Par cerību, latiņu, došanos un padošanos
Komentāri:
Inese* -
2011-03-08 19:33
Lūk - tādēļ jau mēs mācāmies Visuma likumus, lai nebūtu atkarīgi no piedāvātajām darba vietām vai situācijas, ko kāds mums sarūpē :)
Ja cilvēks izvēlas kalpot par grašiem, tad visticamāk, ka citā valstī viņš tieši tāpat kalpos pa grašiem.
Savukārt -ja izvēlas dzīvot pilnvērtīgi mīlestības piepildītu dzīvi - tad to var darīt gan šeit, gan citur.
Laimei un mīlestībai nav pieraksta kādā konkrētā zemē.
Inese* -
2011-03-08 22:26
Inga:)
Es protams, piekrītu, ka laimīgs cilvēks var būt laimīgs jebkurā zemē.
Es šeit runāju vairāk par to, ka aizbraukšana negarantē laimi.
Un tajā gadījumā par to puisi, kuru pieminēju rakstā - viņš skaidri un gaiši intervijā saka, ka ļoti mīl Latviju un gribētu palikt šeit. ka šeit ir labāk. Bet......viņš neredz iespēju kā.
Un vēl - es ļoti daudz sarakstos ar cilvēkiem, kas man raksta no citām zemēm un stāsta cik ļoti jūtas slikti svešumā.
Cik grūti ir, ja reiz esi nogriezis saknes, un tagad gribi izaudzēt stumbru kur citur.
Šie stāsti ir ļoti sarežģīti.
Un, protams, ka es saprotu, ka pāri visam ir Dieva griba un katram savs liktens ejams.
Bet ja kādam varu palīdzēt būt laimīgam šeit - es ar prieku to daru.
Esmu pārliecināta, ka pēc laimes nekur nav jābrauc.
Un pat pēc naudas nekur nav jābrauc.
Var nopelnīt arī šeit. Var. Arī es esmu skolotāja. Tātad arī skolotāji var:)
Inese* -
2011-03-09 00:07
Jā, Ingu, -es arī esmu par iespējām!!
Un esmu par laimīgu dzīvi.
Un es noteikti neesmu par spītīgu turēšanos pie principiem, valsts vai cilvēkiem;)
Un vēl...es ļoti mīlu Latviju:) Es pat nezinu vai tas ir patriotisms.
Es ticu, ka man tā mīlestība nezustu, pat ja es dzīvotu kur citur:)
Es vienīgi drusku gribu pievērst uzmanību tēmai par saknēm.
Ja ir tik skaisti kā Tu, Ingu, raksti - ka cilvēki brauc prom, jo viņi ir saskatījuši savu iespēju, tad tas ir brīnišķīgi. Tad viņi iedzīvosies citā zemē un sirdī saglabās mīlestību pret Latviju.
Ne tik skaisti ir tad, ja tas viss notiek aiz izmisuma un braukšana prom ir ar naidu sirdī un gānīšanos par savu zemi un savu izcelšanos.
Un nevis man vai Tev no tā kļūst sliktāk, bet gan tam cilvēkam, kurš tā aizbrauc, jo viņš nogriež "savas saknes".
Ja tas ir viens cilvēks, tad to mēs nepamanām. Bet, ja tādu ir daudz un kļūst arvien vairāk, tad man šķiet, ka tā ir nezināšana un likumsakarību neredzēšana.
Otra liela daļa ir tie, kas nesaskata "lidojumu" ne te, ne tur - bet pakļaujas kopējai plūsmai un vienkārši brauc pasaulē, paši to negribēdami. Tikai tapēc, ka neredz iespēju palikt.
Un atkal tas pats - neredz likumsakarības.
Tad jau vairs neiet runa par izvēli vai iespēju saskatīšanu.
Gadu atpakaļ es radīju Pavasara studiju, lai plīdzētu cilvēkiem saskatīt likumsakarības. Daudziem palīdz. Tikai vai tas ir pietiekoši.
Par to bija tās manas pārdomas:)
Inese* -
2011-03-09 05:35
Inga',
nu mēs jau runājām par to, ka katra konkrētā cilvēka mācībstunda ir, protams, saprotama. Bet tas, kas tagad notiek masveidā ir jau kas vairāk.
Un, protams, ka es nevaru uzņemties atbildību par citu cilvēku izvēli - bet es vienmēr varu uzņemties atbildību par to kas notiek manā dzīvē un kur es iesaistos un kur vienkārši noskatos:)
Ja pagājšgad būtu sēdējusi un domājusi, ka gan jau cilvēki paši kaut kā sapratīs vai arī kas gribēs kaut kā mani atradīs, tad visticamāk, ka "Pavasara studiju" tagad zinātu kādi 10 vai 20 mani draugi un paziņas un manu grāmatu mēs lasītu ģimenes lokā ;)))))))
Kristīne,
Protams, ka Latvijai un mūsu tautai tas viss ir vajadzīgs. Savādāk jau tā nenotiktu:)
Par to, ko varu šai sakarā darīt vēl....es izdomāšu:) Par to nav šaubu.
Šī ir arī mana mācībstunda, kuru pašlaik eju :)
Inese* -
2011-03-09 20:35
Jā, Ingu - tas skaidrs, ka mēs izvēlamies būt laimīgas un tūlīt :)
Bet, redz, šad tad ir vērtas arī šādas sarakstes un papildus "prāta vētriņas", lai izdomātu ko jaunu. Un es, pateicoties šim, esmu tagad iedomājusies par sadarbību ar skolām un jau šodien nosūtīšu vēstuli un grāmatu piedāvājumu.
Pirms tam man kaut kā tas vienkārši nebija ienācis prātā.
Kaut kā tiešām laikam domāju, ka "kalns nāks pie Muhameda" :)))
Toties tagad man ir ļoti laba sajūta un gandarījums par jaunu atziņu un Dieva atsūtītu domu.
Paldies jums visām, kas piedalījās diskusijā!!!!
Lai brīnišķīga diena!!
Inese* -
2011-03-16 19:09
Ak, Līga, kā man patika lasīt - "...es palieku! :) Es gaidīšu viņu atpakaļ :) ..."
Kad aktuāla bija anektdote par gaismas izslēgšanu lidostā, es vienmēr teicu, ka palikšu, lai Latvijā nav jāizslēdz gaisma un lai latvieši zinātu, kur atgriezties:))
Priecājos par katru, kur pārbrauc mājās.
Tad ir tāda sajūta kā Bībelē aprakstītā līdzība par pazudušā dēla atgriešanos.
Inese* -
2011-07-20 19:57
Varētu teikt arī tā.
Vēl jau svarīgi ir tas, vai naudas trūkums Tevi pašu traucē vai nē.
Ja traucē - tad tā ir nepareiza attieksme, vai pareizāk sakot, pieķeršanās materiālajam kā mērķim ne kā līdzeklim.
Ja netraucē, tad ir pilnīgi ok. ļoti daudzi cilvbēki paši izvēlas dzīvot askētisku dzīvi, vairāk pievēršoties garīgām vērtībām.
Tikko kā delfos izlasīju Viestura Dūles rakstu par cilvēku masveida izceļošanu no valsts un noskatījos video klipus no viņa vadītā raidījuma „Intelektuālā apokalipse”. Vienā no sižetiem bija uzaicināts puisis (17 gadi) no Talsiem, kurš saka, ka viņš ir jau pa pusei izlēmis braukt no Latvijas prom, jo viņš neredz šeit iespēju nopelnīt lielu naudu. Kad viņam jautā, cik tas ir „liela nauda” – viņš atbild: 200 Ls mēnesī.
Šis skaitlis mani pilnīgi izsita no sliedēm.
Tātad mūsdienu jauniešu vēlme ir absolūti piezemēta. Viņš nemaz nerunā par mersedesiem, dzīvokļiem, mājām vai pasaules apceļošanu. Lai viņš paliktu Latvijā – strādātu un mācītos, viņš grib saskatīt iespēju šeit pelnīt 200 Ls. Viņš vienkārši grib paēst un aiziet uz kādu klubu, apmaksāt savu īrēto dzīvokli un darīt savu darbu, par kuru pelnīt šo naudu un viņš šādu iespēju šeit Latvijā nesaskata.
Un tad man uznāca tik milzīgs pārdomu vilnis un tik konkrēta atziņa – nu...kaut kas līdzīgs, kā tad, kad sāku veidot savu „Pavasara studiju”- ka faktiski tā misija skaidrot lietu īsteno būtību un Visuma likumus, ir vēl lielāka un nozīmīgāka, kā es biju iedomājusies. Ka tas, ko mēs te runājam ir jāattīsta vēl vairāk un par to ir jārunā vēl saprotamāk un vēl plašāk. Ka jaunieši vēl arvien nezina, ka no viņu iekšējā uzstādījuma, ka no viņu pašu vēlmēm un attieksmes, ir atkarīga viņu dzīve.
Es sēžu istabā pie datora un saku savam vīram – ka es nezinu ko darīt. Ka es strādāju katru dienu, bet es nevaru paspēt izdarīt tik, lai pa lielam kas mainītos. Ka es esmu tik maza, bet tā cilvēku daļa, kuri neredz izeju, ir tik liela. Ka ir jāvar darīt vēl vairāk. Ka ir jāuzrunā vēl precīzāk. Ka ar grāmatu vien nepietiek. Ar semināriem vien nepietiek. Ka ir jāmeklē vēl kāds cits veids kā to darīt.
Jo vēl arvien ir sajūta, ka cilvēki bieži vien nevar saredzēt un izjust kā gan kāda cita labā pieredze vai atziņa varētu darboties viņa dzīvē. Tam pašam puisim (kurš grib pelnīt 200 Ls) raidījuma eksperti un pieaicinātie profesionāļi saka – klau, nauda arī Latvijā ir visapkārt, tikai paņem to.
Un ir pilnīgi skaidrs, ka viņš nesaprot kā paņemt. Kā mainīties. Ko darīt.
Un man jau šķiet, ka tā pa lielam ir vissvarīgākā lieta – ne tikai zināt, bet tiešām saprast un izjust ko un kā savā dzīvē darīt. Un darīt to šodien. Nevis pēc gada vai desmit. Šodien šeit un tagad mēs varam būt laimīgi, bagāti, ideju pilni un realizēt spējīgi. Šodien mēs varam sākt palīdzēt sev un citiem saskatīt iespējas.
Droši vien, ka te jau iet runa ne tikai par jauniešiem un ne tikai par naudu. Arī par mums pašām visdažādākajās dzīves situācijās.
Un tā nu es šodien turpināšu to domāt visu garo ceļu - man priekšā ir 300 km brauciens (Kuldīga turp - atpakaļ) un brīnišķīga tikšanās ar Kurzemes sievietēm.
Bet Tev es novēlu brīnišķīgu dienu un šo saulaino pavasara sagaidīšanas laiku!!!
Mīlestībā,
Inese
|
