Par cerību, latiņu, došanos un padošanos


Tikko kā delfos izlasīju Viestura Dūles rakstu par cilvēku masveida izceļošanu no valsts un noskatījos video klipus no viņa vadītā raidījuma „Intelektuālā apokalipse”. Vienā no sižetiem bija uzaicināts puisis (17 gadi) no Talsiem, kurš saka, ka viņš ir jau pa pusei izlēmis braukt no Latvijas prom, jo viņš neredz šeit iespēju nopelnīt lielu naudu. Kad viņam jautā, cik tas ir „liela nauda” – viņš atbild: 200 Ls mēnesī.

 

Šis skaitlis mani pilnīgi izsita no sliedēm.

Tātad mūsdienu jauniešu vēlme ir absolūti piezemēta. Viņš nemaz nerunā par mersedesiem, dzīvokļiem, mājām vai pasaules apceļošanu. Lai viņš paliktu Latvijā – strādātu un mācītos, viņš grib saskatīt iespēju šeit pelnīt 200 Ls. Viņš vienkārši grib paēst un aiziet uz kādu klubu, apmaksāt savu īrēto dzīvokli un darīt savu darbu, par kuru pelnīt šo naudu un viņš šādu iespēju šeit Latvijā nesaskata.

 

Un tad man uznāca tik milzīgs pārdomu vilnis un tik konkrēta atziņa – nu...kaut kas līdzīgs, kā tad, kad sāku veidot savu „Pavasara studiju”- ka faktiski tā misija skaidrot lietu īsteno būtību un Visuma likumus, ir vēl lielāka un nozīmīgāka, kā es biju iedomājusies. Ka tas, ko mēs te runājam ir jāattīsta vēl vairāk un par to ir jārunā vēl saprotamāk un vēl plašāk. Ka jaunieši vēl arvien nezina, ka no viņu iekšējā uzstādījuma, ka no viņu pašu vēlmēm un attieksmes, ir atkarīga viņu dzīve.

 

Es sēžu istabā pie datora un saku savam vīram – ka es nezinu ko darīt. Ka es strādāju katru dienu, bet es nevaru paspēt izdarīt tik, lai pa lielam kas mainītos. Ka es esmu tik maza, bet tā cilvēku daļa, kuri neredz izeju, ir tik liela. Ka ir jāvar darīt vēl vairāk. Ka ir jāuzrunā vēl precīzāk. Ka ar grāmatu vien nepietiek. Ar semināriem vien nepietiek. Ka ir jāmeklē vēl kāds cits veids kā to darīt.

 

Jo vēl arvien ir sajūta, ka cilvēki bieži vien nevar saredzēt un izjust kā gan kāda cita labā pieredze vai atziņa varētu darboties viņa dzīvē. Tam pašam puisim (kurš grib pelnīt 200 Ls) raidījuma eksperti un pieaicinātie profesionāļi saka – klau, nauda arī Latvijā ir visapkārt, tikai paņem to.

Un ir pilnīgi skaidrs, ka viņš nesaprot kā paņemt. Kā mainīties. Ko darīt.

 

Un man jau šķiet, ka tā pa lielam ir vissvarīgākā lieta – ne tikai zināt, bet tiešām saprast un izjust ko un kā savā dzīvē darīt. Un darīt to šodien. Nevis pēc gada vai desmit. Šodien šeit un tagad mēs varam būt laimīgi, bagāti, ideju pilni un realizēt spējīgi. Šodien mēs varam sākt palīdzēt sev un citiem saskatīt iespējas.

 

Droši vien, ka te jau iet runa ne tikai par jauniešiem un ne tikai par naudu. Arī par mums pašām visdažādākajās dzīves situācijās.

 

Un tā nu es šodien turpināšu to domāt visu garo ceļu - man priekšā ir 300 km brauciens (Kuldīga turp - atpakaļ) un brīnišķīga tikšanās ar Kurzemes sievietēm.

 

Bet Tev es novēlu brīnišķīgu dienu un šo saulaino pavasara sagaidīšanas laiku!!!

 

Mīlestībā,

 

Inese

 

 

Komentāri (29)  |  2011-03-07 19:51  |  Skatīts: 4968x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
kristine - 2011-03-08 04:13
Inese, bet Jūs taču jau tagad darāt pietiekami!!! Visiem palīdzēt nemaz nav vajadzīgs, jo katram taču šeit ir sava mācību stunda ejama, savā tempā un ritmā. Un sapratne pienāk tad, kad esam tam gatavi. Tie taču ir Jūsu vārdi, salīdzinājums par kūniņu un tauriņu. Un ja kāds kaut ko neredz vai nesaprot, acīmredzot viņam tas tā šobrīd ir nepieciešams. Māte Terēze visu savu mūžu veltīja, lai kalpotu cilvēcei, bet kad viņa aizgāja, kari, bēdas, nelaimes tomērt palika. Varbūt tāpēc, ka Dievs ir duāls, pasaule ir duāla, tā ir harmonija starp pretstatiem. To visu izlēmu uzrakstīt, lai pateiktu, ka Jūsu darbs ir pietiekošs, pilnvērtīgs, iedvesmojošs, kuram vajadzēs, tas Jūs pats atradīs īstajā laikā, lai gūtu maksimālu abpusēju labumu. Ir pietiekami jau ar to, ka Jūs esat tāda, kāda esat :)))

anita - 2011-03-08 16:33
Paldies Inesīt! Jums taisnība.Patreiz nezinu kā vajadzētu darīt,bet ,ļoti daudzi nemaz nezina ka tāda studija ir.Es pati to atklāju izlasot "pavardu".Visi , kam par to esmu stāstījusi ir uztvēruši to ar lielu interesi un pat ir veikuši attīrīšanos ar sālsūdeni.Ne visiem ir dators, ne visi iegriežas grāmatnīcā.Ir cilvēkam reizēm vajadzīgs kāds mājiens ,ka vajadzētu varbūt ielūkoties šeit un tālākais jau gan ir katra paša izvēle.Paldies Jums par visu!

Inga* - 2011-03-08 18:41
Man šobrīd pārdomu laiks par to, kāda ir mana pašapziņa, kā es sevi vērtēju. Situācija ir tāda, ka alga ko es šobrīd saņemu, ir stipri par maz, lai gan skaitās virs vidējās valstī. Ar šo algu daudz neko nevaru atļauties un, godīgi sakot, tas mani nomāc, jūtos nebrīva, jo ar gara brīvību ir par maz, ēst arī gribas un protams smuki ģērbties, labi izskatīties, nu nevar to bez naudas, no prānas pagaidām vēl nepārtieku, bērns arī vēl skolā mācās.Es saprotu, ka vienīgā iespēja ir mainīt sevi, to arī daru. Man ir divas augstākās izglītības, esmu ar mieru apgūt arī trešo, ja tas ir nepieciešams, bet jautājums ir šāds - kur mūsu Latvijā ir tādas darba vietas, kur cilvēks saņem cienīgu algu, uz ko tiekties, cik zināms visur tikai visu samazina, likvidē, tā teikt - KONSOLIDĒ (šobrīd vispopulārākais vārds Latvijā)? Kā lai nebrauktu prom, dzīvi gribas nodzīvot pilnvērtīgi, laimīgi, ar mīlestību pret sevi, bet, kā tad mēs sevi mīlam, ja kalpojam par grašiem, kāds ir mūsu pāšvērtējums?

Arta* - 2011-03-08 19:05
Paldies Ingai par fantastisko komentāru. Tā patiesi ir realitāte. Tur pat nav ko piebilst, Precīzi, īsi viss pateikts.

Inese* - 2011-03-08 19:33
Lūk - tādēļ jau mēs mācāmies Visuma likumus, lai nebūtu atkarīgi no piedāvātajām darba vietām vai situācijas, ko kāds mums sarūpē :)

Ja cilvēks izvēlas kalpot par grašiem, tad visticamāk, ka citā valstī viņš tieši tāpat kalpos pa grašiem.
Savukārt -ja izvēlas dzīvot pilnvērtīgi mīlestības piepildītu dzīvi - tad to var darīt gan šeit, gan citur.

Laimei un mīlestībai nav pieraksta kādā konkrētā zemē.


Inga* - 2011-03-08 21:41
Piekrītu, mīļo Inesīt, laimei un mīlestībai nav pieraksta kādā konkrētā zemē, tādēļ esam laimīgas un nesatraucamies, ka jāpamet Latvija, tā nav vienīgā zeme, kur var dzīvot, mēs galu, galā esam pasaules pilsoņi, mēs vienmēr esam tur, kur mēs esam, mēs vienmēr esam mājās, ja esam ar sevi. Neredzu īpašu iemeslu, lai pa varītēm turētos pie Latvijas, ja ir iespēja mainīt savu dzīvi uz labu.Pirmkārt jāmīl sevi un pēc tam Latviju, vai ne tā? Mums nav jānes upuris Latvijas labā, un to dažu cilvēku labā, kuri izmanto tā saucamo krīzi, lai gūtu sev labumu. Nu nav šobrīd reāla iespēja Latvijā nopelnīt cilvēka cienīgu algu, es šeit konkrēti varu minēt profesijas, kas ir ļoti aktuālas un nepieciešamas, kā piemēram skolotāji, ārsti, juristi........,nu ir šīs profesijas atkarīgas no piedāvātajām darba vietām un diemžēl,šo profesiju cilvēki ir spiesti kalpot par grašiem (ar retiem izņēmumiem, kuri prot apiet likumus),Šeit neiet runa par cilvēkiem, kuri negrib mācīties, pilnveidoties un ir ar mieru darīt kautko par mazu naudiņu, es šeit domāju tos, kas piemēram, no sirds mīl bērnus un vēlas strādāt bērnudārzā vai skolā, to darot, diemžēl sanāk pārdoties par grašiem, jo tāda ir valsts attieksme. Un ko dara tie, kas nosaka likumus, tai vietā, lai cilvēkiem palīdzētu, tos iedvesmotu radīšanai, viss tiek vēl vairāk konsolidēts, lai pat mazāko ideju ''nopļautu jau saknē''. Bet, kā jau mēs zinam, viss notiek pēc Dieva gribas, varbūt viņš vēlas, lai cilvēki arvien vairāk apvienojas nevis pēc tautības vai kādas citas piederības, bet gan pēc dvēseļu radniecības. Šeit es domāju, ka vajag ļauties būt starp tiem ar kuriem tev ir labi un dzīvot tur, kur tev ir labi, kur esi laimīgs, varbūt arī kādam tā nav Latvija, un kas tur slikts?
Mīlam sevi, atļaujam sev būt laimīgiem, atvērtiem kreativitātei, un nav svarīgi, kur mēs dzīvojam, svarīgi ir tas, kā mēs jūtamies! Pilnīgi noteikti, mums nav jācieš un jācer, ka reiz viss mainīsies, mums ir jābūt laimīgiem šeit un tagad. Šeit vēl varētu piebilst, kamēr ir aitas, tikmēr ir cirpēji. Mēs nevaram izmainīt pasauli, mēs varam izdarīt izvēli.

Inese* - 2011-03-08 22:26
Inga:)
Es protams, piekrītu, ka laimīgs cilvēks var būt laimīgs jebkurā zemē.

Es šeit runāju vairāk par to, ka aizbraukšana negarantē laimi.

Un tajā gadījumā par to puisi, kuru pieminēju rakstā - viņš skaidri un gaiši intervijā saka, ka ļoti mīl Latviju un gribētu palikt šeit. ka šeit ir labāk. Bet......viņš neredz iespēju kā.

Un vēl - es ļoti daudz sarakstos ar cilvēkiem, kas man raksta no citām zemēm un stāsta cik ļoti jūtas slikti svešumā.
Cik grūti ir, ja reiz esi nogriezis saknes, un tagad gribi izaudzēt stumbru kur citur.
Šie stāsti ir ļoti sarežģīti.

Un, protams, ka es saprotu, ka pāri visam ir Dieva griba un katram savs liktens ejams.
Bet ja kādam varu palīdzēt būt laimīgam šeit - es ar prieku to daru.

Esmu pārliecināta, ka pēc laimes nekur nav jābrauc.
Un pat pēc naudas nekur nav jābrauc.
Var nopelnīt arī šeit. Var. Arī es esmu skolotāja. Tātad arī skolotāji var:)

Inga* - 2011-03-08 23:33
Ir jau tā, kā tu raksti, Inesīt! No sevis neaizmuksi.Bet es šeit domāju, ka nevajadzētu palaist garām savu iespēju, spītīgi pieturoties pie Latvijas, patriotisku jūtu vadītam, un ja reiz dzīve piedāvā plašāku ''lidojumu'', tad ļauties ar pateicību un mīlestību. Un vēl, kas man liekas svarīgi, izdarīt izvēli sev par labu, neļaut, ka tevi izmanto un padara atkarīgu. Brīvība visās lomās un jomās.

Inese* - 2011-03-09 00:07
Jā, Ingu, -es arī esmu par iespējām!!
Un esmu par laimīgu dzīvi.
Un es noteikti neesmu par spītīgu turēšanos pie principiem, valsts vai cilvēkiem;)

Un vēl...es ļoti mīlu Latviju:) Es pat nezinu vai tas ir patriotisms.
Es ticu, ka man tā mīlestība nezustu, pat ja es dzīvotu kur citur:)

Es vienīgi drusku gribu pievērst uzmanību tēmai par saknēm.
Ja ir tik skaisti kā Tu, Ingu, raksti - ka cilvēki brauc prom, jo viņi ir saskatījuši savu iespēju, tad tas ir brīnišķīgi. Tad viņi iedzīvosies citā zemē un sirdī saglabās mīlestību pret Latviju.

Ne tik skaisti ir tad, ja tas viss notiek aiz izmisuma un braukšana prom ir ar naidu sirdī un gānīšanos par savu zemi un savu izcelšanos.
Un nevis man vai Tev no tā kļūst sliktāk, bet gan tam cilvēkam, kurš tā aizbrauc, jo viņš nogriež "savas saknes".
Ja tas ir viens cilvēks, tad to mēs nepamanām. Bet, ja tādu ir daudz un kļūst arvien vairāk, tad man šķiet, ka tā ir nezināšana un likumsakarību neredzēšana.
Otra liela daļa ir tie, kas nesaskata "lidojumu" ne te, ne tur - bet pakļaujas kopējai plūsmai un vienkārši brauc pasaulē, paši to negribēdami. Tikai tapēc, ka neredz iespēju palikt.

Un atkal tas pats - neredz likumsakarības.
Tad jau vairs neiet runa par izvēli vai iespēju saskatīšanu.

Gadu atpakaļ es radīju Pavasara studiju, lai plīdzētu cilvēkiem saskatīt likumsakarības. Daudziem palīdz. Tikai vai tas ir pietiekoši.
Par to bija tās manas pārdomas:)







Inga* - 2011-03-09 02:07
Inesīt, bet varbūt uz to, kā tu saki izmisušo aizbraukšanu, arī jāskatās kā uz konkrēta cilvēka izvēli, varbūt viņam ir nepieciešama šī mācībstunda, caur asarām attīrās dvēsele, nu ja citādi nesanāk. Viss ir viens, dzīve plūst un mainās, varbūt kādam ir nepieciešams šis izmisušais solis, lai novērtētu to, kas tiek dots.Tu nevari uzņemties atbildību par citu izvēli, lai arī kā tev gribētos palīdzēt. Man ļoti patika reiz dzirdētais, ka ar labestību ir tā, ka tā ir jānoliek maliņā, un tas kuram vajadzēs, pats to paņems, kad būs tam gatavs.

kristine - 2011-03-09 04:00
Es arī domāju, ka katram ir sava izvēle, kā izdzīvot savas mācībstundas. Piekrītu Ingai, ka nav vajadzīgs uzņemties atbildību par citiem. Un, Inese, kas Jūsu prāt ir pietiekami? Cik daudziem jāpalīdz, lai būtu pietiekami, pēc Jūsu domām? Var būt, ka mūsu mīļās Latvijas un latviešu tautas saglabāšanai tieši vajadzīga patreizējā mācību stunda: krīze un viss cits. Kas zin?

Inese* - 2011-03-09 05:35
Inga',
nu mēs jau runājām par to, ka katra konkrētā cilvēka mācībstunda ir, protams, saprotama. Bet tas, kas tagad notiek masveidā ir jau kas vairāk.
Un, protams, ka es nevaru uzņemties atbildību par citu cilvēku izvēli - bet es vienmēr varu uzņemties atbildību par to kas notiek manā dzīvē un kur es iesaistos un kur vienkārši noskatos:)

Ja pagājšgad būtu sēdējusi un domājusi, ka gan jau cilvēki paši kaut kā sapratīs vai arī kas gribēs kaut kā mani atradīs, tad visticamāk, ka "Pavasara studiju" tagad zinātu kādi 10 vai 20 mani draugi un paziņas un manu grāmatu mēs lasītu ģimenes lokā ;)))))))

Kristīne,
Protams, ka Latvijai un mūsu tautai tas viss ir vajadzīgs. Savādāk jau tā nenotiktu:)
Par to, ko varu šai sakarā darīt vēl....es izdomāšu:) Par to nav šaubu.
Šī ir arī mana mācībstunda, kuru pašlaik eju :)


Inga* - 2011-03-09 19:45
Ienāca prātā doma, varbūt jābeidz vienreiz gruzīties ar tām mācībstundām. Ja reiz mēs paši izvēlamies savu realitāti, ar savām domām, darbiem un rīcību, tad kam mums noņemties ar tām mācībstundām? Noformulējam ko vēlamies šeit un tagad, atveramies tam un esam laimīgi, kam mums atkal mocīties, Dievs grib, lai mēs beidzot esam laimīgi, mēs paši sevi mokam ar saviem uzstādījumiem, mācībstundām, karmām un tml. Izvēlamies būt mīlestībā, paši esam mīlestība! Nost ar visām ciešanām, karmām, mācībstundām, gribu jau tagad un tīlīt būt laimīga, izvēlos Gaismu! Prieku! Mīlestību!
Lai mums visiem viss izdodas!!!

Inese* - 2011-03-09 20:35
Jā, Ingu - tas skaidrs, ka mēs izvēlamies būt laimīgas un tūlīt :)

Bet, redz, šad tad ir vērtas arī šādas sarakstes un papildus "prāta vētriņas", lai izdomātu ko jaunu. Un es, pateicoties šim, esmu tagad iedomājusies par sadarbību ar skolām un jau šodien nosūtīšu vēstuli un grāmatu piedāvājumu.
Pirms tam man kaut kā tas vienkārši nebija ienācis prātā.
Kaut kā tiešām laikam domāju, ka "kalns nāks pie Muhameda" :)))

Toties tagad man ir ļoti laba sajūta un gandarījums par jaunu atziņu un Dieva atsūtītu domu.

Paldies jums visām, kas piedalījās diskusijā!!!!

Lai brīnišķīga diena!!


Ieva* - 2011-03-11 23:04
Ļoti interesanti vērot, kā Dievs strādā. :) Šoreiz caur Tevi, Inese. Skolas ir ļoti labs mērķis! Lai izdodas!
Es atgriezos no Izraēlas. Bez visa cita man radās pārdomas. Par to, kā gids stāstīja: mēs atradām, mēs atjaunojām, mēs uzcēlām, mūsu saknes, mūsu pamati, mēs...
Cik bieži mēs stāstam kādam par Latviju ar šādu piederību un šādu atbildību. Vienmēr ir kādi "viņi". Bet es? Kādas sekas ir maniem darbiem, vārdiem un domām?

Līga * - 2011-03-15 23:28
Es atgriezos. Es studēju, strādāju un man bija visas iespējas palikt labklājības zemē ASV...cīnījās prāts un sirds...nu nevarēju, sapratu, ka prātam runāju pretīm, bet atgriezos Latvijā: ļoti daudz iemeslu: daba, jūra, pārtika,.....protams, cilvēki! Arī ļoti mīlu Latviju! Un ja kāds man saka, ka brauc prom, tad es saku - es palieku! :) Es gaidīšu viņu atpakaļ :) jo reizēm tā sajūta ir divējāda; redzi cilvēku uz čemodāniem, bet viņa sirds vibrācijas paliek. Piekrītu, ka reizēm ir jāaizbrauc, lai atgrieztos. Bet mums ir ir visas iespējas, lai šī zeme ar mums lepotos :)
* atgriežoties nodibināju uzņēmumu.

Līga* - 2011-03-15 23:33
Inese ir malacis, ka sadzirdēja, paklausīja un izdarīja un turpina rīkoties! :) Visu cieņu un izdošanos!

Inese* - 2011-03-16 19:09
Ak, Līga, kā man patika lasīt - "...es palieku! :) Es gaidīšu viņu atpakaļ :) ..."

Kad aktuāla bija anektdote par gaismas izslēgšanu lidostā, es vienmēr teicu, ka palikšu, lai Latvijā nav jāizslēdz gaisma un lai latvieši zinātu, kur atgriezties:))

Priecājos par katru, kur pārbrauc mājās.
Tad ir tāda sajūta kā Bībelē aprakstītā līdzība par pazudušā dēla atgriešanos.

daiga* - 2011-07-19 18:28
esmu izglītots cilvēks, visu mūžu mācos, bet nezinu, kā šajā valstī nopelnīt naudu savām vajadzībām; diemžēl, ..

Inese * - 2011-07-19 18:37
Man naudu nopelnīt iemācīja Siņeļņikovs ar savu grāmatu "Ceļš uz bagātību". Arī Gabeckis. Vēl citi autori.

Naudas pelnīšanai ar augstskolām vai akadēmiskiem grādiem nav sakara. Arī ar valsti nav sakara. Toties ir sakarība ar lakšmes enerģiju, kuru vai nu ielaižam sevī vai no tās noslēdzamies.

Mūsu valstī ir gan bagāti gan nabadzīgi cilvēki, ASV ir gan bagāti gan nabadzīgi cilvēki, Krievijā ir gan ļoti bagāti, gan ļoti nabadzīgi cilvēki. Nu tam nav sakara ar valsti.

Man šķiet, ka drīzāk tam ir sakars ar izmaiņām pašos cilvēkos, kas notiek, kad 'viņi aizbrauc uz citu valsti. Izmainās enerģētika, izmainās attieksme, izmainās domas. Un pēkšņi var nopelnīt.
Un atkal - ir kas var, un ir, kas nevar.
Viss no paša atkarīgs un no paša enerģētikas.

daiga* - 2011-07-20 09:41
jāpadomā /par attieksmi pret naudu/;

daiga* - 2011-07-20 18:29
naudas trūkums liecina par nepareizu attieksmi? pret sevi, pret naudu? un lietām, kas ar to saistītas?

vēl daiga* - 2011-07-20 18:56
citiem vārdiem - problēmas ir tur, kur ir nepareiza attieksme pret lietām; vai ne?

Inese* - 2011-07-20 19:57
Varētu teikt arī tā.
Vēl jau svarīgi ir tas, vai naudas trūkums Tevi pašu traucē vai nē.
Ja traucē - tad tā ir nepareiza attieksme, vai pareizāk sakot, pieķeršanās materiālajam kā mērķim ne kā līdzeklim.
Ja netraucē, tad ir pilnīgi ok. ļoti daudzi cilvbēki paši izvēlas dzīvot askētisku dzīvi, vairāk pievēršoties garīgām vērtībām.

daiga* - 2011-07-21 01:55
atkal jāpadomā, ..



Lapa | 1 [2] |

Atpakaļ