sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Šodien radās doma pastāstīt par savu pieredzi ar piedošanu - sajūtām, cilvēkiem, bailēm, dusmām, vainas apziņai.....
Pagājušā gada rudenī es saslimu. Bija iesnas un pēc divām dienām jau deguna blakusdobumu iekaisums. Pirmo reizi dzīvē. Un pirmo reizi dzīvē man dakteris pasaka, ka zāles nedos, kamēr nebūs rentgens un analīžu rezultāti. Bet iepriekšējo nakti jau nebiju gulējusi, jo sāpēja visa seja. Nemelošu, uz rentgenu nemaz negāju, jo nosēdēt rindā fiziski nevarēju. Devos mājās, paņēmu vienu no Lūles Vīlmas grāmatām, atradu, ka iesnas rada bailes un dusmas, ka mani nemīl.
Atradu pantiņu, kas skaitāms, lai atbrīvotos no bailēm, ka mani nemīl. Ja godīgi, man pašai tajā mirklī šķita, ka es visus mīlu un jūtos mīlēta. Bet nu slima biju un citu ārstēšanās veidu tobrīd iedomāties nevarēju.
Pantiņš: “Es piedodu jums bailes, ka mani nemīl, ka esat manī iemājojušas. Es piedodu sev, ka esmu jūs pieņēmusi un audzējusi tik lielas. Bet tagad es laižu jūs brīvībā. Mīļais ķermeni, piedod man, ka tādejādi es nodarīju tev pāri. Es tikai mācījos un esmu kļuvusi gudrāka.”
Kāpēc es saku “pantiņš”? Mana pieredze saka tā, ka kamēr tās bailes, nepareizās emocijas ir jūsos un kamēr jau daļa no tām neesiet atbrīvojuši, jūs dzīvojiet tādā iedomātā pasaulē. Atbrīvojot kaut vienas no bailēm, vai situācijām, mēs sākam lietas izprast pavisam savādāk. Tāpēc iesākumā es skaitīju kā pantiņu. Pēc pāris dienām es biju vesela. Bez ārsta un bez zālēm. Pēc nedēļas mana slimība atgriezās no jauna. Kā sajutos slikti, es tikai skaitīju un skaitīju. Vēl veselu dienu. No rīta sāpes bija pazudušas.
Pēc pāris nedēļām es jau sapratu, kāpēc man bija tā slimība. Man tapa skaidra cēloņu un seku sakarība konkrētajam gadījumam.
Mans mērķis ir izārstēt savas kājas. Man ir paplašinātās vēnas, kas rada nogurumu kājām. Un kājās mēdz sāpēt. Arī Lūles Vīlmas grāmatās atradu, ka ķermeņa lejas daļa - no krustiem līdz pēdām nestrādā labi, ja ir bailes no ekonomiska rakstura problēmām. Es piedodu bailēm no ekonomiska rakstura problēmām, bailēm no naudas, bailēm no naudas trūkuma. Manas vēnas vēl nav pilnībā izārstētas - bet manas kājas vairs nesāp pat pēc ļoti aktīvas darba dienas. Turklāt lēnām uzlabojas mana finansiālā situācija.
Es piedodu dusmām uz to cilvēku, kas manī ir šīs dusmas izraisījis. Jo man pašai jau vajag to iekšējo mieru. It īpaši, ja zinu, ka man tas cilvēks jāsatiet. Ziniet, tā komunikācija sanāk abām pusēm mierīga. Man tas ir svarīgi. Turklāt piedodot šim cilvēkam vai dusmām uz viņu, es izprotu, kāpēc ir noticis tā kā ir.
Nedomājiet, ka ar vienu piedošanas reizi visas dzīvēs situācijas atrisināsies. Nē, jo mācības jau nāk viena pēc otras. Tāpēc vismaz man patreiz piedošana ir nebeidzams process. Tas ir mans otrs darbs. Pilnas slodzes darbs. Jo piedod mēs varam vecākiem, dusmām, vēlmei būt labākiem par citiem, bailēm, cilvēku rīcībai, bailēm, ka nesasniegsim mērķus, ikdienišķām situācijām - bailēm, ka nedabūsim darbu, kaimiņam, draugiem, pašai dzīvei, visiem cilvēkiem un visām situācijām, kas liek mums iekšēji saspringt vai negatīvi noreaģēt.
Katram autoram ir savs piedošanas “pantiņš”. Es novēlu Jums atrast sev piemērotāko un visiedarbīgāko, cik vien variet piepildīt šos ar vārdus ar mīlestību, un skatiet šos piedošanas vārdus, kamēr Jūsu sirdi piepilda siltums.
Ilona Šmuilāne
color: #008000;LV
