Nevarībā ir spēks


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Vakar trīsarpus stundas klausījos un skatījos Lazareva lekciju un šīs nodarbības laikā man tik ārkārtīgi labi domās „salikās” viss pa plauktiņiem, ka atkal gribu ar Tevi padalīties. Un šoreiz parunāsim par to, kuros gadījumos mēs no Visuma un no Dieva saņemam vislielāko enerģiju.

Vai zini kad?

Tieši tad, kad esi bezgalīgi centies, kad esi darījis visu, lai ko sasniegtu vai izdarītu, bet nespēj. Kad esi spiests atzīt savu nevarību, savu niecību, savu mazumu attiecībā pret to milzīgo Spēku, kas visu vada.

Vai Tev ir bijusi šāda pieredze? Vai zini par ko es runāju?

Droši vien, ka ir. Man arī ir.

Kamēr visu ar savu spēku, savu prātu un izveicību te organizējam, kūrējam un sasniedzam, mēs it kā Dievam sakām: „Tagad Tu vari atpūsties” (zemapziņā, protams). „Tagad es visu pati varu izdarīt”. Un šai brīdī mēs it kā aizslēdzam to kanālu, kas mums dod klāt dievišķo enerģiju. Mēs skrienam un rūpējamies, mēs prātojam, taisām plānus, mēs organizējam un daudz ko tiešām sasniedzam. Un tas viss ir labi, ja vien to darām apzinoties Augstāko Spēku vadību. Bet ja ne, ja sākam justies vareni, lepni, vai varbūt esam tik noskrējušies, ka Dievam „pieslēgties” vai par Dievu atcerēties vairs vispār nespējam – tad mūs apstādinās. Tad noliks guļus stāvoklī un liks apdomāties. Un parasti šādos brīžos (vai nu uz slimības gultas, vai pie kāda liela zaudējuma) cilvēks pēkšņi attopas. Pēkšņi sāk atcerēties par vērtībām. Sāk atcerēties par Dievu un vērsties pie Viņa. 

Bet ir ļoti labi, ja šo zinot, mēs varam savu dzīvi sakārtot bez šīs piespiedu apstāšanās vai arī protam apstāties paši un saprast cik mazi attiecībā pret Dievu esam.

Tieši šādā brīdī, kad saproti, ka bez Dieva nespēj neko – tieši tad nāk klāt vislielākais spēka pieplūdums.

Man tā ir bijis ļoti bieži. Visizteiktāk  tas bija, kad ļoti gribēju satikt savu īsto un vienīgo. Un tiešām biju centusies izdarīt visu, ko vien varēju iedomāties (rituālus, domu sakārtošanu, attieksmes maiņu, pozitīvas domas, laba enerģētika utt.), bet mīlestību jau nevar uzorganizēt, mīlestību nevar ieplānot, mīlestību nevar piesaukt. Un kad es to sapratu, tad man „pilnībā nolaidās rokas”. Savā dzimšanas dienas rītā es vienkārši sēdēju čokuriņā sarāvusies un klusiņām raudāju par to, ka man tomēr nekas nesanāk. Ka esmu tik maza un ka nezinu kā atnāk lielā Mīlestība. Sēžu un runāju ar Dievu – „Dievs Tu vinnēji. Jā, Dievs, es atzīstu, ka skrienot un darot visu pēc vislabākajiem ieteikumiem, pēc vislabākās sirdsapziņas diemžēl es nespēju saorganizēt un satikt savu Lielo Mīlestību. Un, mīļais Dievs, ja Tu esi lēmis, ka man jādzīvo vienai, tad labi. Es Tev vienkārši pakļaujos. Es Tevi mīlu un  mīlēšu vienmēr, mīļais Dievs. Arī tad, ja manas vēlēšanās nepiepildās un dzīve nesakārtojas”.

Tad, kad es to biju pateikusi, man kļuva drusku vieglāk. Bet tik un tā nekāds īpaši labais garastāvoklis nebija, jo zināju, ka dzīvot vienai man patiešām ir diezgan grūti.

Un vakarā es saņēmu no Dieva vislielāko sava mūža dāvanu  - savu lielo Mīlestību.

Šādu stāstu manā dzīvē ir ļoti daudz. Ka tieši tajā brīdī, kad atzīstu savu sakāvi, kad atzīstu, ka bez Dieva neko nespēju, kad atzīstu, ka nespēju tikt galā ar situāciju – man tiek sūtīta milzīga palīdzība.

Nu jau, protams, ka es dzīvoju diendienā paļaujoties uz Dievu. Un katrā situācijā, kurā nezinu, ko darīt, patiešām pa priekšu vēršos pie Dieva un tikai tad jau ar Dieva svētību mēģinu tikt galā.

Piemēram, kad man pietrūka naudas pirmās grāmatas izdošanai, tad gāju prasīt palīdzību ne jau pie cilvēkiem. Es patiešām gāju garā pastaigā gar jūru un lūdzu Dievu, lai sūta man risinājumu, lai pasaka priekšā, ko man tagad darīt. Zinu, ka nav labi aizņemties naudu – bet ko tad. Un toreiz viss atrisinājās ekselenti – noslēdzām līgumu ar dalītu maksājumu un naudas pietika.

Vārdu sakot – arī Lazarevs, nu man ir apstiprinājis šo sajūtu  - ka vislielāko palīdzību, vislielāko enerģijas pieplūdumu mēs no Visuma saņemam tieši tad, kad paši aiz nevarības atslābstam. Kad vairs neesam iespringuši kaut ko risinot.

Un te nu mēs nonākam pie mūsu mīļā vārda „ļauties”.

Un tieši tāpat jau saka par savu vēlēšanos – palaid to vaļā, lai tā var piepildīties. (Lai gan par vēlmēm, tad jau būtu pilnīgi cits stāsts.)

Es Tev novēlu ik pa laikam sajust savu bezspēcību Dieva priekšā, jo tieši tas mums palīdz izkopt bezgalīgu paļaušanos Dievam. Savukārt caur šo paļaušanos mēs tik ļoti iemanāmies atbrīvoties, ka tieši tā mēs visvairāk varam saņemt dievišķo enerģiju. Ticība, Cerība un Mīlestība mūsos vislabāk attīstās caur šo bezgalīgo ļaušanos Dievam.

Ar mīlestību,

Inese

Ps. Paldies, xxx, ka ieliki Lazareva lekcijas linku!

Komentāri (90)  |  2011-11-10 11:53  |  Skatīts: 6703x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Maija* - 2011-11-13 14:26
Vai Kristīne, es ļoti priecājos par Tavu ierosinājumu sarakstīties! Man arī ļoti gribās padalīties savās sajūtās un pārdomās ar cilvēku, kurš jūtās līdzīgi, jo "paēdušais nepaēdušo nesapratīs". Tuvākajā laikā Tev uzrakstīšu, bet, ja Tev ir vēlme atrakstīt ātrāk tad lūk mans e-pasts: maija.design@gmail.com

Līga* - 2011-11-13 14:36
Kādu laiku atpakaļ lasiju Dona Migela Rīza grāmatu "Četras vienošanās" - un viena no tām bija -CENTIES DARĪT PĒC IESPĒJAS LABĀK .Centieni darīt pēc iespējas labāk mainās ik stundu ,ik dienu ,jo mainās arī Tava un mana attieksme ,kas tad ir labāk... Un ja mēs ikvienu darbu veiksim tā, kā mūsu uztverē ir labāk un saskaņā ar sevi ,tad noteikti saņemsim atbalstu no Augstākiem spēkiem ...


Inese* - 2011-11-13 15:04
Jā - es piekrītu. Es vienmēr saku - darīt sev un Dievam par godu!.
Lazarevs saka - strādāt savai dvēselei. Nevis lai nopelnītu (jo tad pieķeramies mantai), nevis lai padarītu darbu (jo tad pieķeramies dzīvei), bet tieši saņemt gandarījumu un mīlestību no sava darba procesa un augļiem. Un tad mēs saņemam spēkus un diezišķās enerģijas pieplūdumu no Visuma. Kad dzīvojam un strādājam sajūtot dvēseli un mīlestību.

Maija* - 2011-11-15 13:07
Man rodās jautājums, kā tad pareizi rīkoties ar savām vēlmēm, kas ir svarīgāk - palaist vēlmi pēc izteikšanas vaļā, paļaujoties uz Dievu (bet nav jau teikts, ka Dievs uzskatīs ka mums to tiešām vajag un mūsu domas sakritīs!) vai arī'turpināt veidot kolažas, vizualizēt vēlmes rezultātu, piekopt rituālus? Inese piemērs rāda,ka visu to darot arī nebija (tā īstā mīlestība), līdz nenotika pilnīga vēlmes nodošana Dieva rokās. Kā tad būtu pareizi jārīkojās, ja kaut ko ļoti gribās?

Baiba* - 2011-11-15 13:28
Nu es domāju, papriekšu jāveido tās kolāžas un jāpiekopj rituāli, iepriekš iztēlojoties to sajūtu, ka vēlme ir jau sasniegta (un izdomāt, vai tiešām tas ir tas, ko es patiesi vēlos un tas būs labvēlīgs man un apkārtējiem) un kad tas viss ir izdarīts, atliek vienīgi nodot to Dieva rokās. Ir pat tāda līdzība- ja jau Dievs zina, kas man vajadzīgs, priekš kam man vispār kaut ko vēlēties un lūgt? Atbilde- Dievs tad tiešām zina, bet vai Tu pats zini?

Baiba* - 2011-11-15 13:33
Vēl, es domāju, jāskatās, lai mēs izmantojam tās iespējas, ko Dievs mums dod, lai vēlmi piepildītu, savādāk sanāks kā tai līdzībā, kur plūdos cilvēks gaidīja, ka Dievs viņu izglābs un nekāpanevienā laivā, bet paradīzē nonācis, sūdzējās, ka Dievs nav palīdzējis izglābties uz ko Dievs atteicis, ka viņš jau arī tās laivas sūtījis :). Vai arī tā sendzirdētā anekdote par loterijas biļeti, kur sēž vīrs un visu dienu lūdz- Dod, Dievs, man laimēt loterijā, bet Dievs atteic- nu vīrs, vismaz loterijas biļeti nopērc! :)

Inese* - 2011-11-15 22:02
Es piekrītu, ka visa tā darbošanās ar rituāliem un zemapziņas pārinstelēšanu ir tikai priekš mums pašiem. Dievam to visu nevajag. Dievs tiešām zina ko mums vajag un ko ne. Tagad vienīgi ir svarīgs jautājums - vai mēs esam spējīgi sagaidīt kad mums kas tiks dots, vai esam tam gatavi (un neaizslēdzmies ar svau negribēšanu, neticēšanu īgņošanos vai pārāk lielo pieķeršanos vēlmei).
Un tapēc man šobrīd šķiet, ka ir jādara viss tā, ka tu jau pats gandrīz vai notici, ka esi visu sasniedzis un tad ja tas nesanāk, tad ar mīlestību atzīt, ka Dievs ir stiprāks un nolikt šo savu vēlmi Dievam pie kājām.

Bet es ticu, ka šim visam ir nākošā pakāpe, kurai tuvojos un kuru nojaušu, bet vēl līdz galam man nav skaidrs kā tas strādā.
Tur ir kaut kāda brīnumaina mīlestības sajūta un ļaušanās Dieva vadībai bez konkrētām vēlmēm. Par šo vēl pameditēšu, lai saprastu kas kā notiek un tad uzrakstīšu rakstu.

Milda* - 2011-11-22 09:43
Es tikko sapratu, ka nemāku ļauties. Nemāku būt nevarīga. Pat ja pašai šķiet, ka māku, sapratu, ka tas ir apmāns. Varbūt labi, jo tas var nozīmēt, ka lēnām sāku iepazīt sevi...
Man ir mazs uzņēmums, kas grimst. Esmu izveidojusi skaistas lietas, cilvēki slavē, bet viss brūk un jūk. Kādu brīdi vienkārši darīju, darīju, darīju. Un tagad laikam ir brīdis, kad jūtos vairāk viena nevaru. Es it kā pieņemu ok, ja nav lemts, tad nav lemts. bet tanī pat laikā eju un daru. Kaut pa cm uz priekšu. Šorīt sēdēju un raudāju, ka nesanāk, ka es nevaru. kad izraudājos, tad parādījās doma, varbūt ir kaut kas ko vēl var darīt???? Un tad arī nāca atziņa, ka tā ir nespēja padoties, pieņemt notiekošo un nespēja samierināties. Tieši tāpat kā neļaut smagi slimam mierīgi aiziet... jo viņš ir tik mīļš, kā ES bez viņa dzīvošu... Mocīt sevi un to otru. Un kā lai pareizi savā dzīvē saskaņo samierināšanos, savas nevarības atzīšanu un tik populāro mērķtiecīgumu un neatlaidību?

Solvita* - 2011-11-22 11:01
Milda,

Tavs jautājums labi sasaucas ar manējo jautājumu komentāros pie raksta ''Atbildība, lēmums, darbība citā kontekstā par lūzuma punktu.''

Un vakar es izdomāju , man nāca apjausma, varbūt apskaidrība.

Protams, ka tas ir tikai vienīgi mans viedoklis, bet tieši tajos brīžos, kad viss brūk un jūk, tieši tad saproti, ka neesi viens. Tās mācības , kad tas notiek mēs nevaram par prātu tajā brīdi izdomāt, jo nāk klāt emocijas, kā jau raksti , ka izraudājies.
šeit un tagad izraudājies,
un
šeit un tagad lūdz padomu Dievam
un tev tiks dota atbilde, ja vien ceri, ka viss , kas notiek,m notiek uz labu, lai cik ļauni šobrīd no tava skatu punkta tas izskatītos.
Nē, es neko nevērtēju, man nav tādas tiesības.
Es pēc savas pieredzes saku, ka tieši tad, kad bijis man vissliktāk, esmu sapratusi, ka viss ir Dieva rokās. un ļaujos tam, kā būs tā, kā būs.
Man tas tiešām ir palīdzējis.
Visu to, kas nāk uztveru kā pārbaudījumu. Ticība Dievam nav vienkārši lūgšana. Ticību Dievam tiek pārbaudīta katru mirkli.
Ko darīt?
Ticība iet kopā ar
Cerību
Mīlestību.

Lūk, mēs runājam par ticību un mīlestību, bet ir vēl viena saistīta īpašība - Cerība.
Es ņemu talkā Svētos rakstus un atrodu Jaunajā Derībā par Cerību
Pāvila vēstule romiešiem (15:4)
''Jo viss , kas iepriekš rakstīts , rakstīts mūsu pamācībai , lai mēs izturīgi būdami bēdās un iepriecu smeldami rakstos iegūtu CERĪBU.''

Padomā, ka Tu izproti Cerību darbībā ? padomā , iespējams, ka arī darot visu no sirds, kaut kaut kur uzņēmuma sistēmā ir kāda kļūda, kaut kas aprēķinos līdz galam nebija novērtēts stratēģiski izplānots.
Ja kaut kas nenotiek pēc mūsu prāta, tas jau nenozīmē, ka nenotiek vispār. Viss visuma un Dieva likumos ir saistīts. Enerģijas nezūdamības likums. Viss labais nekur nepazūd, pēc principa dots devējam atdodas .

Tāpēc šobrīd , kad esi darījusi visu , atliek cerība. Un padomā, kas ir cerība, un kāpēc tiešām šī īpašība ir kopā ar ticību un mīlestību.
Tas ir pārbaudījums tieši par šīm 3 savstarpēji saistītām īpašībām.

tas ir jautājums arī par pieķeršanos visam tam , ko darām, un tad darbības tiek pakārtotas augstāk Dievam. Tie nav vārdi, tā ir realitāte.

Es tikai mēģinu ieviest skaidrību, izpratni.

Atliek cerība.
Jebkas , kas notiek ir vērsts uz to, lai mēs attīstītos.......

Lai ar pacietību un cerību raudzītos uz visu , kas notiek - tāds mans vēlējums!

Milda* - 2011-11-22 11:24
Paldies Solvita. Šodien kārtošu māju, kaut kas ir jādara, bet strādāt uzņēmumam šodien liekas, ka nevajag.
Vēlreiz paldies par komentāru.

Elisone* - 2011-11-22 19:18
Es vēlējos padalīties savā apjausmā par Dieva klātbūtni, jo līdz šim man nebija izdevies būt pilnībā pārliecinātai par to... Vakardiena man bija īpaša diena, kurā biju apņēmusies sakārtot sevī ko būtisku un atvadīties no kāda savas dzīves posma, kas, protams, devis man mācību. Pašā vakarā, gulēt ejot, izjutu tādu īpašu atvieglojuma sajūtu par pavadīto dienu, ka sakrustoju plaukstas un sāku teikt pateicību Dievam. Es pirmo reizi savā turpat 40 gadu ilgajā dzīvē uzrunāju Dievu! Uzrunāju no visas sirds! Pateicos Viņam, ka man tika dots iekšējs spēks izturēt šo dienu un pavadīt to saskaņā ar sevi. Pateicos, ka esmu nonākusi tik tālu, ka daudz ko esmu sapratusi savā dzīvē, arī savas pieļautās kļūdas, par kurām lūdzu Dievam piedošanu. Izteicu pateicību par visiem notikumiem, arī ne tik labajiem, ko man nācies piedzīvot. Pateicos, ka varu būt kopā ar saviem mīļajiem, ka varu baudīt šo dzīvi. Sajutu patiesu lūgšanas spēku sevī un kontaktu ar Dievu. Nemanot man sāka birt asaras. Jutu, ka tās gluži karstas izspraucas no maniem plakstiņiem un tek pār vaigiem jau atdzisušas un vēsas. Tas bija neizstāstāms emocionāls brīdis! Pateicos Dievam, ka esmu šo brīdi piedzīvojusi vēl dzīvai esot manai Omītei un Opapam (viņiem abiem 90 gadu), kuri vienmēr ir vēlējušies mani pievērst Dievam. No mazām dienām vecvecāki mani garīgi virzīja, tomēr es jutu tādu kā pretestību, ka man kaut ko uzspiež vai tml. Lai gan sapratu, ka ir kādi Augstāki spēki, kas mūs vada, bet nebiju sevī apstiprinājusi, ka tas ir Dievs. Tādēļ man šī apskaidrība bija ļoti īpaša. Tagad cenšos to saudzēt kā mazu dīgstu, kas izspraucies pavasara skurbumā, lai dotu tam spēku un ļautu uzplaukt kā Burvīgam Dievišķam Ziedam!

Ilva* - 2011-11-23 01:27
Es katru dienu lasu šo rakstu....un es nepārspīlēju...priekš manis ir tik būtiski...vai esmu iemācijusies.....ļauties.....nevis tikai organizēt dzīvi....es skaitu afirmāciju...līdz beidzot arī mana zemapziņa noticēs....bet!!...reizēm ir sajūta, kā iedzērušam cilvēkam...viens solis uz priekšu...un viens atpakaļ....bet...es cenšos.
Ar ļoti ticību....cerību...un mīlestību.

Baiba* - 2011-11-23 08:25
Elisonei- ļoti aizkustinoši bija lasīt Tavu atklāsmi! Patiess prieks par Tevi!
Man arī pēdējā laikā ir bijis tā, ka vairākas lietas aizkustina līdz asarām. Nu, piemēram, Staro Rīga svētkos, skatoties Vērmanes dārza strūklaku, biju tik aizkustināta, ka asaras pašas sakāpa acīs, pat ne par ko nedomājot. :)

Inga* - 2011-11-23 16:50
Pateicoties tam, ka šeit pirmā komentārā tika minēts Lazareva lekciju links, arī es paklausījos viņa lekcijas . Uzreiz atzīšos, ka viņa grāmatas lasījusi neesmu un nezinu gan, vai to vairs vēlos. Absolūti mani šis cilvēks neiedvesmo, varētu pat teikt, ka kļūst drūmi viņu paklausoties. Kā viņš atbild uz cilvēku vēstulēm un uzdotiem jautājumiem, no kurienes viņš var apgalvot par šīm 5, 7 vai vairāku paaudžu pārmantotām problēmām, to pat gaišŗeģi nevar zināt, bet viņš taču nav gaišreģis, vēl jo vairāk viņš apgalvo, ka gaišredzība ir kā slimība, un, ka tas nav normāli, ja cilvēks ir gaišredzīgs. Arī tas, ka viņš noliedz visu citu, nu piemēram transērfingu vai reiki (http://www.youtube.com/watch?v=gAPIOpd5qk4&feature=related) , pat atzīstot tos par kaitīgiem un problēmu izraisošiem faktoriem, nu dikti dīvaini tas viss izklausās, es ar viņu tiešām nejūtu rezonansi. Tas protams ir tikai mans šā brīža viedoklis, un noteikti nepretendēju uz galīgo patiesību, varbūt es neesmu vēl gatava ko tādu dzirdēt, bet man šķiet, ka cilvēkus ir jāiedvesmo, jāpalīdz viņiem saskatīt to labo un skaisto, kas ir katrā no mums un ik dzīves mirklī, nevis biedēt viņus ar kautkādām karmām un tml.

Elisone* - 2011-11-23 19:11
Baibai - Mīļš paldies Tev par atbalstu! Ir tik patīkami, ka šādā atklāsmes brīdī vari savā priekā padalīties ar līdzīgi domājošiem!


annina - 2011-11-24 00:42
Mīļās , meitenes! Lasu Jūsu sarunas, komentārus - liekas Jūs visas esat laimīgas , tik jauki viss sanāk ! Varbūt ,ka tas INESES nopelns- viņa Jūs sapurinājusi , uzmundrinājusi un Jūs jau varat citus pamācīt! Katrā ziņā te ir laba vieta, kur kaut mazliet rast dvēseles mieru ,gūt pozitīvas emocijas. Es jau tikko kā esmu atradusi šo studiju un tā mani paspēja piesaistīt!
Gribu ar Jums padalīties ar savu problēmu. Neesmu vairs nekāda padsmitniece -ir ģimene: vīrs, bērni . Dzīvojam pie vīra vecākiem... Esmu diezgan noslēgta, it kā rāmjos ielikta. Neprotu lāga priecāties par dzīvi, visu laiku tāda uzvilkta! Kad mājās viss ir labi ,visi turās pie veselības ,nav strīdi utt. arī es jūtos kā cilvēks, bet pietiek tik kaut kam notikt, - vai kādam saslimt, vai kāds kaut ko ne tā izdara ,vai mājās saspīlēta atmosfēra- tā es arī reizē visam līdzi dzīvoju, slimoju - neko lietas labā neprotu izdarīt .... nesaprotu, kas tas ir! It kā aizveras manī kaut kas...Rezultātā lielāko dzīves daļu pavadu drūmā omā... Padzeru antidepresantus, liekas kādu laiku paliek labāk...Veselības arī nav, jo kā var būt! Dzīvoju galvenokārt pa mājām. Varbūt varat kādu padomu ieteikt, kā sevi ,, lauzt ,,..Būšu ļoti pateicīga arī Jums INESE, lasīju žurnālā Jūsu rakstu un tas ļoti iedvesmoja .Paldies !

annina - 2011-11-24 00:42
Mīļās , meitenes! Lasu Jūsu sarunas, komentārus - liekas Jūs visas esat laimīgas , tik jauki viss sanāk ! Varbūt ,ka tas INESES nopelns- viņa Jūs sapurinājusi , uzmundrinājusi un Jūs jau varat citus pamācīt! Katrā ziņā te ir laba vieta, kur kaut mazliet rast dvēseles mieru ,gūt pozitīvas emocijas. Es jau tikko kā esmu atradusi šo studiju un tā mani paspēja piesaistīt!
Gribu ar Jums padalīties ar savu problēmu. Neesmu vairs nekāda padsmitniece -ir ģimene: vīrs, bērni . Dzīvojam pie vīra vecākiem... Esmu diezgan noslēgta, it kā rāmjos ielikta. Neprotu lāga priecāties par dzīvi, visu laiku tāda uzvilkta! Kad mājās viss ir labi ,visi turās pie veselības ,nav strīdi utt. arī es jūtos kā cilvēks, bet pietiek tik kaut kam notikt, - vai kādam saslimt, vai kāds kaut ko ne tā izdara ,vai mājās saspīlēta atmosfēra- tā es arī reizē visam līdzi dzīvoju, slimoju - neko lietas labā neprotu izdarīt .... nesaprotu, kas tas ir! It kā aizveras manī kaut kas...Rezultātā lielāko dzīves daļu pavadu drūmā omā... Padzeru antidepresantus, liekas kādu laiku paliek labāk...Veselības arī nav, jo kā var būt! Dzīvoju galvenokārt pa mājām. Varbūt varat kādu padomu ieteikt, kā sevi ,, lauzt ,,..Būšu ļoti pateicīga arī Jums INESE, lasīju žurnālā Jūsu rakstu un tas ļoti iedvesmoja .Paldies !

Elīza* - 2011-11-24 09:05
Neesmu skatījusies Lazareva lekcijas, bet esmu mazliet palasījusi viņa Karmas diagnostikas. Inga saka, ka Lazarevs noliedzot visu citu. Nu tad tur tiešām kaut kas nav ok ar to cilvēku, ja viņš domā, ka viņš un viņa metodes ir ok, bet pārējais ir slikti. Jāsaka, ka grūtos brīžos, kad ķēros pie Lazareva lasīšanas, cerībā kaut ko pozitīvu no tā gūt, es guvu tieši pretējo - man vienkārši sāka braukt jumts no visa tā, ko lasīju, un svārstiņš aizgriezās momentā un spēcīgi negatīvā virzienā. Zin, apmēram - nu kāda te ticība, cerība un mīlestība, viss ir vienas vienīgas šausmas un tad jau gandrīz vai uzreiz jāiet kārties :))
Inese, Tu esi lielā sajūsmā par Lazarevu. Varbūt vari pakomentēt manu un Ingas rakstīto, kā arī to, vai Tev ir pieņemami, ka viņš noliedz visu citu, piem., Reiki, kā Inga raksta.
Nu cik mana pieredze rāda, tad no tiem šāda veida speciālistiem, kas visu noliedz, izņemot sevi, ir jāmūk pa gabalu, jo tas vien jau liecina, ka viņi neizprot vienu no svarīgākajām lietām - ka viss ir viens, ka mērķis visiem ir viens, bet ceļi dažādi, ka nav labāku vai sliktāku ceļu, ka nav labāku vai sliktāku metodiku utt., būtisks jau patiesībā ir rezultāts. VAi ir vēl kāds, kam Lazarevs raisa negatīvas sajūtas...?

kuku* - 2011-11-24 09:11
Anninai:
es arī tikai nesen šo lapu atradu. Kāpēc? Mēs šādas lapas atrodam tikai tad, kad jau ir slikti. Arī man ir slikti, viss neiet, sāk veidoties parādi. Un es meklēju problēmu sevī. Tieši vakardien nonācu pie atziņas, ka katram no mums vajag savu "Red Bull", kas ceļ spārnos. Tas, kas izpauž mūsu dvēseli, tas, kas rada prieku, enerģiju vienkārši no darīšanas. Mums katram ir darbs un pienākumi, kas jāveic, no kuriem nevaram uzreiz atteikties. Un labi, ka tādi ir. Šie pienākumi, varam saukt par ikdienas rutīnu ļauj mums ar abām kājām stāvēt uz zemes, tie mūs disciplinē. Bet to "vaļasprieku" jeb dzīves piepildījumu vajag. Domāju, ka mūs visus brīžiem nomāc ikdienas rūpes un tad tas vaļasprieks pacels mūsu pāri tam. ir labi, ja darbs ir tas vaļasprieks. Bet galvenais - ir saprast, kas ir tavs dzīves patiesais vaļasprieks.

Man arī ir vīrs, bērns. Nav vairs divdesmit. bet tikai pēdējo mēnesi es tā nopietni ķidāju sevi, savu dzīvi, savas domas. Ļoti smagi, pat brīžiem fiziski grūti. Esmu pat runājusi ar zīlniecēm. Bet zīlnieks var pateikt, kā Tev būs, ja turpināsi tagad iesākto. bet mainot savu dzīvi, Tu vari mainīt ja ne savu nākotni, tad vismaz savu attieksmi pret to. bet, lai mainītu attieksmi, mums katram ir jāatrod tas savs "Red Bull, kas ceļ spārnos."

kuku* - 2011-11-24 09:14
Anninai par vaļasprieku

Vēl man šķiet, ja Tev kaut vajag saņemties, lai vaļasprieku darītu, tad iespējams - tas nav tavējais.

Māra* - 2011-11-24 09:29
Grūti jau tā paļauties uz Dievu, tā vienā dienā, kad esi sācis mēģināt visu dzīvi ''turēt grožos'', lai tikai nenotiktu kautkas tāds, kas sagrauj ticību Dievam pilnībā...nu vismaz man tā ir, diemžēl kādreiz biju gana dzīvespriecīga ar šo vieglo spēju paļauties uz kaut kā Augstāka palīdzību, bet daži notikumi dzīvē, kuru sekas ir dramatiskas ir likuši apšaubīt visu, kaut kā likuši ierauties sevī un ticēt tikai sev kādu laiku, kas no vienas puses nebija slikti - tu atbildi tikai pats par sevi, bet tai pat laikā jūti, ka viss, lai cik saplānots, samenēdžēts tik un tā notiek ''pa savam'', pēc Cita plāna, ne tava...un tad gribas paļauties, ka šis Dievs ir un tas ir tā labā Dieva plāns, kuru lai kā censtos nevari izjaukt pat ar savu v;elmi kontrolēt..

kuku* - 2011-11-24 09:52
Man jau arī šķiet, ka ar savu vēlmi - ja tā neatbilst Augstākā Spēka gribai, neko izmainīt nevari. Tu vari cīnīties, kamēr ir spēks, bet vienā brīdī kaut kas Tev liek saprast, ka ceļš ir nepareizais... Vismaz man pārdomājot savu dzīvi, šāda sajūta ir radusies. Ja dzīvē rodas kādas problēmas, tad ir jāsāk skatīties citā virzienā. Es neņemos apgalvot, ka mans viedoklis ir pareizais, man vienkārši rodas tāda sajūta.

kuku* - 2011-11-24 10:14
Domāju un radās jautājums - tiem, kas atraduši savu dzīves misiju, kā Jūs līdz tam nonācāt, cil ilgu laiku tas prasīja, kā sapratāt, ka tas ir jūsu? It īpaši jautājums tiem, kas savu dzīves piepildījumu atrada pilnīgi citā jomā?

Māra* - 2011-11-24 10:31
Manā gadījumā es cenšos cik spēka pasargāt savus mīļos, bērnus, tuviniekus, cenšos, bet nemāku laikam līdz galam paļauties un atzīt, ka nevaru pasargāt no visa- bērnus no slimībām, vīru no pārslodzes darbā, un mana pārliekā vēlme kontrolēt un nespēja tā līdz galam ļauties, kā kuku saka tam pareizajam ceļam, varbūt arī ir viss pamatu pamats bērnu slimošanai un vīra nespējai darbā atteikt strādāt vienmēr par stundiņām 2 ilgāk, nezinu , iespējams, labāk ir palikt ģimenē par algu nabadzīgākiem, bet ne tik stresainiem un ne tik ļoti pakļautiem dienas, nedēļu, mēneša plānotājam...bet kā tam ļauties, es vēl esmu procesā, ceru iemācīties paļauties

kuku * - 2011-11-24 11:04
Bērni slimo, jo Tu neļaujies. Viņi varbūt slimo no dusmām, ka Tu viņus kontrolē. Ja vīram patīk strādāt, lai strādā. Tāda ir viņa vīrieša sūtība. Viņš neslimos, ja Tu nepievērsīsi savu uzmanību tām stundām, kuras viņš pavada darbā. Man šajā jautājumā palīdz Lūles Vīlmas grāmatas. Bērni slimo dēļ mātes stresa, bailēm. Tam nu es piekrītu.



Lapa | [1] 2 [3] [4] |

Atpakaļ