Ceturtā čakra ir saistīta ar mīlestību. Un atkal man šķiet, ka šī ir vissvarīgākā čakra :). Bet nu, Tu jau būsi pamanījusi, ka pilnīgi par katru čakru (vai dzīves jomu) tā var teikt.
No sirds čakras ir atkarīgs tas, cik ļoti spējam mīlēt šo pasauli. Cik ļoti spējam mīlēt Dieva radīto, cik ļoti spējam mīlēt sevi, cik ļoti spējam mīlēt otru. Ar sirds čakru ir saistīti galvenie Dieva likumi un tas vai tos protam un spējam izpildīt. Tātad – lai atveseļotu savu dzīvi, lai sakārtotu jomu pa jomai, lai spētu „svārstiņu iegriezt pozitīvā virzienā”, ir atkarīgs cik mums „ir vaļā” un kā darbojas sirds čakra. Un visas pārējās čakras faktiski mums palīdz darīt šo mīlestības funkciju.
Nu jau drīz būs divi gadi kopš diendienā strādāju ar cilvēkiem šai jomā, konsultēju, klausos viņu pieredzi, palīdzu saskatīt iespējas un pat nebūdama dziedniece un nekad neuzstādot nekādas diagnozes, pirmais, ko uzreiz varu pateikt, ka lielākai daļai cilvēku ir „ciet” sirds čakra. Es burtiski fiziski šad tad jūtu kā cilvēkam neplūst enerģija no sirds čakras. Šādi cilvēki nevar nodibināt attiecības, nevar atrast savu vietu sabiedrībā, viņus ļoti daudz kas vienkārši kaitina un neapmierina, viņi ir nelaimīgi. Kāpēc? Tāpēc, ka pietrūkst mīlestības. Dievišķas mīlestības ar ko sapildīt katru situāciju.
Protams, ka tas ir saistīts arī ar veselību un veselumu, ar veiksmi un laimi.
Šobrīd es vēlreiz esmu paņēmusi lasīt (dažreiz tā daru – lasu un pārlasu pa n-tām reizēm) mums visiem zināmo Siņeļņikova grāmatu „Izproti savu slimību” un kaut kā šoreiz vēl daudz dziļāk to izprotu – un interesanti, ka tas, kas tur katra vārda galā tiek teikts, ir – sapildi šo situāciju ar mīlestību! Ja vien mēs varētu iemācīties atvērt savu sirds čakru, saprast, ka viss, kas notiek ir visbrīnišķīgākais, kas ar mums var notikt, jo caur šo situāciju mēs mācāmies, tad mums nebūtu ne slimību, ne nelaimju, ne neveiksmju – mums būtu tikai mācību stundas, kuras mēs apgūtu ar prieku :).
Es tagad vairākas dienas esmu mājās un, acīmredzot šīs grāmatas iespaidā, esmu izdarījusi tik ļoti lielu darbu tieši ar savu sirds čakru – es patiešām ņemu un domās eju cauri visai dzīvei un pārdomāju katru savu situāciju, kura man kaut kādā ziņā nav patikusi un pildu to ar mīlestību. Es izprotu, ka toreiz ļoti daudz ko nezināju, ka toreiz pieņēmu priekš sevis vispieņemamāko risinājumu. Jā – tagad redzu, ka tas nebija pareizi no Visuma likumu viedokļa. Bet toreiz to nezināju. Un, lūk, tagad, to visu pārdomājot, es iekšēji piedodu sev un lūdzu piedošanu visiem toreiz iesaistītajiem cilvēkiem, un burtiski sūtu un sūtu mīlestības enerģijas bumbu katram, kas toreiz bija iesaistīti.
Ja vien Tev ir iespēja un laiks to reiz izdarīt –es Tev noteikti iesaku. Šis „vingrinājums” ir kā prakšalana, kā ģenerālā tīrīšana apziņai un zemapziņai. Tas palīdz attīrīties un transformēt enerģētiku tik ļoti daudziem notikumiem n saņemt tik ļoti daudz dievišķas enerģijas šobrīd. Tas ļauj tikties ar ļoti daudziem (varbūt jau aizmirstiem) cilvēkiem pagātnē. Tas ļauj sakārtot ar viņiem attiecības. Tas ļauj izmainīt to, kas varētu šobrīd traucēt mīlēt un būt mīlētai. Tas ļauj laboties un sākt dzīvot dzīvi vēl augstākā kvalitātē. Tas ir šķīstīšanās laiks. Tas vairo labestību, maigumu un iejūtību. Es pilnīgi fiziski jūtu kā mainās mana enerģētika.
Vai izproti kā es to daru? Vai gribi pamēģināt darīt līdzīgi?
Nu es daru tā – es sāku no bērnības (bet tas nav obligāti. Vari sākt pilnīgi pretēji, piemēram, no pēdējā aizvainojuma). Es ņemu situāciju, kura man ne visai patika, vai galīgi nepatika un burtiski aizvērtām acīm redzu kā tur viss tajā reizē bija. Piemēram, man bērnībā bija jāiet mūzikas skolā un tur es spēlēju čellu. Man tas nepatika, jo prasīja diezgan lielu piepūli un diendienā vingrināšanos, bet man bija tikai 5 vai 6 vai 7 gadi. Citi bērni varēja dauzīties, skriet, spēlēties, bet man, lūk, čels. Biju dusmīga, noraudājusies un apvainojusies uz dzīvi, tēti, čellu un visu pasauli par to, ka man tas jādara. Nu...un tagad es iedomājos to situāciju – savu bērnības laika istabu. Kādas mēbeles, kādas mantas ap mani, kāda atmosfēra. Sajūtu, kā varu pieskarties čella čeholam, kā tas smaržo, kā pieskaros pašam čellam. Ienāk tētis. Viņam nav laika. Viņš laukā strādā dārzā, bet viņš ienāk paskatīties ko daru. Toreiz, man bija respekts un bailes, jo skaidrs, ka es jau vēl nebiju sākusi spēlēt un viņš man to varēja pārmest. Bet tagad- savās atmiņās es izbaudu šo mirkli. Re, ku mans tētis – jauns, skaists. Viņam ir kādi 30 gadi. Un viņam ir ambīcijas, ka viņa meita spēlēs un labi to darīs. Bet es nespēju piepildīt viņa sapņus. Un manī ir vainas apziņa. Un manī ir dusmas, ka viņš to no manis gaida. Un es gribu darīt ko citu. Bet tai pat laikā es gribu būt laba un mīļa meitiņa. Es gribu, lai tētis ar mani lepojas un mani mīl. Es toreiz nesapratu, ka viņš taču mani mīlēs arī tad, ja nemaz nepratīšu spēlēt. ......Bet tagad....kad esmu jau liela un tētis jau pāris gadus kā ir aizgājis.....tagad to visu redzu savādāk. Bezgalīgā mīlestībā samīļojos ar tēti, paņemu čellu, sapaijāju un noglaudu to, spēlēju ar prieku. Tētis smaida. Ir absolūta mīlestība.
Lūk – katru dzīves situāciju ņemu un izdzīvoju pa jaunam. Katram iesaistītajam cilvēkam sūtu mīlestību. Samīļoju viņu. Piedodu viņam un sev, ja toreiz kaut kas nebija tā.
Tā ir brīnišķīga sajūta. Es novēlu Tev šo iziet. Sapildīties ar mīlestību un sākt dzīvot vēl daudz gaišāku, laimīgāku un skaistāku dzīvi.
Sūtu Tev mīlestību!
