Rozā brilles


 Sestdien braucu uz Madonu un kā vienmēr, kad man ir tālie semināri, pa ceļam paklausos radio. Arī šoreiz bija tāpat. Raidījuma tēma bija par mīlestību un raidījuma vadītājs kopā ar psiholoģi runāja par to – cik ilgi mīlestība ir akla un kad pienāk tas brīdis, kad cilvēks ierauga īsto realitāti un pārstāj sevi mānīt.

Braucu un domāju – diez kāpēc ir šāds viedoklis un kādēļ ir šāds uzstādījums. Kāpēc jau sākotnēji cilvēkiem ir jāiestāsta, ka iemīlēšanās un mīlestība ilgst tikai kaut kādu skaitu mēnešu vai gadu un pēc tam nu „tad tu viņu ieraudzīsi īstā gaismā”. Tāpat kaut kur esmu dzirdējusi sabiedrībā zināmu viedokli, ka mīlestība ir ķīmisks process, kas ilgst augstākais 3 vai 4 gadus. Jautājums – un kas tad notiek pēc tam? Rutīna? Pieķeršanās? Bailes palikt vieniem? Vai tiešām – mīlestības tajā visā vairs nav?

Neticu.

Esmu uzaugusi mīlošā ģimenē, kur vecāki viens otru mīlēja 40 gadus, zinu par saviem vecvecākiem, kas viens otru mīlēja visu mūžu, zinu savu dzīvi, kad mīlestība ar kopdzīves gadiem tikai pieaug. Par kādiem gan pārejošiem ķīmiskiem procesiem to var nosaukt.

Nē, es gan neuzskatu, ka mīlestība dara aklu.

Manā skatījumā viss ir pilnīgi otrādi. Es uzskatu, ka mīlestība mums atver acis un tieši tad kļūstam redzīgi. Ieraugam cilvēka dvēseli, saskatām cik viņš ir skaists. Un diemžēl, ja pazūd mīlestība, vai pareizāk sakot, ja prāts ņem virsroku un mēs paši totāli sagraujam mīlestību, tad kļūstam akli un vairs neredzam skaisto un labo. Un pietiek atvērties mīlestībai, kā atkal spējam priecāties par dzīvi un baudīt laimi, prieku un fantastiskas attiecības.

Raidījumā kā piemērs tika pieminēta Blaumaņa Kristīne, kura, lūk, dēļ šīs „aklās mīlestības” ir aizgājusi no citām attiecībām (kā zināms – no precībām ar Akmentiņu) pie Edgara. Un tajā brīdī es biju gatava zvanīt uz radio un pārjautāt psiholoģei – kā no psihologu viedokļa tad būtu pareizi? – vai izvēlēties stabilu vīrieti ar kārtīgiem ienākumiem, bet kuru viņa nemīl? Vai tomēr būt kopā ar savu mīlestību, kaut arī viņam ir tāda daba, kāda ir?

Es esmu Kristīnes pusē. Es esmu mīlestības pusē. Nu nevar dzīvot ar nemīlamu vīrieti, kaut arī viņš ir stabils un labi pelna. Tā ir nodevība pašai pret sevi. Tā ir nodevība pret savu mīlestību. Pret savu dvēseli.

Cits jautājums ir par to kā palīdzēt savai mīlestībai atmest kaitīgus - graujošus ieradumus. Bet arī to var tieši ar mīlestību. Ja mēs pašas augam, mūsu cilvēks līdz ar mums aug un mainās.

Īstenībā, ir tik daudz pārraižu un raidījumu, kurā cilvēki runā tik ļoti pretēji Visuma un Dieva kārtībai. Un negribas jau strīdēties. Un negribas kritizēt. Par sevi – es varu vienkārši izvēlēties neklausīties. Bet ir tik ļoti žēl, ka tos, kuri šobrīd ir meklējumos un savu īsteno vērtību sistēmu tikai veido – tos šādi pētījumi, pieņēmumi un komentāri ietekmē. Starp citu dažreiz var tikai pabrīnīties cik ļoti liels spēks ir sabiedrības domai, profesionāļu viedoklim par kādu konkrētu jautājumu.

Tādēļ – īstenībā atkal nonākam pie atbildības par to, ko klausāmies un kam ļaujam nosēsties mūsu zemapziņā.

Jo vairāk tajā būs šaubu un mīlestības nolieguma, jo dzīvē grūtāk izveidot mīlestības piepildītas attiecības.

Es Tev novēlu būt pārliecinātai par mīlestības spēku un par mūžīgu mīlestību. Tā tas vienkārši ir! :)

Un kā domā Tu?

 

Sūtot labas domas,

Inese

Komentāri (26)  |  2011-10-17 20:33  |  Skatīts: 7035x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
Tija* - 2011-10-17 21:49
Iemācoties saskatīt – ko divas Dvēseles, kas ir satikušās un atpazinušas viena otru, kopā nolēmušas apgūt – iemācīties mīlēt, piedot, pieņemt, būt iecietīgam, pacietīgam, caur attiecībām transformēt savu EGO, mīlestība tikai aug. Un ar gadiem arvien vairāk. Tā iegūst pavisam citas dimensijas.

Man arī ir ļoti žēl, ka tradicionālā psiholoģija bieži tiek balstīta pētījumos un pieņēmumos par bioķīmiju un bieži vien nodarbojas ar vainīgo meklēšanu – pagātnē un tagad. Un ir ļoti dīvaini redzēt kā cilvēku jūtas tiek pārvērstas skaitļos, lai pierādītu to esamību vai neesamību, vai jūtu procentuālo daudzumu kādā dzīves situācijā. Un ir skumji, ka cilvēki, kuri vēl tikai meklē savu Dvēseli un Mīlestību, pieņem šīs formulas kā dzīves patiesību.

Saprotot, ka Dvēseles viena otrai caur sagādātajām „grūtībām” palīdz augt un atbrīvoties no augstprātības vai kādas citas graujošas emocijas vai īpašības, kas neļauj būt mīlošam, pasaules kārtība top skaidra un ir tik viegli mīlēt – mūžīgi :)

Mīlestība nesākas un nebeidzas. Mīlestība IR :)




Elīza* - 2011-10-17 22:12
Jau vienā citā rakstā komentēju, ka bieži cilvēki domā, ka mīl, bet ar mīlestību tam nav nekāda sakara. Tā arī ir atbilde par tiem 3,4 gadiem, pēc kuriem viss beidzas. Saku to no savas pieredzes. Arī es kādreiz domāju, ka mīlu, un, tikai tad, kad satiku savu Mīlestību, sapratu atšķirību starp "domāt, ka mīli" un "mīlēt".

Ilze* - 2011-10-17 22:37
Inese, paldies par rakstiņu! Pati esmu pārliecināta, ka mīlestība nav statisks stāvoklis, bet gan izaugsme. Mīlestība, kas apņem mūs iepazīstoties noteikti ir savādāka kā mīlestības jūtas dzīvojot kopā pēc daudziem gadiem. Un tikai no pāra ir atkarīgs tas, kāda tā ir un vai vispār pēc gadiem vēl ir. :)))
Par Kristīni un Edgaru- tā ir doma par to, ka reizēm mīlestību jaucam ar līdzatkarīgām attiecībām.

AgneseP.* - 2011-10-18 00:24
Jā.. manī šis rakstiņš drīzāk raisa pārdomas par to, cik svarīgi ir atkal un atkal piedomāt pie tā ko mēs klausāmies, ko lasam vai ko skatāmies, jo bieži vien daudzas lietas mēs pieņemam tikai tādēļ, ka kāds to tā ir teicis vai uzrakstījis. Pieņemam, gaidam... un sagaidam..:)
Es ticu, ka cilvēki arī pēc daudziem kopīgi pavadītiem gadiem patiesi mīl viens otru, rūpējās viens par otru, ja vien paši to neizposta. Un tas tiešam ir atkarīgs tikai un vienīgi no šiem abiem cilvēkiem.
Man patīk kāds nesen lasīts aicinājums - "Esiet vienoti ar vīrieti vai sievieti, kas ir jums līdzās. Nevis ar savu pagātnes vai nākotnes stāstu"
Mūsu dzīves dažbrīd šķiet kā piesmakušas telpas tādēļ, ka mēs nespējam katru dienu paskatīties uz cilvēku sev blakām ar svaigu, ar "šeit un tagad" skatienu. Mēs velkam līdzi sev pārāk daudz visa kā (aizvainojumu, dusmas, bailes, neizrunātas lietas) un tas ir tas, kas visu izposta, nevis kāda mistiska 3, 4, vai septiņu gadu teorija. Es tā domāju:)

linda* - 2011-10-18 01:01
Arī es tieši par šo tēmu esmu diezgan daudz domājusi.. Ka dažu profesionālu speciālistu (domāju tādus, kuriem ir diploms vai sertifikāts) viedoklis un domas ir stipri atšķirīgas no Visuma un Dieva likumiem (cik pagaidām pati esmu izpratusi šos likumus). Un tādējādi manuprāt, šis raksts sasaucas ar nākamo rakstu par profesionalitāti. Un te nu var redzēt atšķirību, kurš iet savu ceļu un kurš dara visu, kā mācīts..
Bet tas trakākais man šķiet tas, ka šie speciālisti pauž savas domas masu saziņas līdzekļos (piem. žurnālos, radio - kā jau minēji, utt.) un ietekmē lielu daļu sabiedrības.. Un te jau ir jautājums par to, cik daudz informāciju mums ir jāņem pretī.. Pilnīgi izolēties no apkārtējās pasaules nav iespējams un arī nevajag, bet kā jau raksti, ir stipri jādomā līdzi, kādu info mēs ielaižam sevī..
Lai mums izdodas sekot līdzi sev un savām domām! :)

xxx* - 2011-10-18 01:50
Cilvēki ilgstoši var nodzīvot kopā rutīnā, pieķeroties attiecībām, bailēs paliek vienam ilgi un laimīgi cienot vienu. Vai tā ir mīlestība? Nezinu. Viņu izpratnē par lietām un to būtību, noteikti, ka jā. Manā izpratnē, gan jā gan nē. Ja viss uz zemes ir radīts ar Dieva mīlestību, tad jāsaka jā, viņi dzīvo mīlestība.
Ja runājam par Kristīni. Dažādos manos dzīves posmos esmu bijusi dažādās pusēs. Patiesībā runājot visu laiku esmu svārstījusies no vienas puse uz otru pusi . Izejot dzīves dažādus posmus joprojām nepieslienos nevienai pusei. Kāpēc? Rakstītajā Blaumaņa viedoklis, filmā jau vairāku viedokļu summējums. Taisnības pēc jāsaka , ka neesmu pārlasījusi darbu savus 20 gadus (šobrīd man 43 gadi) . Nav teikts, ka pret Akmentiņu viņai nebija jūtas, varbūt bija, bet ne tik košas kā pret Edgaru. Tik pat labi var teikt, ka Kristīni vadīja izteiktas mātišķās rūpes pret Edgaru, glābt viņu ... te var filozofēt bez gala un nenostāties nevienā pusē, bet pieņemt lietas kā viņas ir. Tie tomēr ir literāli varoņi 
Vai ir vieta šādiem psiholoģes un citiem viedokļiem , kas it kā runā pretī Visuma un Dieva likumiem? Es saku, ka ir vieta un viņi ir jāpauž. Es izvēlos viņus klausīties, pieņemt, ka viņi tādi ir ar izpratni un paņemt sev nepieciešamo. Mēs esam tik dažādi. Daži ielec Visuma likumos uzreiz, citiem ir nepieciešams pakāpenisks ceļš. No pirmā acu uzmetiena liekas, ka viņš ir pretrunā, bet tā nav . Noteikti ja mēs visu redzētu kopumā, tad saprastu, ka nav nekā pareiza un nepareiza uz zemes. Viss, kas notiek tam tā jābūt.
Atceros kad mammai iedevu lasīt Lūli, otrā dienā aizbraucu, redzu nav labi, vienās asarās un neizpratnē. Nolikām grāmatu malā. Viņa izvēlējās citu ceļu , kā apgūt Dievišķos likumus. Vai viņas ceļš ir nepareizs? Viņš ir vispareizākais priekš viņas dotajos apstākļos.
„Izvēlēties neklausīties” – bija laiks , kad arī es tā darīju, bet pienāca diena kad sapratu, ka neskatos patiesībai acīs, esmu nepatiesa pret sevi. Tā ir ļoti smuki nomaskējusies un glīti iesaiņota lepnība ( manā gadījumā)


Baiba* - 2011-10-18 03:27
Varbūt radio sarunā bija vairāk runa par iemīlēšanās stāvokli, kas, iespējams, ir pārejošs. Mīlestība dažreiz ir saistīta arī ar piepūli, kamēr iemīlēšanās notiek pati par sevi. Man patīk, kā to apraksta M. Skots Peks grāmatā "Nepazīstamais ceļš".

Kristīne* - 2011-10-18 04:56
Inese, paldies par rakstu! Es Tev pilnīgi piekrītu - tieši Mīlestība mūs dara redzīgus un Mīlestības trūkums - aklus. Mīlestība ir Dvēseles stāvoklis un to nevar izmērīt gados, procentos vai kā citādi. Ja Dievs visu ir radījis Mīlestībā, tad jau viss ko redzam, dzirdam, sajūtam ir Mīlestība dažādās intensitātēs un no mums atkarīgs, vai spēsim to apjaust, saredzēt, saskatīt. Un dzīvē mēs saņemam to, kam ticam, "Lai Jums notiek pēc Jūsu ticēbas!" Tātad ja ticēsim, ka Mīlestība ir 3-4 gadus, tad tā arī būs, bet ja ticēsim, ka Mīlestība ir mūžīga, tad to dažādās izpausmēs arī saņemsim atbilstoši mūsu pārliecībai. Es ticēšu, ka Mīlestība ir mūžīga. Lai Mīlestības piepildītas dienas mums!!! :)))

Diāna* - 2011-10-18 05:01
Man šķiet, ka problēma ir jēdzienu kā tādu jaukšanā - ko nu katrs ietver vārdā MĪLESTĪBA. Vai tā ir kaisle, aizraušanās, seksuālā pievilcība, doma "es mīlu", iemīlēšanās u.c. vai arī mīlestība kā Dievišķā Mīlestība. Neko nepareizu nesaskatu psiholoģes izteikumā par 3-4 gadiem, jo gan tas kā darbojas Visuma likumi, gan arī kaut kādas noteiktas likumsakarības cilvēku uzvedībā ir pētītas un piefiksētas. No pirksta tur izzīsts nav absolūti nekas.
Vai tas ir nepareizi runāt šādās, cilvēciskās uzvedības izpausmju kategorijās? Nezinu... Domāju, ka drīzāk jā. Ne visi ir gatavi uztvert ezotērisko informāciju, un ne visiem tas vispār ir vajadzīgs (konkrētajā viņu dzīves posmā).
Blaumaņa Kristīne? Dažas sievietes attopas pēc gada vai tiem 3-4 gadiem, dažas "savu krustu nes" visu mūžu. Vai tā ir Mīlestība Visuma likumu izpratnē? Par to nu gan būtu jāpadiskutē:)

Inese* - 2011-10-18 06:48
Nē - tad tā nav mīlestība. Tāpat kā tā nav, kas 3-4 gados pazūd.
Tad tā ir bijusi kaislība, pieķeršanās aizraušanās utt.

Un manuprāt nav tāda cilvēka, kuram kādā dzīves periodā nav vajadzības vai iespējas uztvert sarunas par mīlestību.
(un tam ar vārdu "ezotērika" nav nekāda sakara. Tāpat kā tam, ko es daru un par ko runāju) :))

Mīlestība ir pāri lakiem, pāri zinātnei, pāri statistikai un pieņēmumiem.
:)

Ilva* - 2011-10-20 05:47
Mīlestība ir nesavtīga...mīlestībā ir enerģija, kas ir paliekoša mūžam....tikai mēs cilvēki...esam piekāruši...mītiskas birkas...kā piemēram: mīlestība uz laiku....uz 3-4gadiem uttt....bet!!!...mīlestībā vienmēr ir dinamika....un attīstība...tā mainās...tā pilnveidojās.
Es...nevaru komentēt...par radio raidijumu..., jo nēesmu to dzirdējusi...ko tieši ir domājusi...šī psiholoģe....bet!!! teorijās pastāv...šis rādījums...uz 3-4gadiem. Mēs šeit runājam par mīlestību, kas ir tik ļoti skaista un tik ļoti netverama. Un cikvēki dzīvo uz zemes...un ir tik ļoti dažādas lietas, kas mūs pavelk....dēļ kā mēs reizēm pazaudējam dievišķu mīlestību....un tapēc pastāv Rozā Brilles....kas mūs aizviļ...uz nepatiesu mīlestību.

Inese* - 2011-10-20 17:45
Es domāju, ka varbūt šajā gadījumā to nemaz nevajag saukt par mīlestību. Tas var būt ir "periods, kad dikti gribas precēties" :)), vai arī, "kad gribas sakartot savu dzīvi" un mēs satiekam cilvēku, dzīvojam ilūzijās, cik nu mums labi tagad viss te kārtojas, bet......mīlestība nav bijusi pat no paša sākuma.

Vai arī var gadīties, kad ir milzīga kaislība. Kad tiešām ir ļoti liels fizisks pievilkšanās spēks, bet....nav nekādu garīgāku pamatu attiecībām. Nu tad atkal to diez vai var saukt par mīlestību.

Mīlestība ir tad, kad ir pilnīga saskaņa. Mīlestībā katrs mēs paliekam labāki.
Ja kāds man jautā -kā lai zinu vai viņš man ir īstais, es vienmēr saku - pajautā sev- vai Tu patīc sev kāda esi kopā ar viņu. Ja patīc, ja šais attiecībās esi vislabākā, skaistākā, gudrākā, veselākā, sievišķigākā utt. kāda vari būt - tad tā ir mīlestība, kas Tevi tādu padara.

Es ļoti skaidri zinu to no savas pieredzes.
Es Pavasara studiju varēju radīt un varu vadīt tikai tādēļ, ka dzīvoju šādā mīlestībā.
Gribēju to izdarīt pirms desmit gadiem un nekā. Man nebija spēka. Man pietrūka mīlestības. Es sev nepatiku, kāda toreiz biju. Es biju sevi pārāk atdevusi attiecību uzturēšanai.
Kad dzīvo mīlestībā nekas ar prātu un ar piedomāšanu nav jāuztur. Tu dzīvo savu laimīgo dzīvi un dari fantastiskas lietas tādēļ, ka mīli un tevi mīl :)

Jā - ir milzīga starpība vai mīli, vai domā, ka mīli :)

xxx* - 2011-10-20 18:29
Cikliskums 3, 7 19 .... kas kuram, var būt pat mēneši. Man liekas ka nedrīks tik viennozīmīgi teikt ka nebija mīlestības, esot domāts ka mīli.
Kaut kad agrākos rakstos uzpeldēja atziņa, ka ne visas , kas iziet laimes terapiju izveido attiecības, atrod mīlestību.
Man liekas, ka cikliskumam un tam ka neveidojas attiecības ( it kā darot visu lai tās būt) ir vairāki iemesli. Te nav runa par mīelstības neesamību .
Viens no iemesliem tas ka attiecības, mīlestību pret otru tiek nolikta augstāka par mīlestību pret dievišķo.
Otrs varētu būt karmiskās saites. Senču apvainošanās, dusmas vai kas cits, kas ietekmē arī tavu likteni un iespējams ka attiecību neesamība ir pat mums kā svētība, lai mēs attīstītos, iespējams ka pat lai pasargātu. Situācijas pieņemšana un neskriešana ar pieri sienā.
Tie ir tikai pāris iemesli kas man šobrīd uzpeldēja, jo plašāk lietas mēs redzēsim, jo skaidrāka mums tabs lietu būtība, sakarības.

Inese* - 2011-10-20 19:44
Es neticu "bezlaulību vainagiem" un kādām citām programmām, kas mums uzliktas dēļ senču apvainošanās vai dusmām. Uzskatu, ka mums Dievs ir devis augstāko pār visām vērtībām - brīvu izvēli un gribu. Tātad mēs varam mainīt savu karmu. Tātad mēs ar savu dievišķo mīlestību varam mainīt dzimtas karmu. Mēs varam būt tie, kas uzlabo kopējo enerģētiku.

Tiklīdz sākam domāt, ka dēļ senčiem, mums kaut kas netiek dots - tā atsakamies no savas brīvās gribas un atbildības par savu izvēli. Tad iestājas kaut kāda nolemtība, kurai it kā ir akli jāpakļaujas. Tā nevarētu būt.

Es ticu, ka mūsu izaugsmes pamatā ir tieši tas, ka varam savu dzīvi mainīt uz laimīgu un mīlestības piepildītu. Un dzīve laimīgās attiecībās ir tās sastāvdaļa.
Nu...kaut kā tā :)

Bet par to cikliskumu es piekrītu tik tālu, ka ik pēc šiem 3,7,9 mīlestība ieiet arvien dziļākā fāzē, jo balstās uz kopā piedzīvoto un uz mieru, ko dod ilgstoša kopdzīve :) Es to izbaudu. Un apzinos, ka mana mīlestība pirms kāzām vai pirmajā kāzu gadā bija savādāka, kā šobrīd. Bet tā nezūd. Tā vairojas. Tā paliek arvien lielāka, dziļāka, stabilāka.
Tā dod mieru un drošību.

xxx* - 2011-10-20 23:05
Ar to, ka attiecības izirst kaut kādā laika periodā nenozīmē, ka viņās nebija mīlestība. Vienkārši bija kaut kādi iemesli , kas neļāva mums to ieraudzīt , pieņemt.

Es par "bezlaulības vainagiem" un līdzīgām lietām var teikt, ka vispār neko nezinu. Es tikai zinu, ka es brīvprātīgi izvēlējos savus vecākus ar viņu kļūdām un dzīves pieredzēm. Vajadzēja paiet 40 gadiem, lai es viņu kļūdās ieraudzītu sev nepieciešamās lietas, lai man dvēsele sāktu brīvāk elpot. Cik es sevi atceros, tik man nebija vēlēšanās šeit uz zemes dzīvot. Nē par pašnāvību es nedomāju ( tagad es saprotu, ka tā nemaz nebija , apzinātā līmenī jā, nedomāju, bet zemapziņā man bija spēcīga nevēlēšanās dzīvot), man tikai nebija spēka šeit elpot. Nekādi tam nevarēju atrast izskaidrojumu. Cik neizskaidroju negadījumu ar mani notika, vienmēr kāds mani izvilka aiz rokas ( kaut kad te sarunās es jautāju par laimes krekliņu, kam viņš tiek dots. Man viņš ir. Varbūt tāpēc , lai es izdzīvotu, jo kāds zināja kas man paredzēts) Nesen no mammas uzzināju, ka mani gadu vecu bērnu paglābuši no aizrīšanā, noslīkšanas, no uguns nelaimēm. Kur cēlonis visam tam? Cēlonis, protams, ir manī pluss vecāku emocijas ( izrādās mamma pārdzīvoja spēcīgus pazemojumus no savas mātes, kad gaidīja mani. Ir arī vēl citi iemesli)

Meklēt izskaidrojumu es sāku ap 39 gadiem, līdz tam es vienkārši dzīvoju, neko nezinot par likumsakarībām , visuma likumiem un t.t., Sabruka man laulība 19 gadus kopdzīves. Es smaku nost, meklēju atbildes, biju pārliecināta, ka manās attiecībās nebija mīlestības.... tagad , sākot saprast cēloņu un seku likumus, es saku bija mīlestība .... kāpēc es toreiz viņu neredzēju? Es tik veiksmīgi biju nokopējusi mātes, vecāsmātes likteņu savā izpildījumā. Bija laiks kad es dusmojos, attaisnoju savas dzimtas sievietes , viss mijās kopā dusmas un izpratne, ka viņas savādāk tai mirklī nevarēja.

Man vajadzēja pazaudēt šīs attiecības, man vajadzēja pazaudēt sevi, lai es ieraudzītu to kas bija, lai ieraudzītu un sāktu iepazīt sevi. Tāpēc es saku, ka jāpieņem sakāve ar mīlestību, lai ieraudzītu dievišķo šai sakāvē. Bez attiecību izjukšanas, bez vecākiem kādi viņi man bija, es nebūt tā, kas emu šodien.

Inese, es tieši arī biju domājusi, ka mēs varam mainīt, to kas mums nāk caur dzimtu. Ir cilvēki, kuriem vajag ieraudzīt kopsakarības pa dzimtas līniju un izprast sevi tanī visā un tikai tad viņi var atvērties mīlestībai. Citos cilvēkos ir spēcīga mīlestības enerģija lai noslēgtu šo karmisko ķēdi, pat neizprotot .

Es atvainojos, ka sanāca tik gari, bet savādāk es nemācēju izskaidrot savu augstāk minēto domu.


xxx* - 2011-10-20 23:27
un vēl nedaudz.
Pirms 22 gadiem nomira man pirmdizmtais ( puika) , visulaiku man nebija atbildes, teorētiski caur grāmatām es biju uztaustījusi, ka tā ir mīlestības nepieņemšana no vīrieša. Es to biju attiecinājusi uz savu vīru, saistot to 'vel ar attiecību izziršanu ....bet sevī jutu ka tā nav pilnīgi patiesa atbilde. Es uzsveru vārdu "teorētiski" .... šodien nāca atbilde, caur sajūtām ( uzsvars uz "sajūtām").... 18 gados es biju noraidījusi vīrieša mīlestību. Man viņš bija ļoti tuvs, bet es ļāvos aizvainojumam , viņš nāca pie manis, bet es savā aizvainojumā noniecināju viņa mīlestību , es to izdarīju diezgan skarbi ( jaunības maksimālismā nemaz tā nelikās) ... lūk arī celoņu un seku likums manā gadījumā .... nogalinot vīrieša mīlestību, zēni tad nav dzīvotspējīgi.
Tam nav nozīmes ka tas bija cits vīriestis, nevis mans vīrs. Es vēl neizprotu visu līdz galam, tikai šoreiz ZINU ka tā tas ir.
Kāpēc es to minēju? Tam kas ar mums notiek šodien , atbilde meklējama pagātnē ( pagātne var būt arī stundu atpakaļ) . Tas ka šodien brūk attiecības, atbilde ir meklējama iepriekšējos dzīves notikumos.
Nevienmēr ir jārušina pagātne. Šeti ļoti veiksmīgi noder "Laimes terapij". Bet reizēm tas ir vajadzīgs, vismaz man tas bija nepieciešams, lai smaidītu šodien.

Inese* - 2011-10-21 00:23
Jā, par šo raksta Lazarevs "Karmas diagnostikā" - ka pats lielākais grēks ir noraidīt mīlestību.
Es arī šai ziņā esmu grēkojusi. Un arī savas mācības saņēmusi.

Un par to laimes terapiju - man šķiet, ka laimes terapija tieši palīdz ar veselīgu skatienu atskatīties pagātnē un izprast cēloņseku likumsakarības.
Nu man ir tā, ka palīdz.
Uz zināšanām par pagātni mēs būvējam nākotni.
(vienīgi te ir atšķirība vai vēlvienu reizi izdzīvojam un pārdzīvojam tos pagātnes notikumus, vai vienkārši protam saskatīt likumsakarības. Es esmu par to, ka vajag saskatīt, bet vairs nevajag iet cauri tām sāpēm, kas mums reiz bijušas. Tad tas padara mūs vājākus. Laimes terapija un likumsakarību saskatīšana vairo spēku, jo rada drošību un izpratni par to, kas notiek.)

dita* - 2011-10-24 07:31
Ja visam ir likumsakaribas,kas ar mums notiek,ka tad ir ar nejausibam? Vai taadas maz pastaav?Un vai pastaav sagadisanaas? Kaa Tu,Inese,attiecies pret sacito "istajaa vieta istajaa laikaa" vai tiesi otradi "ne iistajaa vietaa ne taja laikaa".

Par muzigo milestiibu runajot.. vai ir iespejams,ka vienaa dzivee var but 2 muzigas milestibas?

Inese* - 2011-10-25 03:24
Es domāju, ka nejaušību nav. Ka viss ir likumsakarības.
"Īstajā laikā un vietā" mēs sakam tad, kad gribam apziņas līmenī izskaidrot to, kas notiek.

Jā dzīves laikā var būt vairākas mīlestības. Un tās katrā ziņā ir mūžīgas, jo iet pāri dzīvei. Maikls Ņūtons raksta, ka mēs kā dvēseles pirms dzīves esam sagrupējušies pa grupām un lūk šie mūsu dvēseļu radinieki ir mums ārkārtīgi tuvi dzīves laikā. Kad viņus satiekam, tad kļūstam par ļoti labiem draugiem, vai laulātajiem un, protams, viņus bezgalīgi mīlam.

Vienīgais, ko vēl raksta Ņūtons - ka pāra dvēsele gan mums ir tikai viena. Un ir dzīves, kad mēs vispār viņu nesatiekam. Savukārt kad satiekam, tad nevaram sajaukt ne ar ko citu :))

Man patīk kā to izskaidro Freižers savā grāmatā "Zilie putni".
Ja nav lasīta - noteikti iesaku izlasīt. Tas palīdz saprast šo tēmu.

Viki* - 2011-10-26 21:06
Neizlasīju pārējos komentārus, tāpēc ceru, ka neatkārtošos. Es domāju, Inese, ka mīlestība ir apzināta, mērķtiecīga apņemšanās savā sirdī būt ar cilvēku gan priekos, gan grūtībās. Tas, ko mēs saucam par rozā brillēm, nenoliedzami ir ķīmisks process, kas notiek mūsu ķermenī. Tā ir, tā teikt, pirmā mīlestības stadija, kad ir viegli būt nesavtīgam(i). Kad ķīmiskais process beidzas un cilvēks ierauga arī partnera trūkumus vai beidzot tie sāk arī nepatikt, tad īstā mīlestība tikai sākas, jo parasti ir divi varianti - vai nu cilvēks iegulda pūles un atrisina problēmas un mīlestība kļūst stiprāka, cilvēki kļūst vēl tuvāki vai arī aiziet meklēt kaut ko "labāku". Attiecību pirmajā laikā, es uzskatu, nevar pateikt, cik stipra ir divu cilvēku mīlestība, jo tas, kas viņus saista, ir lielā mērā balstīts uz ķīmisku procesu (es nerunāju par attiecībām, kas lēni izaug no draudzības). Patiesas mīlestības stiprumu, manuprāt, parāda divu cilvēku apzināta attiecību kopšana, grūtību pārvarēšana, patiesas dvēseļu tuvības stiprināšana gadu garumā. Tāpēc Bībelē ir teikts, ka sieva un vīrs kļūs par vienu miesu. Tāpēc ir teikts, ka vīram sieva jāmīl kā sevi pašu. Katrs mēs kādreiz darām kaut ko nejauku, bet vai tāpēc mēs pārstājam sevi mīlēt? Mīlestība ir sava ego pieklusināšana, lai sadzirdētu arī otru, tad, kad domas nesakrīt, tad, kad esam aizvainoti un mums sāp.

Viki* - 2011-10-26 21:19
Jā, es mīlestību laikam gan saskatu līdzīgi kā Viki*. Kaut vai mīlestība pret bērnu- es mīlu viņu, bet tāpat man jāpiespiežas, lai ar visu sirdi iesaistītos kādā spēlē ar lellēm vai saglabātu mieru, kad bērns ir niķīgs un neklausa. Tas viss ir mīlestības darbs un es to daru, jo mīlu viņu. Mīlestība tiešām nepastāv bez pūlēm un tā prasa nolikt malā savu ego. Tas tiešām atšķir iemīlēšanās stāvokli no patiesas mīlestības. Tas nenozīmē, ka esmu vienmēr nopūlējusies un norūpējusies, kad esmu kopā ar saviem mīļajiem, bet tiešām piekrītu, ka attiecības ir jākopj.

Baiba* - 2011-10-26 21:20
Piedodiet, pēdējais komentārs bija mans (Baibas)

Kristīne* - 2011-10-28 23:17
Izlasot xxx dzīves stāstu, saredzēju likumsakarības arī savā dzīvē. Paldies xxx, man patiešām daudz kas pašai kļuva skaidrāks. Dievišķās Mīlestības plūsma caur sirdi ir vienmēr. Tikai mūsu viltus Ego ir spējīgs to palēnināt vai bloķēt un taisnība meitenēm, kuras raksta, ka tikai mēs pašas esam par to atbildīgas. Es agrāk to nesapratu un dzīvoju tādā kā tumsā. Viena kļūda pēc otras, netaisnības, aizvainojuma sajūta. Bet tagad, kad esmu izpratusi šo vienkāršo sakarību, paliek viegli, silti un labi. Paldies Jums visām, mīļās meitenes, ka Jūs esat un dalieties savos dzīves stāstos, paldies Inesei par Laimes terapiju, par šo lapu!!! Daudz, daudz Mīlestības sūtu visiem!!! :)))

Anonīms* - 2011-11-02 21:29
Hm, interesanti. Kā vispār radies apzīmējums ''rozā brilles''?
Te tā visi ļoti nopietni, bet es aicinu mazliet paskatīties uz attiecībām ar smaidu un mazliet vieglāk.

Rozā, nevis melnās saules brilles :D Rozā, mazliet traks, atklājumu, jūtu sakāpināts periods.
Manuprāt, par rozā brillēm dēvē iemīlēšanos un kaislību
Apmēram tā, kā šajā dziesmā, skaisti, vaine :)..

http://www.youtube.com/watch?v=WdVT0EWBtW8&list=HL1320221863&feature=mh_lolz

Šis iemīlēšanās attiecību periods ''rozā brilles'' jāizbauda, jebkurā gadījumā pāru attiecības jau visu laiku mainās, pāriet citā kvalitātē, vai nu abi aug, vai arī.. Klasika..iemīlēšanas (eros mīlestības stadija) pāriet citā mīlestības stadijā, kurā ir rūpes, pienākumi, ģimeniskā pieķeršanās un laika intervālam nav nozīmes vai arī nokrīt rozā brilles (melnās saules brilles), jo vērtību sistēma nesaskan ilgtermiņā, ir bijusi tikai kaislība , un divus cilvēkus saistīja vien fiziskā pievilcība, un cilvēki nav bijuši gatavi šīs jūtas kopt. Un notiek diemžēl, ka arī mīlestībā ienāk graujošā enerģētika. Tad diemžēl ilgtermiņa pārbaudi pāris neiztur, un sacīt, ka tā nav bijusi mīlestība arī nevar, jo nevar taču būt tā, ka viens attiecības kopj, bet otrs izturas kā tirāns , tas nevar būt mūžīgi, kādu laiku upuris un tirāns labi sader, taču, ja upuris mainās, tad tirāns to darīt var arī nevēlēties, un tad katrs ies savu ceļu.
Atšķirībā no iepriekšējiem laikiem, mūsdienās ļoti viegli iespaidoties graujošai enerģētikai, ja vērtību sistēma nav tik stabila, jo vilinājumu ir ļoti daudz, tāpēc arī laulību šķiršanās statistika ir augsta. Jautājums nav par rozā periodu, jautājums ir par pāra vērtību sistēmu, kas iztur laika pārbaudi.
Viki iepriekšējā komentārā labi aprakstīja.

Cik veca ir cilvēce, tik sens ir jautājums par mīlestības eksistenci un definīcijām......filozofijā, reliģijā, psiholoģijā, antropoloģijā, neirozinātnē, ģenētikā šie redzējumi būs mazliet atšķirīgi, vai tāpēc tiem nebūs patiesuma?
Ir viena lieta, par ko vērts padomāt. Vai mīlestību gribas preparēt?
Ar to domājot, jo vairāk skaidrojumu , jo mazāk noslēpumu, valdzinājuma, neizzinātā.
Manuprāt, pašai mīlestībai mazliet ir jābūt ar tādu noslēpuma oreolu. Gribas izzināt, bet tomēr līdz galam tā īsti nezina, jo mīlestības kvalitātes var piedzīvot dažādi, atkarībā no tā, kas dvēselei vajadzīgs, kādas mācības jāgūst, un no kāda skatu punkta skatās uz mīlestību..vai kā uz ķīmisku, neiorofizioloģisku procesu neironu līmenī vai arī filozofiski. Un katram ir sava taisnība, manuprāt.

Solvita* - 2011-11-02 21:30
Nebija domāt anonīms, tas manējais komentārs :)



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ