sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Kādu brītiņu atpakaļ es no kāda sev mīļa cilvēka saņēmu vēstuli, kur bija iekopēts manis pašas vēstules fragments, kas datēts ar 2007. gada 17. maiju.
Sveiks, Gaismas nesēj!!
Šodien ir tik skaista diena - nu tieši lai visu sāktu no gala!
Ir tik saulains un uzmundrinošs, ka pati Daba Tev saka, ka viss sanāks. ka viss ir uz labu, ka Mīlestība un Gaisma Tevi gaida. Tikai atver acis un to ieraugi, atver sirdi un to sajūti.
Es arī šodien sāku jaunu dzīvi. Esmu sakopusi māju, sastādījusi puķes.
Es sāku.
Turpmāk uz visu skatīšos caur Mīlestību un Gaismu. Un mana apņēmība ir tik liela, ka to neviens un nekas man nespēs izjaukt.
Vai gribi man pievienoties šajā apņēmībā??
Varbūt - sākam kopā un tiklīdz viena no mums sašaubīsies, mēs atcerēsimies, ka otra tak to spēj un ka kopā varam visu.
ja mūs vieno kopējs mērķis, tad mēs esam cieši saistītas.
Tad vienojamies kopējā mērķī - vairot Mīlestību un Gaismu. labi?
Es jau sāku. Un Tu??
Ar mīlestību, Inese
Šis vēstules fragments pamudināja mani arī Tev uzrakstīt tādu pat stiprinājumu un aicinājumu un piedāvāt savu pleca sajūtu un zināt, ka varu atbalstīties uz Tava pleca, ja man pašai kļūst pa grūtu.
Arī man šobrīd ir jauns periods manā dzīvē. Es gribu pārliecināties „uz savas ādas” un ar savu pieredzi, ka dzīvošana saskaņā ar saules ritmu nes spēku un enerģiju, laimi un mīlestību. Man bija tāds viens periods, kad rakstīju pirmo grāmatu. Tad cēlos 6 vai 6:30 – jutos ļoti labi un mīlestības piepildīti. Bet tad sākās mans pārāk lielās slodzes laiks un es kaut kā to atmetu. Šobrīd dēļ brauciena un dēļ režīma, kādā dzīvojām Krimā, mums ir diezgan viegli to turpināt. Interesanti, ka fiziski to ir vieglāk, kā morāli un psiholoģiski, jo ir ieveidojies pilnīgs absurds, ka dzīvojos saskaņā ar Veselumu, ir sajūtu, ka daru pret visu pasauli.
Tas ir tā kā ka skaties uz riteņa spieķiem, kad ritenis griežas – ir viens brīdis, kad šķiet, ka spieķi iet atpakaļ.
Lūk, tieši tāpat šobrīd ir mums – mēs, izvēloties pamēģināt dzīvot saskaņā ar gaismu un sauli, uzzinājām, ka visa mūsu apkārtējā pasaule dzīvo pilnīgi savādāk. Ka tad, kad mēs ejam gulēt, tad vēl neguļ pat bērni, bet tad, kad mēs ceļamies, tad visi saldi guļ.
Domāju - diez ko tas man manī atspoguļo. Ko tas man ziņo. Un sapratu, ka garīgs ceļš un izmaiņas vienmēr ir saistītas ar šo formulu –„lai dzīvotu saskaņā ar, ir jāsāk dzīvot pret”. Lai ieviestu ko jaunu, ir jānoārda (jāpārveido, jātransformē, jāizdzēš) vecais. Un šad tad tas vecais negrib padoties. Tas sēž mūsos iekšā un negrib ne kustēties. No sākuma domās, pēc tam tīri fiziska slinkuma ziņā, pēc tam „a, varbūt šodien izlaižam” frāzē. Tas vecais sēž un gaida, kad tikai būs pienācīgs moments, lai atkal paprovētu nostabilizēties. Apbrīnojami.
Un tāpēc sākotnējā periodā ir labi, ja ir atbalsts. Ir labi, ja darām kopā vai esam vairāki. Pavasara studija jau pēc būtība ir tieši tāda platforma, kur viensotram dot atbalstu. Kur pasmelties motivāciju un iedvesmu atkal kaut ko dzīvē pamainīt, paprovēt un varbūt atklāt par labu esam.
Un tā man ienāca prātā – varbūt kādam tiešām ir ļoti grūti pašam uzsākt rīta vingrošanu, toties ir entuziasms braukt uz Dubultiem un vingrot kopā ar mums. Mēs ar vīru un suni ejam uz jūru ik dienas un ja kāds grib nākt kopā ar mums –mēs parādīsim vingrojumus, ko samācījāmies Krimā, un varam darīt to kopā. Par to nekas nav jāmaksā. Nav īpaši nekur nekā jāreģistrējas. Tik uzvelk sporta kostīmu, ērtus apavus un nāk un piedalās. Mēs parasti ejam 5.40 laukā, drusku izstaigājamies, izskraidinām suni, saelpojamies jūras gaisu un pēc tam ejam kāpās un apmēram stundu vingrojam, masējamies, lokāmies, staipāmies utt. Tiesa saules lēktu uz to brīdi jau esam nokavējuši. Bet ja kāds brauks speciāli uz saullēktu, tad varam sarunāt to tikšanos agrāk. Tad tikai atsūti sms, vai ziņu e-pastā un saskaņosim kur tiekamies – un aidā.
Dažreiz ir vieglāk izbraukāt uz konkrētu vietu konkrētā kompānijā, kā vienam pašam pie mājas laukā uztaisīt rīta rosmi. Grupai un iedvesmai ir liels spēks.
Ar mīļiem sveicieniem, Inese
