sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
autors: INESE PRISJOLKOVA
Esmu trešo dienu kā mājās un lēnām mēģinu ieiet kādā jaunā ritmā. Ir skaidrs, ka tā kā bija pirms aizbraukšanas, mēs vairs nedzīvosim, bet tā kā dzīvojām tur, tā arī ne. Un nu ir jāatrod tas zelta vidusceļš un jāsajūt kā jaunās atziņas iedzīvosies mūsu dzīvē.
Gribas ieelpot un izelpot. Sajust sevi. Ieelpot laimi un mīlestību.
Mēs bijām Kirmā. Tur ir Valērija Siņeļņikova izveidotā skola un tur sabrauc cilvēki no visas pasaules uz mācībām, pieredzes apmaiņu un kopā būšanu. Pieredze ļoti interesanta. Ir tomēr pilnīgi kaut kas viens, ka lasi grāmatas un saproti to pa savam un tad aizbrauc un uzzini, ko autors ir pa īstam teicis, domājis un ko tas viss kopā nozīmē. Valērijs Siņeļņikovs ir tieši tāds un dzīvo tieši tā, kā savās grāmatās raksta. Tieši tik disciplinēts. Tieši tik saskaņā ar Sauli, Dabu un Visumu kā viņa grāmatās rakstīts. Viņš ir sasniedzis ļoti daudz, izdarījis ļoti daudz, un dod cilvēkiem ļoti daudz. Ir uzrakstījis kādas divdesmit grāmatas par dažādām metodikām, izdevis diskos gan meditācijas, gan vingrojumu sērijas. Viņam seko desmitiem un simtiem tūkstošu cilvēku visā pasaulē.
Pats viņš ir vienkāršs, pieejams un tomēr ļoti stingrs savā nostājā un no lieka viņu nevar „raustīt” vai kur iesaistīt. Viņš ir ļoti stabils un pamatīgs. Viennozīmīgi saimnieks savā mājā, savā zemē un pasaulē. Domāju, ka viņš ir paraugs ļoti, ļoti daudziem un ir cilvēki, kas pie viņa brauc tieši iedvesmoties un sasmelties motivāciju dzīvot tieši tik sakārtoti.
Viņa izveidotā ciematiņā kārtība ir ļoti konkrēta – 5os noskan modināšanas mūzika un sākas rīts. Pussešos ir grupas tikšanās, lai dotos uz kalnu, kur notiek saules sagaidīšana un sveicināšana, rīta rosme jeb vingrošana, meditācija un pēc tam, atpakaļnākot, skalošanās un iegremdēšanās avota ūdenī. Uzreiz teikšu, ka sākumā tas likās, ka būs grūti. Galu galā – nav pierasts ne tik agri celties, ne 2 stundas vingrot (ar pietiekoši palielu slodzīti) ne uzreiz mesties aukstā avotā. Pirmos divus rītus es izbaudīju vienīgi meditāciju un saullēktu. Pārējais bija ar zināmu piespiešanos un apziņas paplašināšanos.
Siņeļņikova attieksme pret celšanos ir konkrēta – tikai neziņā un tumsonībā dzīvojošs cilvēks noguļ saullēktu un dienu nedzīvo ar saules ritmu. Starp citu – Robins Šarma raksta to pašu. Alekss Janovskis saka to pašu. Es turpinu paplašināt apziņu, lai manī tas patiešām ieaug kā pārliecība.
Savukārt vingrošana sākotnēji bija patiešām īsta „rakstura rūdīšana”, pacietības un izturības attīstīšana, jo ļoti daudz kas neierasts. Ļoti daudz kas sākumā bija tiešām grūti un pat neizpildāmi. (Interesanti, ka tagad – pēc desmit dienām tur un divām vingrošanām jau šeit pat mājās, mēs to visu darām ar prieku un mierīgi – sev un Dievam par godu).
Pirmajā dienā Siņeļņikovs pateica teicienu, ko uzliku šī raksta virsrakstā – dari ar mīlestību, tātad nežēlo sevi. Kā zināms žēlošana ir agresīva graujoša īpašība, kas dara mūs švakākus. Bij’ tur viens mirklis, kur jātaisa tāda „sevis izdauzīšana” jeb izmasēšana ar plaukšķināšanu. Un katrs to pļekšķināšanos dara kā jau nu māk, bet viņš pats noģērba kreklu un parādīja kā viņš to dara – līdz miesa sarkana. Un atklājās, ka tā varam katrs. No sirds. Bez sāpēm. Tikai pareizi nostiepjot augumu. No sākuma katrs sevi, pēc tam – muguru viens otram. Nu...tāda masāža, ka prieks. Bauda gan muskuļiem, gan locītavām, gan asinsritei.
Siņeļņikovam pašam ir 47 septiņi gadi. Viņam ir ļoti labs augums, izcila stāja un veselība. Pa šīm dienām ne reizi neredzēju viņu sagurušu, nogurušu vai neesam formā. Draugos ielikšu galeriju par viņu un ar viņu.
Pēc vingrošanas bija dziļa meditācija kādas 20 minūtes garumā. Tā patiešām ir vērtība. Starp citu- meditācijas bija arī pēc katras nodarbības, tas nozīmē, ka meditējām 3 reizes dienā.
Vēl kā īpašu var pieminēt tā ciematiņa ēdienreižu režīmu. Ēd trīs reizes dienā – 8.30, 12.00 un 17.00. Priekš manis visgrūtāk bija izturēt no vakariņām piecos pēcpusdienā līdz nākošās dienas pusdeviņiem rītā. Es kaut kā esmu pieradusi pēc pamošanās ātrāk ēst, bet trīsarpus stundas ar tukšu puncīti....no sākuma bija grūti.
Viņi to pamato ar to, ka meditācijas, vingrošana, saskarsme ar Dievu un Veselumu ir sajūtama daudz labāk „na taščak”. Savādāk – ēdiens velk pie zemes un ievelk mūs materiālajā pasaulē un atkarībā no instinktiem un gribēšanām. Vispār visā šai kursā daudz tika runāts par veselību, ēšanas (mūsu nepareiziem) paradumiem, režīmu un izpratni kā tas viss darbojas. Ļoti daudz par to, ka nevajag izdabāt katrai savai iegribai, sevišķi instinktu ziņā ne.
Viņiem tur ir tikai veģetārs ēdiens, nav sāls, bet ir ļoti daudz garšvielu, lielākā no ēdienreizēm 12.00 dienā. Viņi vispār nelieto –kakao, kafiju, alkoholu, gaļu, zivis, olas, šokolādi, cukuru. Interesantākais, ka pie tā visa mierīgi pierod desmit dienu laikā. Pat ātrāk. Man bija pagrūti tikai pāris dienu adaptēšanās periodā. Uzreiz jāpiebilst, ka mēs esam pieraduši ēst vairāk. Tieši kvantitātes ziņā – lielākas porcijas. Viņš teica, ka tas ir tikai slikts paradums un cilvēkam, lai paēstu, nav jāpieēdas. Lai nu kā –mēs abi ar vīru vakar secinājām, ka katrs esam nometuši 3 kilogramus un tā arī nav zināms vai no tās pārtikas, vai režīma, vai dēļ katras dienas pārgājieniem kalnos. Jā.....kalni. Tas ir vēl atsevišķs stāsts. Katru dienu starp nodarbībām mums bija 5 stundu brīvs laiks, kur varēja braukt uz jūru, ezeru, kādu no pilsētām vai iet kalnos. Mēs pārsvarā gājām kalnos, jo....30 grādu karstumā braukt kaut kur ar busiem nepatika. Pāris reizes bijām pie jūras un ezera, bet arī tad iemanījāmies iziet garāku pārgājienu.
Esam pārbraukuši gandarīti un laimīgi. Kaut ko no tā visa noteikti ieviesīsim savā dzīvē. Jau šobrīd mūsmājās pulkstenis nozvana 5os un pussešos ejam uz jūru. Šorīt izrādījās, ka tas ir pa vēlu un saule jau ir uzlekusi (vakar aizvakar bija mākoņi un neviens to nepiefiksēja). Pildām vingrojumus. Tiesa –nevis 2 stundas, bet stundu. Vakarā mēģinām iet laicīgi gulēt. Starp citu, –pie Siņeļņikova gulētiešanas laiks bija 21.00. Un interesantākais tas, ka pie tik intensīvas programmas tas likās pilnīgi normāli un piekusums bija tik liels, ka tiešām tas miegs vienmēr nāca. Piedevām tur kā jau kalnu ielejā deviņos vakār ir pilnīga tumsa. Vakar mēģinājām aiziet gulēt deviņos vakarā šeit, bet tas bija kaut kā pretdabīgi. Ārā gaišs, kaimiņbērni dauzās, mēs gultās.....:)))... . Šitas būs vēl jānolīmeņo. Droši vien, ka optimāli būs gulēt 22 – 6.
Kādā atsevišķā citā rakstā uzrakstīšu par nodarbībām, metodikām, praktiskām nodarbībām, par dalībniekiem un par pašu bāzi. Īstenībā – droši vien, ka priekš manis ir vērts laiku pa laikam šādi aizbraukt un paskatīties kā citi strādā šai jomā un ko dara, kā arī pašai iziet kādu jaunu kursu, apmācību, iegūt jaunu pieredzi. Un pie reizes – paskatīties uz savu dzīvi no malas, jo patiešām – atgriežoties mājās, viss pilnīgi citādāks rādās. Skats no malas uz savu ikdienas dzīvi un māju laiku pa laikam ir pat ļoti nepieciešams.
Ar mīļiem sveicieniem, Inese