sadaļa: SARUNAS
autors: INESE PRISJOLKOVA

Sveika, mīļā! Esmu atpakaļ no sava brīnišķīgā ceļojuma un gan jau, ka turpmākās sarunās būs jūtama atvaļinājuma pēcgarša un brauciena iespaidi, bet šai sarunā gribu Tev izstāstīt ko tādu, ko piedzīvoju jau pirms brauciena un ko apsolīju nodot Tev – pēc brauciena.

Tas ir kāds jaunums Pavasara studijā, uz kuru es eju kopš manis pašas pirmā novadītā semināra. Ja esi dzirdējusi manu semināra tēmu „Es esmu savas dzīves autors”, tad tajā, iepazīstinot ar sevi un ar studiju, stāstu – ar ko atšķiras semināri, no apmācībām un treniņiem. Tātad seminārs ir tad, kad runā lektors un semināra dalībnieki vai nu klausās vai neklausās. Bet praktiskajās nodarbībās, apmācībās un treniņos šāda pasīva kursu dalībnieku klātbūtne un līdzdalība nav iespējama. Praktiskajās nodarbībās cilvēks strādā ar sevi pats – individuāli, pārī vai grupā, bet tā, ka varētu tikai klausīties un vērot – tā gandrīz vai nav iespējams.

Nu, lūk – parasti cilvēki noklausās šo manu stāstu, ieinteresējas un ir gatavi pieteikties nodarbībām, bet tā arī 2,5 gadu Pavasara studijas pastāvēšanas laikā es nevienu treniņu neesmu uztaisījusi (izņemot lektoriem, kuri mācās vadīt laimes terapijas nodarbības). Un nu jau man sāka likties, ka laikam arī neuztaisīšu. Ka tā mana slodze kļūst ar katru dienu jo lielāka un attīstīt vēl kādu papildus virzienu vienkārši man nav ne spēka, ne iespējas.

Un tieši tad, kad sapratu, ka diez vai šis virziens Pavasara studijā attīstīsies, tieši tad, kad vairs par to nedomāju, mēs satiekamies ar Daci Meiju. Dace reiz ir bijusi manā seminārā un zina laimes terapijas virzienu – ko mēs šeit darām, lai katra pati sakārtotu savas dzīves un kļūtu laimīgas. Dace pati strādā līdzīgu darbu, tikai praktisko nodarbību jomā.

Mūsu tikšanās bija kaut kas tik spēcīgs, kaut kas tik netipisks man un Pavasara studijai, ka secināju – tas būtu jauns pavērsiens laimes terapijā un būtu kā glābiņš visiem tiem, kas saka, ka viņiem laimes terapija nestrādā.

Dace ir ļoti konkrēta. Dace ir ar spēcīgu enerģētiku un atbildības sajūtu par to, ko viņa dara.

Vienīgajā tikšanās reizē viņa man nodemonstrēja vienu piemēru kā mēs paši „samierināmies” un „lolojam” to, ko savā dzīvē negribam. Konkrēti man ik pa laikam atkal ir parādījušās galvas sāpes. Lielas slodzes un Visuma kārtības neievērošanas dēļ, man ik pa laikam sāp galva. Es to skaidri apzinos, bet tai pat laikā kaut ko, kaut kā neprotu līdz galam sariktēt, lai „vilks paēdis un kaza dzīva” – lai es varētu strādāt un darīt tik daudz, cik man dzīve dod pretim, un tai pat laikā, lai laikus ietu gulēt, nebraukātu simtiem kilometru dienā ar mašīnu utt. Pagaidām to atrisināt neprotu un mana galva turpina signalizēt, ka ilgi tā vairs nevarēs.

Dace saka – atdod to savu sāpi man. Es klausos un domāju – no ko viņa tur runā, kā gan es savu sāpi kādam varu atdot. Un kāpēc lai es dotu kādam to, kas man pašai ir slikts un vārdu sakot kaut ko muļļājos un ņemos un turpinu savu migrēnu turēt pie sevis. Viņa, redzot, ka man nekas nesanāk, pieceļas kājās, atnāk pie manis un burtiskā nozīmē uzguļas man virsū. Es esmu šokā, bet kā jau pieklājīgs cilvēks neko daudz nesaku. Muļķīgi smaidu un ciešu neērtības. Viņa saka – iedomājies, ka es esmu tava migrēna un tiec no manis vaļā. Es mēģinu gan tā, gan tā. Kaut ko tur runāju, kaut kā mēģinu izlocīties – bet jo vairāk kustos, jo viņa labāk uz manis iekārtojas. (atkāpei varu pateikt, ka es esmu „neķermeniskais” cilvēks un man parasti vajag vienai pašai palielu telpu, lai justos labi. Nu vismaz tā, lai es nesaskaros ar citiem cilvēkiem. Tādēļ pilnīgi sveša cilvēka uzgulšanās uz manis un tāda „mīlīga” žņaugšanās man ap kaklu, man galīgi nav pa prātam. Kļūstu iekšēji nikna, dusmīga, kaut ko tur kūņojos, bet ir pilnīgi skaidrs, ka esmu par maigu pret viņu, lai viņa (vai „tā” – ņemto vērā, ka tā ir mana migrēna) no manis atkāptos.

Un tikai tai mirklī es sapratu, ka ļoti bieži mēs savā dzīvē velkam un velkam to, kas mums nepatīk un it kā jau kaut ko tur pa apakšu mēģinām paburkšķēt, bet tādu strauju un konkrētu lēmumu savā dzīvē tā arī nepieņemam. Un te nu mēs nonākam pie tā, ar ko es parasti sāku savas laimes terapijas kursu -  ar lēmumu būt laimīgai, veselai, bagātai, skaistai, sievišķīgai, mīlētai utt.

Šai mirklī, kad Dace man nodemonstrēja praktiskā veidā cik ļoti mēs esam gatavi sadzīvot ar to, kas mums nepatīk, tieši šai mirklī es sapratu – ka bieži vien, mēs neko nemaz negribam mainīt. Mums ir ērti savām komforta zonā ar visām savām slimībām, neveiksmēm, neciešamiem apstākļiem utt. Ka laimes terapija bieži vien cilvēkiem nestrādā tāpēc, ka netiek izdarīta neviena spēcīga un atbildīga darbība, lai dzīve mainītos.

Jā, mēs esam gatavi parunāt, mēs esam gatavi palasīt, mēs esam gatavi klausīties citu cilvēku pieredzi, bet tā pa īstam izdarīt kādus konkrētus  pagriezienus savā dzīvē, lai dzīve sakārtotos – to mēs izvairāmies līdz pēdējam.

Tieši tādēļ mēs ar Daci esam izdomājušās pamēģināt laimes terapijas semināru kursam pievienot praktiskās nodarbības, kuru laikā ar praktiskiem paņēmieniem būs iespēja saprast un sajust cik daudz patiešām ko savā dzīvē darām, un cik tikai domājam, ka darām. Nodarbības vadīs Dace.

 Sāksim ar vienu kursu, ar trīs nodarbību ciklu (1x nedēļā), un tad skatīsimies – varbūt, ja grupa vēlēsies, pagarināsim to līdz pat 5 nodarbībām. Uzreiz varu teikt, ka es pati būšu šī pirmā kursa sastāvā, līdz ar to varēšu izbaudīt „uz savas ādas” cik ļoti tas iet kopā ar laimes terapiju un visu to, ko šai mājas lapā un grāmatā runājam. Man šobrīd ir sajūta, ka iet. Bet....ja nepamēģināšu – neuzzināšu. ;)

Sadaļā „Vieslektori” ieliksim Daces aprakstu par sevi un bildīti, lai vari iepazīt nodarbības vadītāju, savukārt pirmā nodarbība plānojas uz 31.maiju un pēc tam tad vēl 2 ceturtdienas pēc kārtas.

Ja vēlies pieteikties mūsu šim eksperimentālajam kursam, tad sūti ziņu Dainai uz pavasarastudija@gmail.com vai zvani pa tālruni 29100714.

Ar mīlestību,

Inese