Gaisma un pretestība 2


Komentārs:

kristine - 2012-08-09 22:54
Brīnišķīgs raksts!!! Paldies!!! Tiešām iedvesmojošs!!!


sadaļa: DIEVA UN VISUMA LIKUMI
autors: INESE PRISJOLKOVA

 Tikko kā saņēmu vēstuli un šķiet, ka šo jautājumu esmu dzirdējusi jau vairakkārt, tādēļ vienojāmies, ka atbildēšu visiem kopēji mājas lapā.

Citāts:
Ir jauks vasaras vakars, patīkams nogurums no dārza darbiem, bet kaut kas nav tā....
Jau labu laiku lasu Jūsu mājas lapu, izlasīju Jūsu grāmatu un arī citas Jūsu ietektās grāmatas. Pirms tam iepazinos ar 'The Secret", V. Siņeļņikova, L. Heijas u.c. grāmatām. Ļoti tās man palīdzēja uz pasauli paskatīties ar "citādām acīm". Man izdevās sajust , baudīt un ļauties, līdz kaut kas notika.... Šī sajūta pazuda..... Tagad cenšos to atgūt, bet ir smagi... Vai tā notiek? Vai tā ir zīme?

Un te nu mana atbilde un domas par šo:

Dažreiz gadās, ka cilvēks savā enerģētikā ir ticis pie (vairāk) gaismas un ļoti labi sajuties, bet tad viņam dzīve sagādā pretim lielāku pretestību (tumsu) un viņam šķiet, ka tomēr viss tik skaisti nemaz nav.
Bet īstenībā ir.

Katras jaunas nepatikšanas vai katrs jauns neveiksmju periods ir kā trenažieris, kas padara mūs stiprākus, kas apliecina mums mūsu varēšanu un spēku. Tieši iziedami caur kādiem jauniem uzdevumiem, kas sākumā likās kā „neiespējamā misija” un uzkrājot savu veiksmīgo pieredzi, mēs saprotam, ka turpmāk šādā pat vai līdzīgās situācijās jūtamies labi. Esam paplašinājuši savu komforta zonu. Tā ir mūsu pieredze, tā ir mūsu kreisā serve.

Semināros ik pa laikam dodu šo piemēru ar tenisa spēlēšanu. Tātad – ja mēs gribētu iemācīties spēlēt tenisu un viss mums padotos, tikai kreisā serve neizdotos. Tad ko mēs darītu? Visticamāk, ka mēs paši pa savu naudu paņemtu vēl papildus laiku laukumam un samaksātu par trenera privātstundu, kur viņš mums mācītu tieši šo kreiso servi. Un mums no sākuma nesanāktu un vēl nesanāktu, bet mēs diez vai dusmotos uz treneri, kuru paši apmaksājam. Un vienā mirklī droši vien, ka mēs iemācītos.

Tad, kad ejam uz treniņu vai jogu, mēt taču neuztraucamies, ka uzlikta lielāka slodze. vai ne? Mēs zinām, ka tas ir mūsu spēkam un dzīvei.

Šo labi ir atcerēties brīžos, kad dzīve mums uzliek grūtības. Lūk – tā ir tikai šī kreisā serve. Tas nav nekas vairāk. Pati dzīve mums šobrīd ir kā treneris, ko esam piesaistījuši paši par savu naudu jeb ar savu enerģētiku.

Un ja runājam tālāk par sportu (galu galā, fonā iet olimpiāde), tad iedomājamies, ka varam vinnēt vienu pretinieku un tad vēl vienu. Un cik tad ilgi mēs gribētu spēlēt tikai ar tādiem, kuri ir vājāki? Mums noteikti, ka patiktu kāds līdzvērtīgs spēlētājs. Un tad kādā brīdī mums patrāpītos arī kāds stiprāks. Un būtu jāzaudē. Līdz brīdim, kad atkal mēs kļūstam tikpat stipri.

Parasti brīžos, kad cilvēks iegūst jaunas atziņas un atbildes uz jautājumiem, pirmajā brīdī domā, ka tagad visa dzīve būs mainījusies un nu turpmāk viss būs tikai balts un pūkains. Bet īstenībā, ja turpmāk viss būtu tikai gaišs un nebūtu šīs pretestības, tad mēs pārstātu augt un attīstīties un mums nebūtu kur savu gudrību un prasmes pielietot. Man ļoti patika kā reiz Lazarevs teica – ka viņš uztraucas nevis tad, kad notiek vienas nepatikšanas pēc otras, bet gan tad, kad viss iet gludi un netiek doti vairs nekādi šķēršļi. Viņš smejoties saka, ka tad ir sajūta, ka visu esi apguvis un tūlīt būs jāiet atpakaļ Mājās.

Un ne jau viņš šeit runā un domā, ka mums būtu jādzīvo ciešanās un grūtībās, bet gan, ka varam dzīvot laimīgi un mīlestības piepildīti, turpinot attīrīt (vai izgaismot) tumsu.

Mums jāatceras mūsu būtība un galvenais uzdevums – tātad jebkuru situāciju pārvērst mīlestībā. Bet ja viss jau būtu mīlestība, ja viss jau būtu gaisma – tad taču mums vairs nebūtu ko darīt un visticamāk, ka mēs gribētu atkal jaunus izaicinājumus. Mēs pabaudītu kādu laiku šo brīnišķīgo mīlestības sajūtu un vienā brīdī būtu atkal gatavi doties misijā, lai kaut kur tur, kur ir tumsa to transformētu uz gaismu. Tā ir mūsu būtība. Tā ir dzīves jēga. Un piedevām to darīt ar prieku, laimi un mīlestību, jo tikai tā varam saglabāt sevī gaismu. Tiklīdz mūsos vairs nav prieks, mīlestības un laimes, tā grūtības un dzīve mūs var samalt. Vienīgais kā varam būt stiprāki par situāciju, ir iesiet to ar prieku, mīlestību un laimi.

Un esam atkal izgājuši loku un nonākuši atpakaļ pie laimes terapijas :)))

Galvenais neuztraukties par grūtībām, bet gan pieņemt tās ar prieku un iziet ar laimi un mīlestību.

Ar mīļumu, 
Inese

Komentāri (19)  |  2012-08-03 22:18  |  Skatīts: 4696x         Ieteikt draugiem       TweetMe   
saulgrieze - 2012-08-03 23:23
Jau dažas dienas staigāju ap dīķa malu un domāju, ka derētu iztīrīt, bet kaut kā atliku, tad gaidot dilstošu mēnesi, tad dunduri kož, tad saule par stipru... Tā mans mīļais dīķītis ar katru dienu kļuva zaļāks un zaļāks. Tad piezvanīja draudzene, pastāstīja, ka es tiekot brīdināta, lai nedomājot darboties pirtnieku nišā, ka tā jau aizņemta. Oho, padomāju, peru jau vairāk kā 10 gadus, bet atlika uzrakstīt rakstu, kā jau kādam nepatīk. Pat jā tā būtu vienkārša pīle, sāka iekšā vārīties, jutu, kā pati sevi uzvelku. Bet tad es padomāju, tik vienkārši nebūs. Ar savu pēdējā laikā iemīļoto skaitāmpantiņu: "Mīlu tevi, lūdzu piedod. Pieņemu tevi kāda esi. Paldies par visu!", gāju jau pavisam agri no rīta dīķa malas tīrīt. Pa dubļiem, aļģēm un nezālēm līdz ausīm, laiks paskrēja nemanot. Bet pēcpusdienā paskatoties uz notīrīto dīķa malu, prieks apņēma sirdi, un tagad esmu pateicīga katram, kas palīdzēja uzjundīt mani, lai iztīrītu ceļu uz savu pasakaino pirtiņu, kura jau top :)

inese - 2012-08-04 00:13
Šis ir labs piemērs kā dusmas un agresiju likt labā lietā:)
Kā Agnese saka - agresija ir ļoti laba, ja vien zinām ko ar to darīt :)

mairita - 2012-08-04 00:30
Šodien uzrakstīju darbā atlūgumu, jo vienk. morāli vairs nevarēju izturēt, dēļ neizmaksātā atalgojuma nav par ko pat nomaksāt rēķinus un vispār...
Taču iekšēji ir sajūta, ka tā tam jābūt.
Un tieši šobrīd "uzeju" šo rakstu. :))) Un saprotu, ka man sasodīti grūti iet ar to mācīšanos pieņemt. Un tomēr tas , ka es to apzinos, man jau palīdz būt nedaudz mierīgākai.


saulgrieze - 2012-08-04 01:17
Man izprotams, un pieņemams ir skaidrojums, ka emocijas pašas par sevi ir milzu spēks, tai skaitā dusmas. Ja tās krāj un slēpj, var saslimt, vai iegrimt neveiksmju apsēstībā. Ja tās pa tiešo, nepiedomājot grūž uz citiem ārā, var sasniegt gribēto, bet dabūt atpakaļ spērienu ne pa jokam. Taču ja tās sāk apzināties kā darba rīku, transformēt un ievirzīt radošā gultnē, tas var nest lielu uzplaukumu. Tāpat kā ūdens nav pats par sevi ne labs, ne slikts, bet milzu spēks tam piemīt. Taču esam iemācījušies padzerties, aplaistīt dīgstošus asnus, izpeldēties, pat apgaismot veselas pilsētas :)

inese - 2012-08-04 02:28
Paldies, Tu tik smuki apraksti transformācijas piemēru.
Cilvēki man tik bieži jautā ko nozīmē transformācija un kā to darīt. Lūk - tieši šitā :) Paldies!

ievucis - 2012-08-04 04:43
Cik brīnišķīgs raksts! Arī man pirms kāda laika bija līdzīgas sajūtas un jautājums. Biju nonākusi jaunā intensīvā mācību posmā, kur saules stari pat iespīdēja tikai brīžiem, bet par tiem priecājos, jo tobrīd brīžiem pat likās, vai mākoņi reiz izklīdīs. Kad beidzot manā sirdī sāka spīdēt saule, sapratu, ka esmu kļuvusi stiprāka un dvēsele nu atkal ir kļuvusi vieglāka :). Tieši tad arī sapratu, ka tāds ir šis dzīves ritums, un gandarījums par izietajām mācību stundām daudzkārt pārsniedz tās it kā "grūtības", kurām iets cauri, un nākamreiz jau varam mācīties vairāk ļauties... Galvenais laikam ir saglabāt sevī ticību saviem spēkiem un viss izdosies!

inese - 2012-08-04 05:17
Nu jā - īstenībā jau to esam zinājuši visu mūžu un pat teikuši "kas mūs nenogalina, tad padara stiprāku".
Un šis jau ir tas pats:)

liga77 - 2012-08-05 02:04
Paldies ,Inese par šo rakstu . Lasu un baudu - tik saprotams,viegli uztverams ,dziļš un pārdomas rosinošs... Tevis aprakstītajās sajūtās ik pa brīdim esmu iegrimusi ,un kārpijusies laukā ...un tomēr nezinu vai piekrist ,ka tā ir pretestība ,mācību stunda ,vai tomēr savu dzīvi ļauju vadīt citiem ...
No sirds sev un citām meitenēm novēlu dzīvot ,vadīt un veidot SAVU dzīvi !



inese - 2012-08-05 02:08
Līgu, īstenībā jau nav tik būtiski kā to nosaucam. Galvenais ir zināt, kas tieši ir tas, kas ievelk tajās situācijās, no kurām 'jākārpās ārā:)
Un ja tā ir pakļaušanās citiem, tad vienkārši jāsāk pie tā piestrādāt. Tad jau puses uzdevuma ir paveikta un šķerslis laimīgai dzīvei atklāts:)

lai veiksmes!

liga77 - 2012-08-05 02:53
Trāpīts :)
Cik bieži mēs peldam pa straumi ,lai ātrāk nokļūtu līdz mērķim ,pat neaizdomājoties vai tas ir mūsu mērķis...


baibam - 2012-08-06 03:28
A. Svijašs arī smuki raksta par dusmu transformāciju, tāpat, kā Saulgrieze. Tas ir viens no jautājumiem, uz kuriem es agrāk kā psiholoģijas studente ieritu- o, dusmas nevajag apspiest, tātad tās var izpaust uz ko un kā vien gribas. :) :) :)
Nu nē... tās vajag transformēt, tad tās var pārvērst par nepieciešamo enerģiju un spēku. Visas emocijas ir derīgas, savādāk tās nebūtu mums dotas, svarīgi- ko ar tām darām. Man arī patī, ko Agnese par to saka.

inese - 2012-08-06 18:42
Man vispār patīk savilkt kopā, ka visi autori faktiski runā par vienu un to paši, tikai katrs savādākā veidā. Tagad, kad klausos Agnesi, tad ļoti bieži ir tā, ka labāk saprotu, kādu sen zināmu patiesību. Viņa ļoti labi sastrukturizē un sashēmo un tad tā ārkārtīgi loģiski izskaidrojot, saliek visu pa plauktiņiem.
Svijašs arī (kā jau fiziķis) ir loģisks, bet viņš vairāk paliek tieši prāta loģiskuma robežās un mazāk tur ir tā dievišķās enerģijas plūsma.


ronda - 2012-08-06 20:54
Meitenes, kas nodarbojas ar savu dusmu transformēšanu - es vēršos pie jums. Lūdzu, pastāstiet, kā tad jūs to dariet - tās dusmas transformējiet. Nu kādu reālu situāciju no dzīves. Piem., kad atnāca priekšnieks sabļāva, vai vīrs kaut ko ne tā izdarīja, vai veikalā rindā pie kases kāds nokaitināja... Paldies :)

inese - 2012-08-06 22:18
kad uznāk dusmas, tad ar visu šo agresiju metas un sakārto māju. vai kā Čelentāno saskalda malku ;D :)))

vai arī ar riktīgu spēku nododas lūgšanām.
Lūk šīs lūgšanas tad patiešām tiks caur pretestību līdz Dievam.

baibam - 2012-08-06 23:29
rondai- kad mani nokaitina bērni- ar riktīgu sparu beržu vannas istabu- vannu, izlietni utt.- vairs nemaz nav slinkums to izdarīt un viss kļūst tik spodrs un tīrs, ka pēc tam patīkami ieiet vannā.:) Vēl man palīdz grīdas mazgāšana, skriešana u.c. aktīvas darbības. Citreiz mierīgā kārtām uz šīm vajadzīgām darbībām ir grūti saņemties- tad nu dusmās nemaz nav grūti :)

baibam - 2012-08-06 23:33
Bet citreiz- ja ir iespēja ieiet- palīdz auksta pelde vai auksta duša, sparīga norīvēšanās ar dvieli.

inese - 2012-08-07 00:11
O, Baibu, super:) Tieši šito savā rakstā arī ietvēru. Man aukstām peldēm daudz vieglāk sagatavoties, ja ir karstā enerģija iekšā. Dusmas rada karstumu.
Tad tas izstrādājas un dusmas pazūd jeb transformējas ļoti labā un tīrā enerģētikā.

litalita - 2012-08-07 23:39
No visas sirds mīļš jo mīļš paldies, Inesīt, par šiem abiem gaismas un tumsas rakstiņiem! Šobrīd tie nāk tieši laikā (kā daudzi Tavā lapā arī iepriekš iepriekš). esmu mazliet no dzīves apjukusi, jo man tuvu cilvēku dzīvēs ir notikuši dažādi dzīves pagrieziena notikumi-uz sarežģītības, skumju un sāpju pusi(kas zin, ar laiku tie iznesīs viņus gaismā? Ļoti ceru!). Manī ir vēlme palīdžet, bet aiz apjukuma pat īsti nezinu kā...un tad palasu Tevi un manī nāk nojausma - kāpēc viss tā notiek, un ar ko man sākt, lai kaut mazliet palīdzētu...Mīlestība un Gaisma ar to pateikts viss! Pat ja līdz galam savu mīļo cilvēku rīcību nesaprotu, Mīlestība un Gaisma līdz arī tad...PALDIES!

kristine - 2012-08-09 22:54
Brīnišķīgs raksts!!! Paldies!!! Tiešām iedvesmojošs!!!


Atpakaļ