlme ir absolūti piezemēta. Viņš nemaz nerunā par mersedesiem, dzīvokļiem, mājām vai pasaules apceļošanu. Lai viņš paliktu Latvijā – strādātu un mācītos, viņš grib saskatīt iespēju šeit pelnīt 200 Ls. Viņš vienkārši grib paēst un aiziet uz kādu klubu, apmaksāt savu īrēto dzīvokli un darīt savu darbu, par kuru pelnīt šo naudu un viņš šādu iespēju šeit Latvijā nesaskata.
Un tad man uznāca tik milzīgs pārdomu vilnis un tik konkrēta atziņa – nu...kaut kas līdzīgs, kā tad, kad sāku veidot savu „Pavasara studiju”- ka faktiski tā misija skaidrot lietu īsteno būtību un Visuma likumus, ir vēl lielāka un nozīmīgāka, kā es biju iedomājusies. Ka tas, ko mēs te runājam ir jāattīsta vēl vairāk un par to ir jārunā vēl saprotamāk un vēl plašāk. Ka jaunieši vēl arvien nezina, ka no viņu iekšējā uzstādījuma, ka no viņu pašu vēlmēm un attieksmes, ir atkarīga viņu dzīve.
Es sēžu istabā pie datora un saku savam vīram – ka es nezinu ko darīt. Ka es strādāju katru dienu, bet es nevaru paspēt izdarīt tik, lai pa lielam kas mainītos. Ka es esmu tik maza, bet tā cilvēku daļa, kuri neredz izeju, ir tik liela. Ka ir jāvar darīt vēl vairāk. Ka ir jāuzrunā vēl precīzāk. Ka ar grāmatu vien nepietiek. Ar semināriem vien nepietiek. Ka ir jāmeklē vēl kāds cits veids kā to darīt.
Jo vēl arvien ir sajūta, ka cilvēki bieži vien nevar saredzēt un izjust kā gan kāda cita labā pieredze vai atziņa varētu darboties viņa dzīvē. Tam pašam puisim (kurš grib pelnīt 200 Ls) raidījuma eksperti un pieaicinātie profesionāļi saka – klau, nauda arī Latvijā ir visapkārt, tikai paņem to.
Un ir pilnīgi skaidrs, ka viņš nesaprot kā paņemt. Kā mainīties. Ko darīt.
Un man jau šķiet, ka tā pa lielam ir vissvarīgākā lieta – ne tikai zināt, bet tiešām saprast un izjust ko un kā savā dzīvē darīt. Un darīt to šodien. Nevis pēc gada vai desmit. Šodien šeit un tagad mēs varam būt laimīgi, bagāti, ideju pilni un realizēt spējīgi. Šodien mēs varam sākt palīdzēt sev un citiem saskatīt iespējas.
Droši vien, ka te jau iet runa ne tikai par jauniešiem un ne tikai par naudu. Arī par mums pašām visdažādākajās dzīves situācijās.
Un tā nu es šodien turpināšu to domāt visu garo ceļu - man priekšā ir 300 km brauciens (Kuldīga turp - atpakaļ) un brīnišķīga tikšanās ar Kurzemes sievietēm.
Bet Tev es novēlu brīnišķīgu dienu un šo saulaino pavasara sagaidīšanas laiku!!!
Mīlestībā,
Inese
|
