sadaļa: LASĪTĀJI RUNĀ
Gan padomju laikā,gan arī vēlāk nav bijis retums nepilnas ģimenes. Kurās māte audzina viena bērnus un strādā divās darbavietās. Daudz retāk ir sastopams, ka tēvs viens audzina bērnus.
Manā gadījumā izpalika abi vecāki. Nebija nekādas traģēdijas, viņi vienkārši bija jauni un pilnīgi nesagatavoti patstāvīgai dzīvei.Tā es arī augu pie vecāmmātēm, sākumā pie vienas, tad pie otras. Protams viņas centās, gāja laiks un es izaugu, pabeidzu skolu. Tad sāku strādāt, īrēt dzīvokli un pamazām iekārtot savu dzīvi.
Pagāja laiciņš un manā dzīvē atkal ienāca māte. No vienas puses es priecājos, bet no otras starp mums, protams, stāvēja neredzams "mūris". Un šis "mūris" turējās daudzus gadus. Visumā tas mani netraucēja, jo biju aizrāvusies ar savu dzīvi. Un nekad nebiju tendēta kādu iemīt "dubļos", un izjust atriebības saldo garšu. Manā dzīvē pavīdēja arī pa kādai atkarībai.
Tad izjutu iekšēju pamudinājumu sākt savu garīgo attīstību. Un sapratu, lai varētu pilnībā sevi atrast, iepazīt un pieņemt, bija jāatbrīvojās no veciem aizvainojumiem.Tie visi, kā viens atgriezās pie attiecībām ar māti, tiem bija viena sakne. Tātad sapratu, ka neatbrīvojoties no šī galvenā aizvainojuma, mans garīgais ceļš tālāk nevar turpināties. Pagātni izmainīt nevaru, tātad varu izmainīt tikai savu attieksmi pret to. Sāku ar sevi strādāt. Rakstīju tabulas, kuras ļoti palīdzēja kārtu pa kārtai noņemt aizvainojumus. Jo pie veciem aizvainojumiem pievelkās un pielīp atkal jauni un samezglojās īsts sajūtu mudžeklis. Vismaz man no tāda "mudžekļa" raugoties uz dzīvi, acis pat skaidri nerādīja, kas vispār notiek apkārt. Un beigu beigās taču aizvainojumi transformejās. Tie pārvēršās dusmās, bailēs un pat agresijā.
Kad notiek kāds darbs ar sevi, dzīve sniedz dažāda veida izaicinājumus un pārbaudes. Sarīko līdzīgas situācijas, kas bijušas bērnībā, atsūta cilvēkus, kas nospēlē savas lomas, lai varētu izcelt zemapziņā snaudošas lietas. Man piedot palīdzēja spēja dziļi iejusties tā otra cilvēka "ādā". Un, protams, jo vairāk zināšanu nāca manā dzīvē, jo vairāk sapratu, ka tieši tādu scenāriju mana dvēsele ir izvēlejusies. Ka citi tikai nospēlē savas lomas, kas tiem ir dotas. Tomēr ar piedošanu vien ir par maz, un līdz galam tas nemaz nav iespējams, ja ir sakrājušies veci aizvainojumi. Man palīdzēja aizvainojumu izrakstīšana speciālās tabulās, kur tie ir iztirzāti un salikti kopā ar līdzīgiem fragmentiem no pašas bērnības. Piemēram: Man ir aizvainojums uz to un to, par to un to. Tad, kāpēc man ir izdevīgs šis aizvainojums, vai kapēc es turu šo aizvainojumu, un kas ir ticis manī aizskārts, un kad bērnībā ir bijis kas līdzīgs. Jo vairāk es rakstīju, jo mainījās dzīves apstākļi, nāca cilvēki manā dzīvē, ko bija vieglāk izprast. Nāca arī tādi, kas uzplēsa "vecās rētas", lai tās vieglāk ieraudzītu. Bija daudz drūmu, grūtu brīžu. Domāju, ka pilnībā visu izcelt un palaist ir ļoti grūti, bet kaut daļu no visas šīs vecās bagāžas atlaižot, dzīve mainās, un to es skaidri zinu.
Tad arī sapratu, ka vecu aizvainojumu parasta likumsakarība ir asa reakcija uz līdzīgiem apstākļiem, no kuriem tie radušies.
Dzīve šādās reakcijās nogurdina. Tās nedod vietu parastām sajūtām.
Patreiz mana dzīve kārtojās. Ar māti ir tikai sīkas nesaskaņas. Esmu piedevusi un pieņēmusi apstākļus tādus, kādi tie ir. Esam draudzenes.
Domāju, ka daudzām no mums ir šādi, vai citādi aizvainojumi un neizpratne, kāpēc uz to es reaģēju tik asi??
Nobeigumā varu pateikt, kaut tas varbūt tikai daudz neattiecas uz šo auditoriju, mātes mīliet, mīliet savus bērnus. Tikai mīlestība nakotnē dzīvi padarīs labāku. Un tas taču ir ļoti svarīgi. Kad mīlam bez nosacījumiem, nav nekas, kas būtu jāpiedod...
Dagnija Slava
