Pārprastā ziedošanās
Komentāri:
dainarozenberga -
2012-05-03 01:54
Kādu brīdi padomāju pie šī jautājuma un to, kādas ir manas sajūtas... Es viennozīmīgi esmu par to, ka savs laiks ir ļoti jānovērtē, jāciena sevi un mums nav pienākuma atrasties starp cilvēkiem, starp kuriem mēs nejūtamies ērti. Mums ir ļoti svarīgi, tieši laimes terapijas sākumposmā, kontaktēties ar cilvēkiem, kas mūs iedvesmo, motivē, paceļ, lai mūsu sajūta nostirpinātos daudz dziļāk, lai negatīvu cilvēku sabiedrība daudz straujāk nenomet mūs sākuma stāvoklī... Jā, es šim visam piekrītu tik ilgi, līdz mēs iekšēji kļūstam sitpri, mīlestības un pateicības pilni.
Ja ir pienācis brīdis, kad ļoti skaidri apzinies, kur meklējama laime, miers, harmonija un mīlestība, tad es domāju, esam jau citā "stadijā". Ja ir tā, ka jau kādu laiku ar sevi strādā, izjūti progresu un iekšējo spēku... tad pavērtē, kāpēc izvairies no sev "netīkamiem" cilvēkiem. Manuprāt, ir ļoti šaura līnija starp cieņu pret savu laiku un sevi, un starp egoismu, jušanos pārākam... Tikai pajautā sev, paskaties sevī. Ja Tevī ir dziļa cieņa, pateicība un mīlestība pret ikvienu cilvēku, kā dvēseli, kas nākusi šeit, uz zemes, iziet savas mācības, tad ne mirkli neizjutīsi negatīvu enerģiju attiecībā pert kādu. Mēs mācāmies mīlestību... ja kāds ir drūms, negatīvs, bēdīgs, čīkstīgs, slinks... viņam pietrūkst Mīlestības... Tajā mirklī, ja piesitam kāju grīdā ("tēlaini" runājot) un sakām - MANS laiks ir vairāk vērts... tad šeit runā Tavs ego, ne dvēsele un Mīlestība... Mēs no ikvienas tikšanās varam ko paņemt un vēl vairāk, mēs ikvienā tikšanās reizē, ar jebkuru brīnišķīgo cilvēku, Dieva bērnu, varam DOT... :) Radi, dalies, vairo... sevī un ap sevi...
Pazemībā un Mīlestībā,
D.
dainarozenberga -
2012-05-03 15:28
Mīļā, Ilona! It viss ir tāds, kā mēs uz to paskatāmies... Egoisms jau arī nav ne slikts ne labs, tas tikai nozīmē, ka mums pietrūkst mīlestības. Es rakstīju, ka pieņemt un mīlēt varam ikvienu tad, kad pašas esam mierā, harmonijā un pilnas ar mīlestību. Tu esi piekususi un tas ir pilnīgi normāli, ka vēlies daudz vairāk laika veltīt sev.
Es nebūt nedomāju kādu pārtaisīt, pārliecināt un uzbāsties. Es vienkārši piedāvāju paskatīties uz ikvienu cilvēku un ikkatru situāciju kā dāvanu un iespēju tajā kaut ko dot no sevis, ne jau ar varu, vienkārši, sevī pludināt pārliecību un sajūtu, ka tieši šī tikšanās būs brīnišķīga tāpēc, ka es esmu šeit, ka es vairoju labo ap sevi...
Ilona, Tev ir jāsapildās pašai, lai Tu varētu dot... Šobrīd, Tev jālīdzsvaro savs laiks, un enerģijas, spēku atdeve, ko velti citiem (ģimenei, darbam, radiem...) un ko velti sev... Un tiklīdz Tu jutīsi, ka esi miera, harmonijas, spēka, mīlestības pilna, tad dot, dalīties un vairot būs daudz vieglāk, jo mēs taču varam dot tikai to, kas ir mūsos... :)
Ar mīļumu,
D.
dainarozenberga -
2012-05-04 01:22
Ilona, Mīlestības mācība ir tā, kura mums ikvienam ir jāiziet šeit uz zemes... Mēs visi mācāmies. Man arī - brīžiem izdodas, brīžiem grūtāk. Es galvenokārt mācos mīlēt sevi, kaut arī tik vai tā tas viss ir tik ļoti saistīts. Ja nemīlam sevi, neveltām uzmanību sev, tad par visām varītēm gribēdami nevarām mīlēt citus... Es domāju, ka uzrakstīšu rakstu par šo, jo jūtu, ka man ir daudz ko teikt šajā jautājumā... :)))))
Mums viss izdosies! Mums jau izdodas! :)
PRIECĪGUS Latvijas svētkus!
sadaļa: MĪLESTĪBAS FORMULA
autors: INESE PRISJOLKOVA
 Pēdējā laikā arvien biežāk man konsultācijās un semināros ir sievietes, kas saka, ka jūtas iztukšotas, atdodot sevi visu vīram, ģimenei, darbam vai arī visam tam kopā.
Un tad es domāju, cik tas tomēr ir kaut kā ačgārni saprasts, jo – mēs taču saviem tuvākajiem vēlam pašu labāko, ko vien viņi būtu pelnījuši. Satiekot un iemīlot savu cilvēku, mēs taču tik ļoti domājam par to kā kopā būsim laimīgi, kā viņu darīt laimīgu, kā pašai būt visskaistākai un pievilcīgākai, kā dod savam vīrietim pašu pilnību. Un bērniem mīlošu mammu, un vīram mīlošu un laimīgu sievu . :)
Un pēc tam šo savu pilnību soli pa solim pašas sagraujam. Vai nu cenšoties izdabāt, vai pārāk daudz padarīt, vai izpatikt, vai ziedoties. Sievietes ir iemācījušās no sevis ņemt nost gabaliņu pa gabaliņam, lai to dāvātu saviem tuvākajiem. Atņem sev brīvo laiku. Atņem sev rūpes pašas par sevi. Atņem sev savus hobijus un savu atpūtu. Atņem, atņem un atņem. Un beigās no tās brīnišķīgās fantastiskās sievietes, kāda tā bija iepazīšanās sākumā, vairs nekas nav palicis. Pelēka. Nogurusi. Spogulī vairs nemaz skatīties negribas. Un tai pat laikā – strādā, strādā un strādā, lai tik visiem būtu labi.
Vai viņiem ir labi? Nē. Viņi saņem to, ko viņiem dod un ja nav ko vairs dot, tad tieši šo – neko – viņi arī saņem. Pat ja ēdiens ir uztaisīts, drēbes sagludinātas un māja izmazgāta – piepildījuma un gandarījuma tajā vairs nav.
Ko darīt?
Mainīties. Pa priekšu mainīt domāšanu un saprast, ka laiks, ko veltu sev un savai pilnveidei ir vajadzīgs arī manai ģimenei.
Es reiz, mācoties maģistrantūrā, piedalījos vienā treniņā, kur uzdevums bija sadalīties pa pāriem un apstāties ar mugurām tā, lai otram būtu labi. Un tad tik sākas smieklīgākais. Cilvēks ņemas un velk to otru it kā uz savas muguras – „nu, gulies, gulies, lai taču tev ērtāk”, tas otrs stīvējas pretim, jo arī viņam taču ir jādomā par otru – „gulies tu. Lai taču tev ērtāk”. Beigu beigās abi piekusuši, nepamierināti, dusmīgi, ka tas otrs nav izmantojis tik brīnišķīgu piedāvājumu un ērtu pozu....
Un tad otrs uzdevums tam pašam pārim – apstājies tā, lai tev būtu ērti. Cilvēki sastājas, atbalstās ar mugurām, ieriktējas un stāv. Abiem labi. Abi atpūtušies. Abi laimīgi.
Lūk – laimīgu attiecību pirmais un galvenais noteikums ir audzēt sevī šo laimi un pilnību un tad dalīties ar otru tajā. Nevis sevi nodzīt līdz tam, ka vairs nav, ko dot , bet tieši otrādi – audzēt sevī mīlestību, prieku un laimi. Daudz par sevi domāt. Daudz sev dot. Daudz pilnveidoties un augt. Rūpēties par savu dvēseli. Par ķermeni. Par garu. Galu galā – tas ir svarīgākais uzdevums šai dzīvē. Un tad – dalīties ar šo savu pilnību ar citiem, tā atkal vairojot to, kas Tevī ir.
Tieši sevis pazaudēšana ir visbiežāk sastopamais iemesls neveiksmīgu pāru attiecībās.
Bet mums nav sevi jāpazaudē. Nē.
Tieši otrādi.
Mums būtu pietiekoši daudz jāvelta laiks, lai sevi „atrastu” un pilnveidotu. Lai izveidotu attiecības ar savu augstāko „Es”, lai sakārtotu attiecības ar sevi kā sievieti – un iemācītos dzīvot saskaņā ar sievišķo enerģiju, lai pieņemtu un iemīlētu savu ķermeni, lai mainītu savu attieksmi, ja tas nepieciešams, lai..... Jā – lai atrastu sevi. Lai uzzinātu „kas es esmu”, „kas man patīk”, „ko ar prieku daru”, „kad esmu laimīga” utt.
Vai Tev tas izdodas? Vai izdodas saprast, ka laiks, ko ieguldi sevī (savās domās, attieksmes maiņā, pozitīvā enerģijā) ir vērtība gan priekš Tevis, gan priekš visiem, ar ko esi kopā.
Es novēlu Tev to. Lai Taviem mīļajiem Tu esi pati pilnība un lai pirmkārt jau Tu tāda esi pati priekš sevis – atpūtusies, laimīga, mīlestības piepildīta.
Ar mīļumu,
Inese |
