sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Sveika, mīļā. Es tik sen neesmu tā vienkārši sēdējusi un ar Tevi parunājusies, ka dažreiz man uznāk nostaļģija pēc seniem laikiem, kad katru dienu ko uzrakstīju, katru dienu ko pārrunājām. Es Tev stāstīju par savām pārdomām, atklāsmēm, atklājumiem, sajūtām un ikdienas situācijām. Rakstīju gandrīz vai ik dienas. Tagad arī rakstu. Tagad tie ir vebināru pieraksti vai prezentācijas, tagad runājos ar Tevi semināros, vebināros, konsultācijās un atkal man liekas, ka tik ļoti daudz pārstrādājusi informācijas neesmu nekad. Pat tais laikos, kad rakstīju grāmatu un seminārus vadīju ik dienas.
Jā, tas ir tik negaidīts pavērsiens priekš manis. Es īstenībā vebinārus savā dzīvē ieviesu tikai viena iemesla dēļ –lai man pašai nebūtu tik daudz jābraukā apkārt, tik garas stundas jāpavada ceļā, un lai kļūtu vieglāka ikdiena. Un tagad ir jāsecina, ka tie pirmie divi patiešām ir īstenojušies un gluži jābrauc jau man vairs nav, bet....lai teiktu, ka ir vieglāk, tad pagaidām vēl nē. Dēļ milzīgā informācijas daudzuma ... vēl nē.
Man ļoti patīk viss, kas notiek. Man ļoti patīk pats fakts kā tāds, ka es no mājām varu runāt ar Tevi, lai kur Tu atrastos. Bet vebināri pilnīgi, totāli un galīgi atšķiras no semināriem ar to, cik daudz informācijas iziet tai laikā mums (man) cauri. Pilnīgi godīgi varu pateikt, ka nevienā seminārā tik daudz neizrunāju, kaut ari seminārs ir divreiz ilgāks. Otra lieta – katrs vebinārs ir unikāls un šīs tēmas nekad iepriekš neesmu runājusi ne semināros, ne tikšanās reizēs. Nu kaut vai dēļ tā, ka ceturtdienas ir atbildes uz jautājumiem, un es jau patiešām nekad iepriekš nezinu, ko tieši man pajautās. Kā arī tās tēmas, kuras paši izsludinām, tās nav iepriekšējo semināru tēmas. Tas ir kaut kas pavisam jauns, kas nāk un es tam vienkārši ļaujos.
Man vispār ir mistiska sajūta par šo visu. It kā es izvēlos pati to darīt, bet man ir sajūta, ka nevaru nedarīt. Ka apstākļi un Debesis to sakārto tā, ka atkal jūtos kā instruments jeb kā caurule vai kanāls, caur kuru tik plūst un plūst jauna informācija.
Īstenībā domāju, ka šī sajūta Tev nav sveša. Tagad ir sācies Jaunas Laikmets un mums visiem jāturpina mosties, mainīties, augt un ja reiz kaut kad esam to izvēlējušies, tad īsti apstāties vairs nevar. Tas ir kā cālītim, kas plēš čaumalu – viņš jau pat gribēdams nevar tomēr izdomāt tajā palikt.
Lūk, man šī sajūta, ka ik pa laikam atkal ir pārplēsta jauna čaumala un atkal ir galva ārā tai milzīgajā nezināmajā, nu jau lēnām kļūst par komforta zonu. Tā milzīgā augšana, nu burtiski tā, ka visas malas brīžiem sāp un tu vari tikai ar mīļumu noskatīties kas jauns atkal notiek tev pašai ar savu dzīvi, jau veidojas par ikdienu. Un varu secināt, ka acīmredzot tā ir Jauno Laiku pazīme un īsti apturēt vai darīt lēnāk to patiešām nevar.
Man patīk šis laiks. Patīk skatīties kurp tas mani ved. Patīk ļauties. Patīk šad tad radīt ilūziju, ka es pati visu to tā sariktēju, un tad atkal pati par sevi pasmaidu un ļaujos tālāk. Kad esi iekļuvis straumē, tad jau tā airēšana ir tikai līdzsvaram.
Es šodien šo visu rakstu tādēļ, lai Tevi samīļotu. Lai aizsūtītu Tev mīlestības bumbu. Lai pateiktu, cik esi man nozīmīga. Un man ir milzīgs prieks, ka ejam šo augšanas ceļu kopā.
Tagad man atkal jādodas tālāk – tūlīt būs konsultācijas, pēc tam klātienes seminārs, rīt vebinārs, parīt tikšanās un zinu, ka kādā no vietām es satikšu Tevi, jo ja jau mūsu ceļi ir sākuši krustoties, tad kādu laiku tas arī tā būs.
Lai Tev brīnišķīgs šis laiks. Lai Tava augšana ir viegla. Lai Tev izdodas uztvert to viegli. Jo tikai tad, kad tas ir viegli – tad tas ir dievišķi un pa īstam. Tad tas nozīmē, ka pretestība un bloki ir izšķīdināti un enerģija brīvi var plūst (līdz atkal būs jauna pretestība un jauni bloki) : )))
Ar mīļumu un laba vēlējumiem,
Inese
