sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Vai esi bijusi teātrī, koncertā vai kādā lielā uzvedumā, kur pēc izrādes iestājas tāds pilnīgs klusums, ka baidies pakustēties un to izjaukt. Neviens neaplaudē. Neviens nekustās. Visi vēl ir tajā īpašajā sajūtā, ko deva šis notikums. Lūk, man šobrīd tā ir pēc mūsu Sajūtu nometnes. Man ir sajūta, ka es nevaru pakustēties. Ka negribu to darīt, jo piepildījums ir tik milzīgs, ka prasīs vēl vairākus mēnešus, lai to izstrādātu.
Ja pēc pirmās nometnes bija sajūta, ka čalojam, burbuļojam, dalāmies, rakstām un ārēji izdzīvojam visu, kas dzirdēts, tad tagad ir otrādi. Tagad katra esam dziļi sevī. Ka esam ieskatījušās katra savā TĀDĀ DZIĻUMĀ, kuru ir lēnām jāapzinās. Ka esam uzzinājušas cik esam lielas vērtības un nu jāsāk pret sevi tā izturēties.
Mēs jau ar dalībniecēm smējāmies – cik labi, ka nometnes ir ik pa pusgadam, jo tad pa šo laiku varam iedzīvināt dzīvē to, ar ko trīs dienas nometnes laikā uzpildāmies.
Visu kopumu aprakstīt vēl nevaru. Es varu ieskicēt tādus mirkļus, kur man bija skaidra sajūta, ka ir laime to piedzīvot.
Viens tāds brīdis man bija sestdienas vakarā pie ugunskura. Kad rituāls jau bija beidzies un mēs vienkārši dziedājām. Mēs stāvējām ap ugunskuru ciešā aplī elkoņos saķērušās un dziedājām gaišas un laimīgas tautas dziesmas. Lūk- šī sajūta manī paliks ļoti ilgi. Ir ziemas vidus. Salīdzinoši vēss. Mugurā pūš vējš, bet es skatos ugunī un ir tik ļoti labi. Un mēs dziedam. Skanīgi. Vienoti. Viegli. Jautri. Smejoties. Jokojoties. Baudot. Jā, tas bija mirklis, kas izbaudīju savu un citu meiteņu sievišķo spēku.
Vēl viens tāds mirklis, kad satikos sevī ar kaut ko tālu un ļoti mīļu, bija gongu skaņu plūdumā. Tur bija viena tāda ļoti maiga tālu plūstoša skaņa, kas mani aizveda bērnībā, bet varbūt vēl tālāk Visumā. Tā ilga varbūt sekundes, bet tas mirklis bija tik spēcīgs, ka vēl tagad man acīs ir laimes asaras par to, ko šī skaņa manī atver. Vēlāk Dace nodemonstrēja kā viņa to dara, un teicu, ka šo es varētu klausīties visu nakti.
Vēl viens varens mirklis bija Kristīnes gleznošanas nodarbībā, kad ir uzlikti 70 molberti jeb gleznošanas vietas un tu zini, ka tūlīt katrs ieiesim savā sajūtu pasaulē, lai apzinātos paši sevi.
Un, protams, nevar nepieminēt pirtnieci Annu un viņas veselības receptes. Tas bija kaut kas vienreizējs, kad ziemas vidū sajūti tikko plūktu liepziedu smaržu (un izrādās tas ir no saldētām slotiņām), kad saberzē plaukstās ķimenes un ieelpo dabas spēku un enerģiju, kad piever acis un baudi priežu skuju pieskārienu, kad iegremdē rokas lielā bļodā ar rudzu graudiem, vai iekāp ar traukā ar čiekuriem. Un lai mēs līdz galam noticētu, cik ļoti ķermenis ir pateicīgs, ka tu ar viņu pastrādā, šī apbrīnojamā sieviete (kurai tuvojas 70 gadu) pēc nodarbības bez kādas sagatavošanās mums vienkārši nodemonstrēja špagatu. Mēs stāvējām un neticējām savām acīm. Tas bija kas līdzīgs, ko katrreiz piedzīvoju, kad Inese Ziņģīte vai Olga Dreģe apstājas uz galvas.
Un nodarbības ar Andžeju un Aleksandru. Tas arī bija kaut kas tik vienreizējs. Viņi nav salīdzināmi un es nemēģināšu to darīt. Es tikai varu pateikt paldies Dievam un viņiem, ka mums bija tik fantastiski brīnišķīgas divas neatkarīgas un viena otru papildinošas nodarbības, kurās vīrišķā enerģija mijiedarbojās ar sievišķo un mums ļāva sevī ieskatīties vēl dziļāk un apzināties vēl jo pilnīgāk. Mēs gan izsmējāmies, gan klausījāmies ļoti nopietni, gan mēģinājām atbildēt pašas uz saviem jautājumiem un pats svarīgākais – izkustinājām enerģiju, lai vēl vairāk atvērtu sievišķību un savu radošo spēku.
Man pašai ļoti patīk arī nometnes pēdējā diena, jo tad esmu viena ar visām nometnes meitenēm un mēs visas dienas garumā varam salikt punktus uz „i” un pārrunāt visus tos jautājumus, kas trīs dienu laikā ir radušies.
Kāda ir mana galvenā sajūta pēc Sajūtu nometnes? Piepildījums un gandarījums.
Jo tai brīdī, kad Santa un Aija man pateica, ka nākošai nometnei (kas notiks 8., 9. un 10. augustā Vecmuižā) jau ir pieteikušās 55 dalībnieces, tad tiešām acīs saskrien prieka un gandarījuma asaras. Galu galā – šobrīd nav zināma ne programma, ne nodarbību vadītāji, bet jau vairs ir palikušas tikai skaitītas vietas vasaras nometnē. Tā ir tāda mums dāvāta uzticība, ko piedzīvot ir milzīga laime. Tas ir šī notikuma galvenais novērtējums kā pasākumam, bet to dziļo vērtību, ko izdzīvojam katra sevī ... to jau ne aprakstīt, ne izstāstīt tā arī nevarēs. Un .... nemaz nevajag. Ir laime, ka mūsu dzīves kļūst gaišākas un mēs pašas laimīgākas.
Vēlreiz saku lielu paldies Dievam, savām kolēģēm Santai un Aijai, nodarbību vadītājiem Annai, Dacei, Kristīnei, Andžejam un Aleksandram, Jumurdas saimniecēm un visām, visām dalībniecēm par to, ko trīs dienas kopā radījām un baudījām.
Ar mīļumu un gandarījumu, Inese
