sadaļa: SARUNASautors: INESE PRISJOLKOVA 
Vakar seminārā ar meitenēm aizrunājāmies, cik grūti dažreiz noformulēt to, ko tiešām gribi. Un cik viegli ir pateikt to, ko negribi, jebšu palikt starpstāvoklī, ko varētu nosaukt kā „nezinu, ko gribu, vai gribu”.
Nu noteikti, ka Tev arī ir tā bijis, kad varētu darīt to, vai varbūt to, bet īstenībā nezini kā būt labāk un beigās neizdari neko. Man šai mirklī ir līdzīgi. Es sāku brīnišķīgu dienu, jau uztaisīju vienu rakstu, atbildēju vēstules, nomaksāju rēķinus, nu vārdu sakot –esmu padarbojusies, bet tagad ir tā, ka varētu it kā kaut ko vēl lielāku padarīt (nu piemēram, rakstīt grāmatu), bet ja man tā tagad sev jāatbild vai to gribu – nezinu. Un– ko gribu? Atkal īsti nemaz nezinu. Nu...varbūt iziet laukā ar suni, bet...varbūt vēl nē. Varbūt kaut ko apēst, bet varbūt nē. Varbūt iet pagulēt, bet varbūt nē. Un īstenībā var jau saņemties un darīt pilnīgi jebko, un gan jau, ka pēc tam būtu gandarījums, bet...kāpēc vispār saņemties. utt. Vai Tev šitas ir pazīstams?
Par sevi es, protams, brīnos. Man vispār nemēdz būt šādu „nekā negribēšanas periodu”, dēļ tā, ka esmu motivatore gan sev, gan citiem un man mūžam pietiek iedvesmas, lai ko uzsāktu un vēl citus iekustinātu. Un tad nu jautāju eņģeļiem, lai viņi man skaidri un gaiši pasaka, kāpēc man tagad kas tāds ir jābauda. Un tā atbilde nāca momentā – lai es saprastu, ka tā var būt. Ka ir cilvēki, kas dienām, mēnešiem un gadiem šādi dzīvo un ka viņiem ir ļoti grūti izkustēties un arī palīdzēt. Kāpēc? Jo viņi nezin, ko grib. Un tu viņu vietā to nevari izlemt. Un tu viņu vietā nevari sākt darīt. Un arī piespiest nevari. Un iekurbulēt nevari. Kāpēc? Jo viņš pats to nemaz negrib vai nezin ko grib.
Es pati sev ilgi šādā stāvoklī neļauju būt. Mani tas nogurdina un es palieku bez spēka. Ok – pusstundu jā, bet dienu nē. Ja man ir fiziski labi un nekas nesāp, tad es tiešām nepieļauju tādu nīgru bugošanos. Starp citu, man nepatīk netīras krāsas. Tādas saduļķotas un samuļļātas krāsas un enerģija. Man tas neder. Man patīk, lai ir skaidra jušana. Lai enerģija spīd. Vai taisni otrādi – lai ir tumšs un grūti un tad tu tam grūtumam ej cauri ar iekšēju gaismu un kaut kā ar katru brīdi paliek vieglāk. Bet arī šai situācijā tad ir tas ārējais tumšums un grūtums, bet apziņa gaismā. Vai esmu kontrastu cilvēks? Nē. Es esmu gaismas cilvēks. Bet tā kā mēs esam nākuši izgaismot tumsu, tad ik pa laikam eju iekšā tumšumā, lai to izgaismotu. Lai paņemtu priekš sevis grūtu situāciju, un izietu to ar gaismu.
Svarīgākais šai visā ir skaidri sajust un skaidri apzināties ko gribi un kā gribi. Un tā kā Tu gribi, tā Tev būs.
Savukārt ja nezini kā gribi, tad būs tā samuļļātā enerģija un duļķainās krāsas. Tad esi kā tādā dūksnājā, no kura nevar izkārpīties. Un tad ir jāiet vai nu uz leju līdz dibenam, lai var atsperties, vai uz augšu, lai var ārā tikt.
Sanāk rakstīt kaut kā abstrakti, bet īstenībā, enerģētiski tas tā izskatās. Arvien biežāk es redzu (vai man parāda) tādas bildītes un ainiņas, kur redzama notiekošā enerģētika. Un mums apkārt ir ļoti daudz tādas saduļķotas enerģijas. Rakstu mums, bet īstenībā, man pašai tādas nav. Mums – šai gadījumā sabiedrībā kopumā.
Ko darīt?
Nu... nomainīt attieksmi. Pirmkārt jau –iemācīties runāt vairāk vārdiņu gribu nevis negribu. Patīk nevis nepatīk. Un skatīties uz situāciju caur saimnieka pozīcijām.
Vai vari šobrīd pateikt, ko patiešām tagad gribi? Kas Tevi šobrīd darītu priecīgu un laimīgu. Nosauc. Pasaki sev. Un tici – pēc brīža būs tāda iespēja.
Kur doma, tur enerģija. Kur enerģija – tur tai ir iespēja materializēties. Ja domas un enerģijas nav, tad tas nevar īstenoties Tavā dzīvē.
Ir viens paņēmiens, ko vari izmantot, ja galīgi grūti pāriet no tā „negribu” uz „gribu”:)
Paņem lapiņu un uzraksti visu to, ko negribi. Un tad otrā stabiņā tam pretim pārveido teikumu uz to, ko Tu tai vietā gribi. Un redzēsi, ka tā bilde jau pilnīgi savādāka rādās : )
Šodien Jūrmalā saulains un skaists! Ticu, ka tur, kur esi Tu, arī. Lai saule sirdī un gaismas pielietas dienas šai brīnumjaukajā skaistajā laikā!
Ar mīļumu, Inese
