sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI
autors: DACE KALĒJA
Šai skaistajā atvasaras dienā gribu Tev jautāt. Ko Tu dari pienākuma pēc? Kā Tu jūties, kad dari kaut ko tieši tāpēc, ka Tev ir pienākums? Kas Tev uzliek Tavus pienākumus? Un ko mēs saprotam ar vārdu „pienākums”?
Es izlasīju Volša Sarunas ar Dievu un sevī pilnībā pieņēmu domu, ka pienākuma pēc man nekas nav jādara. Tur gan bija teikts: „Nekad pastāvot attiecībām, nedari neko pienākuma dēļ. Itin visu dari lieliskās izdevības dēļ, ko attiecības sniedz Tev, lai Tu izlemtu un būtu tas, kas patiešām esi.” Un tagad šo citātu pārlasot, es piekrītu viedoklim, ka katru informāciju mēs uztveram tā, kā tajā brīdī gribam, ieklausoties tikai tajā, ko gribam. Bet tomēr sev pieņēmu domu, ka neko savā dzīvē es nedarīšu tā vienkārši pienākuma pēc.
Un tagad darbojoties, kā arī veidojot attiecības ar cilvēkiem es sevi vēroju. Vai tas, ko esmu nolēmusi darīt ir pienākuma vai gribas dēļ. Traukus mazgāju, jo gribu tos nomazgāt, lai viss ir tīrs, lai ir no kā ēst. :) Kaimiņienei palīdzu televizorā sakārtot kanālus, jo man patīk izpalīdzēt cilvēkiem, tos iepriecināt. Bērnam lasu pasaciņu, jo gribu būt kopā ar savu bērnu. Es pati saprotu, ka savas darbības izvērtēju un nedaru vairs to, ko šajā brīdī negribu. Man ir vieglāk kļuvis dzīvot, ir arī vieglāk pateikt „nē”, jo sevi attaisnoju, ka to darītu pienākuma pēc. Un daru to, ko patiešām vēlos. :)
Bet šodien pārnāca no skolas mans otrklasnieks un sapratu, ka nav aizgājis uz ansambli. Jautāju: -Kāpēc? Atbild: -Negribēju šodien iet. Es jau uzreiz pretī, kāpēc, esam vienojušies, ka Tev jāiet! Un tad es no savas mutes dzirdēju skanam: -Ja Tu esi ko uzsācis apmeklēt, tad Tavs pienākums ir to turpināt! Un pati esmu neizpratnē. Priekš sevis visu saprotu, māku sašķirot. Bet vai es varu piekrist, ka šodien viņš uz ansambli neaiziet, jo negrib? Rīt aizies, jo gribēsies? Es saprotu, ka gribu viņam dot dažādas iespējas, lai viņam veidojas dažāda pieredze, lai vairāk iznāk uz augšu, kas viņam padodas, kas patīk, kas nē. Es domāju, ka nevaru es 8 gados atstāt pilnībā viņa ziņā izlemt, ko grib un ko nē. Bet ar dzīšanu arī negribu. Es zinu, ka mēs izrunāsim šo un vienosimies. Bet tomēr paliek jautājums - Kas ir bērna pienākumi? Vai viņiem ir pienākumi, vai, tomēr tās ir lietas, kuras viņi ievēro un dara, jo paši grib? Varbūt, ka tas ir jāsauc citā vārdā, nevis „pienākums”…
Mēs mācāmies ieklausīties sevī, ko gribam darīt, ko nē? Paļaujamies uz savām sajūtām. Bet kā ir ar bērniem? Es viņam nosaku, ko gribēt, ko nē? Varbūt ir svarīgi ieklausīties viņa sajūtās…
Un ko Tu domā par pienākumiem, par pienākumu veikšanu? Man ir pienākums? Bērnam ir pienākums? Padalies, lūdzu :)
