Pienākuma pēc... Komentāri:
baibam -
2012-09-19 17:43 Protams, bērniem ir un jābūt saviem pienākumiem mājās (piem., savu dienu nomazgāt traukus vai apliet puķes, vai izvest suni, kas nu viņam ir pa spēkam). Tas veicina atbildības izjūtu bērnā un rada piederības sajūtu ģimenei, ka mēs darbojamies kā vienota komanda (ka es arī dodu savu pienesumu). Tas veicina arī bērna patstāvību. Man šķiet, te ir vairāk runa par leksiku. Ko mēs saucam par "pienākumu"? Mēs to varam nosaukt citā vārdā. Tas ir labi, ka esat iepiekš par kaut ko vienojušies. Un tad jau norunai jābūt spēkā ;) Ne jau ar piespiešanu. Sasaucoties ar iepriekšējiem rakstiem, jānonāk līdz līmenim, ka- nevis man tas JĀdara, bet es to GRIBU darīt, kaut tas varbūt ir grūti. Tas man ļoti sasaucas ar iepriekšējiem Ineses rakstiem, ar iešanu aukstā dušā un visa tā darīšanu, kas mums nes labu, kaut arī slinkums vai kas mūsos tam petojas. Varbūt tie jānosauc nevis par pienākumiem, bet kaut kā savādāk- prieku un palīdzību un mīlestību nesošiem darbiņiem utt- te nu katram pēc izdomas un iztēles :) Bērni, protams, to vēl tikai mācās un mācās no vecākiem. Viņiem nepieciešama mūsu vadība. To negribu pārvērst par gribu un darīt visu ar vieglumu un prieku (mums brīnišķīgi "laimes likumiņi" izskaidro, kāpēc jādara kādas lietas (ko varbūt negribas pirmajā brīdī) un kādu labumu tas nes, pamēģiniet!).
Ierosmei:
http://www.bti.gov.lv/lat/tiesibas_un_pienakumi/berna_tiesibas_un_pienakumi_/?doc=13
Lai izdodas!
baibam -
2012-09-19 17:48 Baiba- un vēl- katram bērnam būs sava motivācija (tāpat, kā mums), lai kaut ko darītu vai nedarītu. Varbūt tā ir atbildība vai atzinība, vai kas cits? Man vispār patika arī Ronijas Džeijas grāmata "Lai bērni būtu laimīgi". Varu ieteikt.
baibam -
2012-09-19 17:50 Protams, manas darbības loģiskās sekas- par ko raksta Inese- tas ir ļoti svarīgi
baibam -
2012-09-19 20:34 Jāskatās, pirmkārt, kas bērnam padodas un patīk, kādi ir viņa talanti. Un svarīgi ir patiešām iepriekš norunāt, ka, ja tu izvēlējies šo pulciņu apmeklēt, tad kādu laiku to ir jādara. Jāskatās, kāpēc tieši bērns nevēlas konkrēto pulciņu apmeklēt. Varbūt, ka, piemēram, dziedāt viņam patīk, bet grūti piecelties no rītiem. Vai varbūt gribas padauzīties ar draugiem vai vēl kas cits. To visu var pārrunāt un risināt. Domāju, ka ir būtiski, lai bērns nepamet visu iesākto pa roku galam. Kā arī, lai tā ir viņa personiskā (iekšējā) motivācija un vēlme darboties konkrētā pulciņā (nevis vecāku nerealizētie sapņi ;) )Svarīgi arī, lai bērna dienas ritms nebūtu pilnībā noslogots ar pulciņiem un ārpusklases nodarbībām, lai paliek arī brīvais laiks sapņošanai un nekā nedarīšanai.
baibam -
2012-09-19 20:41 Parasti jau bērnu dārzā un mājās, spēlējoties un dabojoties, var redzēt, kas tam bērnam vairāk pie sirds... :) Man labi sanācis tā, ka meita (5.g.v.) pēkšņi šogad izrādīja vēlmi iemācīties peldēt, nirt.. Tad nu sekojoši iet uz peldēšanu... Pagaidām patīk. Varu teikt, ka ļoti atkarīgs no pedagoga. Mums ir forša peldēšanas skolotāja.
baibam -
2012-09-19 23:40 Tieši tā, Dacīt- visas atbildes ir mūsos pašos un izvērtējot dažādus viedokļus, mēs skatāmies, kas mūsos rezonē. Intuīcija tad pasaka priekšā.
sadaļa: BĒRNI UN VECĀKI autors: DACE KALĒJA
Šai skaistajā atvasaras dienā gribu Tev jautāt. Ko Tu dari pienākuma pēc? Kā Tu jūties, kad dari kaut ko tieši tāpēc, ka Tev ir pienākums? Kas Tev uzliek Tavus pienākumus? Un ko mēs saprotam ar vārdu „pienākums”?
Es izlasīju Volša Sarunas ar Dievu un sevī pilnībā pieņēmu domu, ka pienākuma pēc man nekas nav jādara. Tur gan bija teikts: „Nekad pastāvot attiecībām, nedari neko pienākuma dēļ. Itin visu dari lieliskās izdevības dēļ, ko attiecības sniedz Tev, lai Tu izlemtu un būtu tas, kas patiešām esi.” Un tagad šo citātu pārlasot, es piekrītu viedoklim, ka katru informāciju mēs uztveram tā, kā tajā brīdī gribam, ieklausoties tikai tajā, ko gribam. Bet tomēr sev pieņēmu domu, ka neko savā dzīvē es nedarīšu tā vienkārši pienākuma pēc.
Un tagad darbojoties, kā arī veidojot attiecības ar cilvēkiem es sevi vēroju. Vai tas, ko esmu nolēmusi darīt ir pienākuma vai gribas dēļ. Traukus mazgāju, jo gribu tos nomazgāt, lai viss ir tīrs, lai ir no kā ēst. :) Kaimiņienei palīdzu televizorā sakārtot kanālus, jo man patīk izpalīdzēt cilvēkiem, tos iepriecināt. Bērnam lasu pasaciņu, jo gribu būt kopā ar savu bērnu. Es pati saprotu, ka savas darbības izvērtēju un nedaru vairs to, ko šajā brīdī negribu. Man ir vieglāk kļuvis dzīvot, ir arī vieglāk pateikt „nē”, jo sevi attaisnoju, ka to darītu pienākuma pēc. Un daru to, ko patiešām vēlos. :)
Bet šodien pārnāca no skolas mans otrklasnieks un sapratu, ka nav aizgājis uz ansambli. Jautāju: -Kāpēc? Atbild: -Negribēju šodien iet. Es jau uzreiz pretī, kāpēc, esam vienojušies, ka Tev jāiet! Un tad es no savas mutes dzirdēju skanam: -Ja Tu esi ko uzsācis apmeklēt, tad Tavs pienākums ir to turpināt! Un pati esmu neizpratnē. Priekš sevis visu saprotu, māku sašķirot. Bet vai es varu piekrist, ka šodien viņš uz ansambli neaiziet, jo negrib? Rīt aizies, jo gribēsies? Es saprotu, ka gribu viņam dot dažādas iespējas, lai viņam veidojas dažāda pieredze, lai vairāk iznāk uz augšu, kas viņam padodas, kas patīk, kas nē. Es domāju, ka nevaru es 8 gados atstāt pilnībā viņa ziņā izlemt, ko grib un ko nē. Bet ar dzīšanu arī negribu. Es zinu, ka mēs izrunāsim šo un vienosimies. Bet tomēr paliek jautājums - Kas ir bērna pienākumi? Vai viņiem ir pienākumi, vai, tomēr tās ir lietas, kuras viņi ievēro un dara, jo paši grib? Varbūt, ka tas ir jāsauc citā vārdā, nevis „pienākums”…
Mēs mācāmies ieklausīties sevī, ko gribam darīt, ko nē? Paļaujamies uz savām sajūtām. Bet kā ir ar bērniem? Es viņam nosaku, ko gribēt, ko nē? Varbūt ir svarīgi ieklausīties viņa sajūtās…
Un ko Tu domā par pienākumiem, par pienākumu veikšanu? Man ir pienākums? Bērnam ir pienākums? Padalies, lūdzu :) |