sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA
Daina ar savu rakstiņu „Mūsu vibrācija” mani pamudināja šo tematu papildināt, pievienojot savu neseno pieredzi par „patīk” un „ nepatīk” tēmu un cilvēku iedalīšanu patīkamos un neciešamos;) Sāku rakstīt komentāru sadaļā, bet sanāca dikti gari un nolēmu, ka jāuzraksta jauns rakstiņš.
Es tikko kā esmu sākusi praktizēt vienu lietu, kas kaut nedaudz palīdz to cilvēku grupēšanu saprast un kaut kā pašam sev palīdzēt tos „nepatīkamos” ļaužus pieņemt. Un ir tā, ka man pašai šī metode drīzāk ir nepatīkama un grūta, bet...... ārkārtīgi noderīga. Un tad nu es tam visam pieeju kā prakšalanai – kamēr dzer un tīries ir grūti, bet pēc tam ir tik viegli un labi.
Daru tā - tiklīdz kāds man reāli uzkrīt uz nerviem un uzreiz iedalās tajā "nepatīk" vai "nepieņemams" grupā - tā es mēģinu, pirmkārt, jau noturēties un neizrādīt, to kas man tieši šai mirklī ir prātā un šo savu nepatiku es viņam acīs nebāžu un savu taisnību neuzspiežu. (uzreiz jāpiebilst, ka savā dzīvē esmu bijusi lielāko tiesu kategoriska un vēl piedevām senākos laikos domājusi, ka godīgi pateikt otram to, ko par viņu domā, tas ir kas ļoti pozitīvs)
Tagad es tā nedaru. Es vienkārši vēroju sevi un otru. Bet tik un tā noņemos ar to, ka ik pa laikam, kāds man patiešām nepatīk. Es vēl galīgi neesmu uz tās pakāpes, ka visus pieņemu ar beznosacījumu mīlestību. Bet tagad mans pakāpiens šai ceļā – ir akceptēt šo savu rakstura iezīmi un tikt ar to galā nevis graujoši, bet gan „iegriežot svārstiņu pozitīvā virzienā”.
Otrkārt – es mēģinu šīs konkrētās nepieņemamās īpašības, rīcību, vai izveidojušies situāciju sasaistīt ar sevi un meklēt sevī.
Piemēram, ja viņa ir bezatbildīga un vieglprātīga, tad es uzreiz savās domās pasaku sev, ka esmu pati esmu bezatbildīga un vieglprātīga. Tīri tehniski pārliekot uzmanību no viņas uz sevi. No sākuma, mans Ego ir sašutis un paziņo, ka es jau nu gan (salīdzinot ar viņu) esmu ļoti atbildīga un nekad nedarītu tā, kā viņš vai viņa dara. Bet es neatlaižos un turpinu teikt, ka gan jau, ka tomēr ir jomas (un varbūt, ka tieši attiecībā pret šo cilvēku) es esmu bezatbildīga un vieglprātīga. Es meklēju līdzību sevī ar šo cilvēku, kurš man krīt uz nerviem.
Un zin’ kas notiek?
Vienmēr, pilnīgi vienmēr var atrast. Vienmēr es esmu atradusi sevī tieši to, kas otrā krīt uz nerviem.
Tiesa to ir grūtāk atzīt. To ir pat brīžiem grūti atpazīt.
Bet toties pēc tam kļūst viegli. Tu kaut kā spēj paskatīties uz notiekošo un uz šo cilvēku saprotošām acīm. Tu vairs nemeties ne domās ( ne skaļi) viņu kritizēt vai ierindot „nepatīkamajos”, bet kaut kā tieši otrādi – sāc pieņemt un saprast, jo šīs īpašības ir tuvas un saprotamas (jo tās ir arī manas).
Piemēram, atceros, ka tad, kad man vēl nebija suns, es nekā nespēju saprast kāpēc cilvēki bezatbildīgi palaiž vaļā savus suņus un man no tiem ir jābaidās. Es uz viņiem dusmojos brīžiem domās, brīžiem skaļi. Bet tagad – man pašai ir suns un es viņu ļoti bieži vispār nepiesienu. Viņam taču ar ir jāizskrienas. Un nu es varu saprast abus – gan tos, kas kādreiz uz mani mežā sakliedz, jo Džekijs viņus ir sabaidījis, gan suņu saimniekus, kas saviem mīluļiem grib ļaut paskrieties. Nu man abi ir draugi – gan tie, kas dusmīgi un nesaprotoši (jo pati tāda esmu bijusi), gan tie, kas bezatbildīgi (jo pati esmu situācijās, kur kādam tā no malas var likties). Un tā ir par daudz ko.
Aizvakar ar lektoriem pēc semināra tieši par šo tēmu runājām, ka visgrūtāk to izdarīt ir brīžos, kad attieksme vērsta tieši pret mums. Kāds tieši mūs nenovērtē, vai kāds tieši pret mums lepni un iedomīgi izturas, kāds tieši mūs aizvaino vai ir nelaipns utt.
Un tajā brīdī atliek vien sev pajautāt –klau, bet vai man pašai nav augstprātīga attieksme pret šo cilvēku. Vai gadījumā es neuzskatu, ka esmu kaut kādā ziņā pārāka, gudrāka, smukāka, veiksmīgāka utt. par viņu. Kaut tikai domās. Kaut tikai tik dziļi, kur neviens cits nezina, ko es īstenībā domāju.
Nu jau es Tev varu pateikt pilnīgi droši – ka pilnīgi vienmēr tas tā būs. Tikai pašai sev jāatzīst.
Un tad atliek vien – vai nu šo īpašību sevī mainīt, vai arī pieņemt, ka tāda tā ir man un vēl, redz, citiem cilvēkiem arī. Pavērot to no malas. Kā tas izskatās, kad klāt nav mīļuma. Ka citi cilvēki mūs redz precīzi tā, kā mēs redzam šos svešos vai ne tik svešos ļaudis.
Tur, kur ir mīlestība – tur viss noregulējas. Mūsu netikumi un mūsu mīļo cilvēku netikumi tad vairs neizskatās kā netikumi. Bet tur, kur mīlestības nav, tur ir tas „krīt uz nerviem” variants.
Tādēļ ir vērts kādreiz savas īpašības un savu izturēšanos pavērtēt tieši caur šo „ak kā man nepatīk, ka tā dara” prizmu.
Tas palīdz: )
Novēlu Tev pieņemt sevi un citus tieši caur sevis iepazīšanu un mīlestību.
Ar mīļumu,
Inese
