sadaļa: SARUNASautors: INESE PRISJOLKOVA
Gada pēdējās dienas ir klāt un šai laikā grib, negrib sanāk padomāt par iepriekšējiem gadiem, par citām gadu mijām, kā arī par to, kas gaidāms jaunajā dzīves periodā. Es gan šobrīd vairs tā īsti nepiederu pie cilvēkiem, kas ar 1.janvāri sāk jaunu dzīvi, lai gan...kādu laiku atpakaļ, kad dzīvē tiešām daudz ko gribēju mainīt, šī metode ļoti labi man strādāja.
Toties ir lietas, kam pieeju ar smaidu tomēr ļoti nopietni vēl arvien. Un viens no tādiem maniem rituāliem ir iepriekšējo pierakstu kalendāru caurskatīšana un jauna kalendāra ieviešana. Katru gadu sava kalendāra izvēlei pieeju tiešām nopietni – galu galā, katru dienu to turēšu rokā, man būs uz to jāskatās un ir būtiski, lai tas mani iedvesmo, lai palīdz, lai man tas patīk un ir ērts.
Piemēram, tai gadā, kad radīju Pavasara studiju un rakstīju pirmo grāmatu, es izvēlējos tumši sarkanu kalendāra pierakstu blociņu ar skaidru domu, ka Latvijas krāsa ir tā īstā, lai man viss veiktos, es justos ļoti pamatīgi, stabili un viss man izdotos. Kad gads beidzās es biju apmierināta, bet nākošā gadā gribēju, lai Pavasara studija iegūst lielāku spēku un lai pēc iespējas vairāk cilvēku uzzina par laimes terapiju, lai man ir daudz darba, un lai varu izdarīt ļoti, ļoti daudz laba. Toreiz izvēlējos oranži sarkanu ļoti aktīvas krāsas kalendāru un gada beigās varēju secināt, ka šis pierakstu blociņš man jāsaglabā, lai šad tad pāršķirstītu un atcerētos savu neiespējamo misiju, kad vadīju vidēji 25-30 seminārus mēnesī.
Protams, ka nākošā gadā vairs tik aktīvas krāsas neizvēlējos un pievērsu uzmanību kaut kam mazākam un saudzīgākam. Izvēlējos plaukstas izmēra sūnu zaļu kalendāru un nospriedu, ka tik es spētu un gribētu darboties. Tomēr tieši šis gads mani gandrīz vai noveda līdz spēku pārtēriņam un pirmo reizi sāku uz savas ādas saprast ko nozīmē jēdziens „izdegšana”. Bija tā, ka pat pie ļoti nelielas slodzes man jau bija iestājies reāls nogurums. Un nu sapratu, ka dzīve man rāda visa veida zīmes, ka ir kaut kas jāmaina. Varu sākt ar kalendāra lielumu un krāsu, bet visticamāk, ka jāmainās ir manai attieksmei un dienas režīmam.
Un tā kā to visu šai rakstā saistu ar savu ikdienas kalendāru, tad nu ..... nākošajam gadam biju izvēlējusies tādu mazu mazītiņu sudraba krāsas kalendārīti. Nospriedu, ka tas varētu būt tas minimums, cik esmu ar mieru savām darba vajadzībām pierakstīt. Un tad atklājās pats smieklīgākais. Izrādījās, ka mans pierakstīšanas veids un plašais rokraksts vispār tai jaunajā kalendārā neierakstās. Tur gluži vienkārši nepietiek vietas, lai ierakstītu kaut pašu mazumiņu katrā dienā. Hmmm...biju pārdomās.
Un tad, manas jaunās grāmatas redaktore Santa man uzdāvināja dāvanu. Tas bija Vinnija Pūka kalendārs ar nosaukumu Gaišu dienu grāmata. Kad izlasīju ceturtā vāka tekstu – sapratu, ka tas ir „mans mīļākais lielums” un tieši man veltīts piezīmju blociņš. Tur bija citāts no Vinnija Pūka:
-Vasara nav pats labākais laiks darbam! – Pūce paziņoja. –
Vasarā katrai saprātīgai būtnei jāatpūšas zem koka. Savukārt ziemā ir jāguļ.
-Un ko tu teiksi par pavasari un rudeni?- gribēja zināt Kristofers.
-Nu tad var mēģināt kaut ko darīt. – Pūce nebija īsti pārliecināta
:))) Šitas bija priekš manis. Man patiešām vajag kādu, lai atgādinātu par atpūtu :))))
Īstenībā visiem tiem, kurus fortūnas ritenis iegriezis pa strauju un kam gribas darīt vēl un vēl, bet ķermenītis jau sen vairs netiek tam visam līdzi, šis ir pats labākais veids, lai mainītu attieksmi. Tu paņem ar Disneja multfilmu bildītēm ilustrētu ikdienas kalendāru, palasi citātus no Vinnija Pūka, un saproti, ka dzīvi var tvert tik ļoti viegli, mīļi un baudāmi. Tu neviļus sāc smaidīt un atceries savu bērnības ikdienu, atmet ikdienas nopietnību un saproti, ka pats galvenais ir tā doma, ko ieliec katrā savā darbā, katru dienu. Dienu no dienas.
Nevaru atturēties un gribu Tev te ierakstīt vēl dažus citātus:
Par tiem, kas tver netveramo:
-Kāpēc tu sēdi dārzā? – Tīģeris bija neizpratnē. –Vai visus darbus jau padarīji?
Trusītis sēdēja klusi, klusi. Kā gan lai paskaidro draugam, ka tieši šobrīd te, zem zemes, sparīgi dīgst mazi burkāni?
Par tiem, kam grūti būt priecīgiem, laimīgiem un apmierinātiem. Un arī tādi ļaudis taču ir ap mums:
Man nepatīk atmiņas! – I-ā atklāja.
Kāpēc tā? - Kristofers nesaprata. –Esmu pārliecināts, ka tev ir ļoti daudz brīnišķīgu atmiņu! Piemēram, kad tu biji maziņš un pirmo reizi gāji uz pļavu nogaršot dadžus.
-Uz tiem sēdēja divas bites! - ēzelītis saviebās. –Lūdzu, nevajag man to atgādināt!
Par tiem, kuriem viss notiek tieši priekš viņiem. (Tie ir manējie. Man ar vienmēr liekas, ka sniegs ir uzsnidzis tieši priekš manis vai rozes smaržo tieši tādēļ, lai es varētu sajust to smaržu.)
Sivēns atlaidās mīkstajā koka pavēnī.
-Tas ir tik mīļi.-viņš prātoja, -ka zāle aug tieši priekš manis!
Es novēlu Tev šai gadu mijā, neatkarīgi no Tava kalendāra krāsas un lieluma, lai nākošais gads ir tieši tik piesātināts ar darbiem un notikumiem, cik tie Tev dod prieku, laimi, mīlestību un veiksmi.
Ja Tu būsi laimīga, Tev izdosies viss.
Ar mīlestību, Inese
Ps.
-Nekas nevar būt labāks par pelnītu atpūtu! – Trusītis nolika malā lejkannu un atlaidās līdzās Pūkam.
-Mjā., -Pūks novilka. – Bet nepelnīta atpūta ir vēl labāka! Kādreiz pamēģini, Trusīt!
