Zelta vidusceļš jeb kā noiet pa virvi


Komentāri:

litalita - 2013-04-26 23:06
cik labs rakstiņš, Inesīt, arī es pēdējos 2-3 gados, kopš skaidrāk izjūtu sevi, savas dzīves plūdumu - augšupplūstošās enerģijas un mierīgo laiku, par šo "zelta vidusceļu" aizdomājos...jā, tagad es pilnīgi skaidri un nepārprotami zinu, ka man patīk plūst, izbaudīt ar prieku un paļāvību, mieru, ne cīnīties, ne iespringt, stāties PRET vai kārpīties kādā "vajadzīgā" virzienā visiem spēkiem un pāri spēkiem... es ieklausos sevī, sadzirdu atbildi un dodos turp, kurp vēlos, daru to, uz ko man ir iedvesma...tai pat laikā aizdomājos, kā lai sevi pieradina tomēr veikt arī to, ko negribas NEKAD? :) esmu pamēģinājusi sevi dzīt turp, kurp negribas, bet kas jāpaveic...un sanāk tāda diezgan liela īgņošanās, sapīkšana un rezultāts arī robežojas ar "gandrīz neko"... :) un tad ir nogurums, spēku zudums, pašnoniecinošas sajūtas klāt kā likts... nja...tā nu es ar balansēju, bet cenšos izvērtēt kas ir tas, ko vajag, ko gribu, kas jādara tāpēc, ka jādara, bet nespīdzinu sevi ar to, pret ko manī iekšā skan skaidra NĒ! balss... jo pavisam citas sajūtas ir tad, kad dari tad, kad atskan JĀ!

litalita - 2013-04-26 23:09
papildinu - par laimi, esmu visai atvērta pret pasauli, darbiem, pasākumiem, notikumiem un norisēm...un parasti agri vai vēlu manī rodas ij interese, ij vēlme, ij spēki darīt un būt :)


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Šorīt esmu mājās, jo izlēmu neaiziet peldēt. Un tas mani rosina uz sarunu ar Tevi par to – ko tad nozīmē „sevi nenodot”, ko nozīmē „saņemties” un ko nozīmē „ļauties” un vispār kā to visu atpazīt, atšķirt un nesaputroties.

Man ir trīs „treniņi” nedēļā. Es vienu reizi eju jogot un divas reizes uz ūdens vingrošanu. Tas ir mans ritms nedēļai un es pie tā esmu pieradusi un jūtos ļoti labi. Bet pēdējās dienas un pēdējais mans dzīves periods mani kaut kā ir iegriezis pa daudz. Jau tad, kad rakstīju par bāku (https://pavasarastudija.lv/9590-apzinas-un-komforta-zonas-paplasinasanas/) jutu, ka pa daudz gribas izskriet visur līdzi. Visu laikā padarīt, visu izpildīt. Pilnīgi uznācis tāds teicamnieces sindroms, kad pati vēl piedevām jūtos ļoti labi, ka visu šo skrējienu spēju izpildīt.

Un pēkšņi šorīt sapratu, ka teiciens „labāk laimīgai, kā pareizai” ir jāievēro tūlīt un tagad. Protams, „pareizi” būtu bijis šodien iet peldēt. Bet...tik ļoti gribējās palikt mājās un vienkārši sevi sajust. Ieelpot un izelpot un sajust. Atļauties kaut ko nepaspēt. Atļauties kaut ko nokavēt.

Un kā tagad tas viss iet kopā ar to „saņemties” un „nenodot”?

Tiešā nozīmē. Redz, ja ir tā, ka jūties kā pārvilkta stīga, tad ir jāpalaiž bišķi vaļīgāk. Savukārt, ja esi pa vaļīgu, tad jāpievelk. Un tieši tāpat ir ar mūsu iekšējo disciplinēšanos.

Ja esi pārāk plūstoša, pārāk lēna, pārāk slinka varbūt, tad caur šo saņemšanos (kas savukārt notiek caur apziņas paplašināšanu un mīļumu) Tu vari tikt pie līdzsvarotas enerģijas. Un ja ir tieši otrādi –uznākusi hiperaktivitāte, tad ir jāpāriet uz ko mierīgāku un plūstošāku.

Interesantākais tas, ka mums pat var patikt gan tā slinkošana, gan hiperaktivitāte. Vienīgi vienā brīdī ir sev jāpajautā vai caur to visu nedaru sev pāri. Un ja daru – tad atkal jānolīmeņojas.

Ir taču teiciens „zelta vidusceļš”. Lūk – tas ir par līdzsvaru, kad turies uz ceļa, nevis dzīvojies no viena grāvja otrā. Starp citu, es ļoti labi zinu, par ko runāju, jo man ar tiem grāvjiem ar „viss ir kārtībā”. Esmu pārraudzījusi gan, kas notiek vienā, gan kas otrā :))

Un tieši tāpēc sapratu, ka mana dzīve ir šobrīd kā pārvilkta stīga. Ja pievilkšu to vēl – tā var satrūkt. Un tad cietīs veselība. Un tad cietīs attiecības vai kāda cita dzīves joma. Un vai ta es to gribu? Nē.

Vēl viena lieta, ko esmu jau kaut kur rakstījusi, bet nu šeit tas atkal ir jāatceras.

Visums nedos vairāk neko klāt, ja netiec galā ar to, kas tev ir.

Tātad, ja šobrīd savā dzīvē skrienu un gandrīz vai nevaru paspēt neko izbaudīt, tad visām manām nākošām vēlmēm vairs nebūs nekādas nozīmes. Tās nevar piepildīties, jo...trauks jau ir pilns. Dievs jau man tā ir devis tik daudz, ka nespēju to patērēt.

Tātad – ja gribu, lai varu uzcelt māju, nopelnīt naudu, uzturēt labas attiecības, audzēt Pavasara studiju, piesaistīt brīnišķīgus partnerus un radīt un īstenot jaunas idejas, man jāspēj tikt galā ar esošo tā, lai vēl enerģija pāri paliek. Lai pietiek sev un pietiek ģimenei, lai ir laiks pašai un laiks saviem mīļajiem.

Vai paliek? Nē, nepaliek.

Tad – ko var gribēt? Un ko tagad tālāk darīt?

Atpūsties. Apstāties. Pašķirot, kas vajadzīgs, kas ne. Ievilkt elpu un sajust sevi. Ir jāpaņem pauze. Vai nu starp darbiem un notikumiem, vai kāda vietā.

Tā kā – ja Tev gadījumā ir tieši tāpat kā man, ka skrien un skrien (nez kāpēc prātā ieskanējās Reinika dziesma), tad....kādu apli izlaid. Un tici man –Tu nezaudēsi formu.

Bet ja gadījumā ir tā, ka „slinkum, slinkum, laid mani vaļā!”, tad ir jāiekustas. Savādāk atkal būs tā, ka Debesis neko jaunu nedos. Jo jau esošais netiek patērēts.

Jā...smalka lieta tā dzīve : )) ej nu saproti, kad pievilkt, kad palaist. Tik smalka tā robeža. Tik jūtīga. Gluži kā iešana pavirvi - kā bišķi un jau saļodzies, kā bišķi un otru pusi - atkal. un svarīgākais ir līdzsvars un jušana.

Bet tas ir tieši tāpat kā braucot ar mašīnu, vai pinot kādu pinumu. Lai jebko radītu nevar būt ne pa ciešu, ne pa vaļīgu, ne pa daudz, ne pa maz. Ir ļoti jāprot notrāpīt to Zelta vidusceļu.

Ar mīļumu, Inese
Komentāri (8)  |  2013-04-25 18:22  |  Skatīts: 4505x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
amelija - 2013-04-25 22:09
Paldies par rakstiņu! Tas man personīgi pašā laikā, tikai esmu otrā grāvī. Saprotu, ka vajadzētu to stīgu pievilkt, jo pārāk vaļīga kļuvusi, bet kaut kā nesanāk.. Tad tas, tad šitas un jāatzīstas, paslinkot arī patīk, kā rezultātā mokos pašpārmetumos, kas, protams, arī nav nekas produktīvs.
Inesīt, varbūt Tev būtu kāds ieteikums - KĀ pievilkt to stīgu ciešāk, stingrāk? Es saprotu, ka vienkārši JĀSĀK darīt, bet nu ar to saņemšanos kaut kā brīžam galīgi neiet....

inese - 2013-04-25 22:52
Ja man ir šis slinkošanas grāvis ieildzis, tad es sāku:
1) taisīt darbu sarakstiņu, kur būtu arī ļoti daudz tādu lietu, kas man tiešām patīk darīt, bet pa vidam arī tādas kā "saņemšanās"
2) taisu garos pārgājienus gar jūru (ir jāiekustina enerģija un manā gadījumā man tas der. Bet der jebkurš sports, dejošana, kustēšanās)
3) vajag pakontaktēties ar kādu, kuram ir enerģija un padarīt kaut ko kopā ar interesi. Šī mijiedarbība dos labus rezultātus
4) pasekot ēdienreizēm un tam, ko ēd. Varbūt, ka tiešām trūkst enerģētiski stipras pārtikas. (piemēram, es pirmo gadu ēdu'tagad gārzes. Ņammmmm nemaz nezināju, ka tās ir tik garžīgas. Šķiet, ka drīz pārvērtīšos par trusi ;)))
5) pataisīt kontrast dušas un parīvēties pēc Ziņģītes metodes. Tas iekustinās asinsriti.
Nu...un ja visi šities jau būs izdarīti, tad grāvis paliks aiz muguras :)))
(tik jāvaktē, lai neiekļūst otrā grāvī. Es tieši tā arī izdarīju. Man tik ļoti ilgi nebija spēku, ka tad, kad parādījās, tas aizgāja uz hiperaktivitāti).

ronda - 2013-04-26 19:58
Arī priekš manis šis raksts ir laikā un tēma īstā... Tikai man ir savādāk. Man dvēseles stāvoklis ir tāds, ka gribās un jūtu vajadzību ne ar vienu nekontaktēties, būt vienatnē ar sevi un vispār nekāpt no gultas ārā, bet reālā dzīve ir tāda, ka jāskrien, jādara, jāisina kaut kādas problēmas - ar varu jāpiespiež katru rītu agri celties, iet uz darbu, mēģināt strādat, lai gan domas ir citur... Tik ļoti diskomforts liels jau vairākus mēnešus no tā visa... Saprotu, ka svārtiņš to vien dara, kā griežas negatīvā virzienā un to atspoguļo arī notikumi ap mani, kā arī pati esmu kašķīga, neapmierināta, viss riebjas utt. Ne ar ko lieku nenodarbinu sevi, bet uz darbu ir jāiet, jāstrādā, ar cilvēkiem jākontaktējas, arī elementārs ikdienas lietas jādara... Jūtos tik nogurusi :(

litalita - 2013-04-26 23:06
cik labs rakstiņš, Inesīt, arī es pēdējos 2-3 gados, kopš skaidrāk izjūtu sevi, savas dzīves plūdumu - augšupplūstošās enerģijas un mierīgo laiku, par šo "zelta vidusceļu" aizdomājos...jā, tagad es pilnīgi skaidri un nepārprotami zinu, ka man patīk plūst, izbaudīt ar prieku un paļāvību, mieru, ne cīnīties, ne iespringt, stāties PRET vai kārpīties kādā "vajadzīgā" virzienā visiem spēkiem un pāri spēkiem... es ieklausos sevī, sadzirdu atbildi un dodos turp, kurp vēlos, daru to, uz ko man ir iedvesma...tai pat laikā aizdomājos, kā lai sevi pieradina tomēr veikt arī to, ko negribas NEKAD? :) esmu pamēģinājusi sevi dzīt turp, kurp negribas, bet kas jāpaveic...un sanāk tāda diezgan liela īgņošanās, sapīkšana un rezultāts arī robežojas ar "gandrīz neko"... :) un tad ir nogurums, spēku zudums, pašnoniecinošas sajūtas klāt kā likts... nja...tā nu es ar balansēju, bet cenšos izvērtēt kas ir tas, ko vajag, ko gribu, kas jādara tāpēc, ka jādara, bet nespīdzinu sevi ar to, pret ko manī iekšā skan skaidra NĒ! balss... jo pavisam citas sajūtas ir tad, kad dari tad, kad atskan JĀ!

litalita - 2013-04-26 23:09
papildinu - par laimi, esmu visai atvērta pret pasauli, darbiem, pasākumiem, notikumiem un norisēm...un parasti agri vai vēlu manī rodas ij interese, ij vēlme, ij spēki darīt un būt :)

karinchiks - 2013-04-29 15:55
Inesīt,paldies... Šī patiešām ir smalka lieta,man ļoti saprotama,jo ej nu patiešām saprot,kad palaist,kad pievilkt...
Bieži esmu jutusies tieši tā...kā lai visu paspēju..
Protams,vislabāk,kad nedari pāri sev..un otram...atrodot līdzsvaru visam,ko darām...
Lai mums izdodas

dzanita - 2014-07-08 17:36
Šis ir mans Šodienas raksts! Paldies, Inese! Paldies, ka ļauj man beidzot saprast, cik es tomēr esmu bijusi lepna un iedomīga! Paldies, ka ļauj saprast, cik patiesībā man ir iedots dvēseliski gudrs vīrietis dzīvē, kas mani sabalansē, piebremzē! Es vienmēr tomēr jutos pārāka, jo man taču ir augstākā izglītība, bet viņam, lūk, nē!
Un es vinmēr dusmojos uz vīru, kad viņš man pārmeta - tu visu tik daudz uzņemies, un tu vēl gribi to un to, tu taču ar esošo netiec galā!!! Un viņam ir PILNĪGA TAISNĪBA!!! Labi, viņš nezina n-tās svešvalodas, bet viņš man ir blakus, lai man iemācītu dzīves pamatvērtības, Dieva likumus!!!!
Mana visdziļākā pateicība Tev, Inesīt!

inese - 2014-07-09 02:45
ak, mīļā, paldies. Kā es priecājos par Tavām atziņām:)

un priecājos, ka pacēli šo rakstiņu. Mēs vakar tieši par šo runājām seminārā un pētījām katra pati savā dzīvē, kura joma mums ir kā pārvilkta stīga un kas ir jāpalaiž vaļīgāk.


Atpakaļ