sadaļa: LEKTORI RAKSTA
autors: ILZE GULBE
Labrīt vai labdien skaistā jūlija dienā! Rīts varbūt nav tik karsts kā parasti jūlija rīti. Bet tas jau nenozīmē, ka saules nav, ja viņa ir paslēpusies aiz mākoņiem!
Šorīt gadījās būt agri Rīgas centrā, jo lielais bērns brauca uz nometni un gluži vieglprātīgi biju nozaudējusi ārsta zīmi, vajadzēja pēdējā brīdī skriet pakjaļ jaunai. Tā nu atrodos jaukā Rīgas centra kafejnīcā, uz krēsla guļ rudens jaka (!), lai mazliet nenosaltu, un vēroju apkārt notiekošo caur kafejnīcas logu.
Cilvēki no paša rīta neaizksatās tādi īpaši smaidīgi, laikam sailgojušies pēc lielāka karstuma. Tā nu pavadu laiku kafejnīcā, gaidu, kad 9:30 sāksies foto kursi un esmu izvilkusi savu mīļo datoru, lai piefiksētu dažu labu domu, kas ieskrējusi galvā. Esmu īsts kafejnīcu un restorānu „iedzīvotājs”, drīz būšu eksperts, kur ir wi-fi, kur nav, kur ko var apēst, cik kur maksā kafija, utt.
Tā nu lai citus un sevi pie reizes uzmundrinātu šajā jaukajā, taču klimata un temperaturās ziņā ne pašā tipiskākajā jūlija rītā, nolēmu padalīties savā „pataloģiskā optimisma” pieredzē labas noskaņas, garastāvokļa un vienkāršas laimes uzturēšanai visas dienas garumā. Šo sajūtu jau vajag tikai šodien – no rīta līdz vakaram, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies. Mans uzdevums ir jauki, viegli, ar šarmu un mīlestību nodzīvot šodienu, jo šodien, tepat pirkstu galos, ir mana dzīve, nevis kaut kur citur.
Būtībā jau ir tā, ka neko labu un skaistu mēs nevaram izdarīt, ja neesam laimīgi. Vienalga cik liels vai mazs, svarīgs, vai mazsvarīgs tas darāmais būtu. Un galu galā, ko nozīmē mazsvarīgs? Ja es to šajā brīdī daru, tad tas ir pietiekami svarīgi, lai to darītu ar prieku, vienkārši esot laimīgai.
Gribu padalīties ar vienu no saviem mīļākajiem citātiem, kuru mēdzu ik pa laikam pārlasīt, un tas mani iedvesmo plašāk skatīties uz dzīvi un atgriež centrā pašai pie sevis. Mani tas sapludina ar jaunības un dzīvelīguma enerģiju, kurai viss atkal ir iespējams.
Par šī citāta izcelsmi man ir pretrunīga informācija. Pati to atradu, vienā grāmatā angļu valodā ar nosakumu ‘When I Relax I Feel Guilty” (Kad atpūšos, tad jūtos vainīgs), ar norādi, ka to ir uzrakstījis kāds anonīms mūks dzīves norietā. Citā avotā par šo citātu redzēju atsauci uz argentīniešu rakstnieku Horhe Luisu Borhesu. Teikšu godīgi, nezinu līdz galam precīzi no kurienes tas cēlies, bet milzīgs paldies šim cilvēkam par brīnišķīgajām rindām un atziņām dzīves beigās. Tajās rindās ir ietverta visa dzīves attieksmes sāls!
Ja es varētu dzīvi sākt no jauna, es censtos vairāk kļūdīties,
es skolā nepelnītu tik labas atzīmes, ja nu vienīgi nejauši.
Es negribētu būt tik perfekts, es nedzīvotu tik veselīgi,
es daudz ko neuztvertu tik nopietni.
Vairāk riskētu un vairāk ceļotu. Biežāk vērotu saullēktus, kāptu kalnos, peldētos.
No agra pavasara līdz pat vēlam rudenim ietu kājām.
Un biežāk rotaļātos ar bērniem.
Es esmu bijis viens no tiem gudrajiem ļaudīm, kas ikkatru savu dzīves mirkli
pavadījis auglīgi, man ir bijuši arī prieka pilni brīži.
Taču, ja tagad visu sāktu no jauna, censtos baudīt pēc iespējas daudz spilgtu,
neaizmirstamu mirkļu, jo tie veido dzīvi.
Diemžēl man jau ir 85 gadi, un es zinu, ka man drīz jāmirst ...
Es šīs rindas parasti izlasu, kad nevaru izšķirties kaut ko uzsākt vai tieši pretēji – pārtraukt darīt,
domājot vai ir īstais brīdis, vai pietiks laika un resursu, un tā bez gala. Izlasot šīs rindas, es parasti
nospļaujos, pasmejos par visiem saviem pārgudrajiem prātojumiem un metos akal dzīvē!
Galu galā – ja man būtu jāaiziet no dzīves rīt – vai es šo darītu vai tieši nē?
TAS NU ĻĻĻOTI PALĪDZ UZĶERT ĪSTO SAJŪTU UN RĪKOTIES TĀLĀK!
Katrā ziņā tik smieklīga lietas, kā uztraukums vai savas personības svarīgums, veselīgi izšķīst un dzīslās agtriežas dzīvelīgums kā putojošs šampanietis!
No sirds vēlot tvert dzīves mirkļus,
Ilze
